Latvijas novērtētie. Sportisti, kas Latvijas pilsonību ieguvuši par īpašiem nopelniem  (44)

Jau ziņots, ka Nakonečnijs svētdien Kairā negaidīti uzvarēja Pasaules kausa otrajā posmā. Viņam tās bija pirmās lielās sacensības zem Latvijas karoga un pirmais lielais panākums karjerā. Latvijas Modernās pieccīņas federācija ar ukraiņu sportistu rēķinās arī Riodeženeiro olimpisko spēļu sakarā, tomēr naturalizācijas kārtībā viņš pilsonību var iegūt trīs gadu laikā, tāpēc jācer uz pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem

Iepriekš šis jautājums kļuva aktuāls pēc Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) spēlētāja Čeisa Badingera iespējamās spēlēšanu Latvijas valstsvienībā. Šajā lietā virzība uz priekšu nenotika, tomēr joprojām amerikāņa spēlēšana viņa vectēva dzimtenē netiek izslēgta.

Portāls "Delfi" apkopoja slavenākos Latvijas sportistus, kuriem piešķirtas pilsonības par īpašiem nopelniem valsts labā.

Latvijas basketbola izlasē spēlējuši trīs naturalizēti spēlētāji - Alekss Šturms, Trojs Ostlers un Bruno Pētersons. Viņu piesaistīšana valstsvienībai bija ļoti neveiksmīga.

1970.gadā dzimušais Šturms, kurš varēja spēlēt gan kā centrs, gan ceturtā numura pozīcijā, Latvijā ieradās 1998.gada nogalē. Viņa ģimenei ir latviskas saknes - mamma nāk no Rīgas, tēvs no Jelgavas, bet viens no vectēviem dzimis Ventspilī. Pēc basketbolista teiktā, viņš jau 1992.gadā esot nokārtojis visus nepieciešamos dokumentus Latvijas pilsonības iegūšanai, taču pasi saņēmis tikai neilgi pirms atbraukšanas uz Latviju.

Latvijas izlasē Šturms spēlēja 2001.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā, 11 spēlēs vidēji gūstot 5,8 punktus un izcīnot 5,1 atlēkušo bumbu. Latvijā Šturms nospēlēja pāris sezonas, kļuva arī par Latvijas čempionu, vēlāk spēlēja Francijas zemākajās līgās, bet 2005.gadā noslēdza savu profesionālo karjeru.

1978.gadā dzimušā Bruno Pētersona saknes ar Latviju ir no abu vecāku puses. Valdis Pētersons, vēl būdams bērns, kopā ar ģimeni Latviju atstāja 1944. gadā, bet ASV viņš ieradās 1950.gadā. Jau ASV Valdis Pētersons satika nākamo sievu Lieni, kura nomira uzreiz pēc Bruno piedzimšanas.

Tā kā Pētersonam bija latviešu saknes, viņam nokārtoja Latvijas pilsonību, turklāt steidzamības kārtā. To viņam piešķīra Andra Bērziņa vadītā Latvijas valdība 2001.gada augustā, jo tajā brīdī Saeimai bija atvaļinājums. Latvijas Basketbola savienība toreiz lūgumu par pilsonības piešķiršanu pamatoja ar to, ka "Pētersons ir neaizstājams spēlētājs izlases sastāvā" un norādīja, ka viņš savu nākotni vēlas saistīt ar Latviju.

Pēc pilsonības saņemšanas Pētersons netika iekļauts Latvijas izlases sastāvā dalībai 2001.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Vēlāk viņš neiekļuva sastāvā arī dalībai 2003. un 2005.gada. Kopumā Latvijas izlasē aizvadīja tikai 24 spēles, ne ar ko īpaši neizceļoties.

Trojs Ostlers arī ir "interesants kadrs". Viņš bija viens no retajiem sportistiem, kurš pilsonību ieguva bez lielas saiknes ar Latviju, izņemot to, ka šeit spēlēja. Ostleru noskatīja Valdis Valters un piesaistīja amerikāni "Skonto" komandai.

Viņš ātri iejutās komandā un kļuva par vienu no līderiem, izpelnījās arī Latvijas līdzjutēju simpātijas. Ņemot vērā Olstera lietderību laukumā un tuvojoties 2003.gada Eiropas čempionāta finālturnīram, Latvijas Basketbola savienība "bīdīja cauri" pilsonības iegūšanu, un 2003.gada 16.aprīlī Saeima piešķīra Ostleram pilsonību "par īpašiem nopelniem". 2003.gadā Ostlers spēlēja Latvijas izlases rindās Eiropas čempionāta finālturnīrā Zviedrijā. Latvijas izlases sakarā Ostlera vārds "uzpeldēja" 2008.gada aprīlī, kad tobrīd galvenais treneris Nenads Trajkovičs un izlašu direktors Edgars Buļs uzaicināja Ostleru pievienoties valstsvienībai un gatavoties 2009.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijai. Tas nenotika. Latvijas izlasē Ostlers aizvadīja 10 spēles.

Ukrainā dzimušie Igors Meļņiks un Andrejs Bondarenko uz dzīvi Latvijā apmetās padomju laikā, pārstāvot "VEF" komandu, un Latvijas pavalstniecībā tika uzņemti paātrinātā kārtībā. Meļņiks Latvijas izlasē aizvadīja 49 spēles , bet Bondarenko - 47.

Viktors Ignatjevs, Grigorijs Panteļejevs, Oļegs Znaroks, Andrejs Ignatovičs, Sergejs Čudinovs, Andrejs Maticins, Vjačeslavs Fanduļs, Aleksandrs Kerčs, Aleksandrs Semjonovs, Aleksandrs Macijevskis, Aleksandrs Beļavskis, Aleksandrs Ņiživijs - visi spēlējuši svarīgas lomas Latvijas hokeja izlasē un viņu vārdi komentārus neprasa.

Iepriekšējā Rīgas "Dinamo" meistarkomanda bija vienojošais elements visiem šiem hokejistiem. Tomēr vēlāk, mainoties nosacījumiem, lai pārstāvētu valstsvienību, viņiem vajadzēja iegūt Latvijas pilsonību un deviņdesmito gadu vidū sportistiem tika piešķirtas pilsonība par īpašiem nopelniem. Tiesa, šie hokejisti visu laiku tika uzskatīti par "savējiem", un pilsonības piešķiršana bija tikai formalitāte, kas jānokārto.

2011.gadā Znaroks atteicās no Latvijas pilsonības. Lēmumu atteikties no Latvijas pilsonības un pieņemt Vācijas pilsonību Znaroks pieņēma sportisku apsvērumu dēļ, lai neaizņemtu leģionāra vietu, spēlējot Vācijas hokeja klubā Heilbronas "Falken". Saprotams, ka daudzi Latvijas sporta fani, par to nebija sajūsmā.

Latvijas futbolā ir viens spilgts gadījums, kad sportistam piešķirta pilsonība par īpašiem nopelniem, un tas ir Krievijā dzimušais uzbrucējs Mihails Miholaps. Viņš ir visu laiku rezultatīvākais spēlētājs Latvijas virslīgā, taču valstsvienībā tā arī "neuzspīdēja".

1995.gadā Miholaps parādījās "pie apvāršņa" Latvijas komandā "Amstrig", tad pārgāja uz "Daugavu", kuras rindās kļuva par virslīgas sezonas rezultatīvāko spēlētāju - 33 vārti 28 spēlēs. Ar savu sniegumu viņš nopelnīja vietu "Skonto" rindās, kurā ar dažādiem pārtraukumiem spēlēja līdz pat karjeras noslēgumam.

Miholapa augstā rezultativitāte izpelnījās līdzjutēju un žurnālistu atzinību, tādējādi sākās runas par viņa iespējamo iesaistīšu valstsvienībā, kurā visu laiku ir bijušas problēmas ar vārtu gūšanu. Latvijas Futbola federācija (LFF) labi pastrādāja "aizkulisēs" un 1998.gada 14.augustā Saeima pieņēma likumu par Miholapa uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem.

Tā paša gada oktobrī Miholaps debitēja Latvijas futbola izlasē - mačā pret Slovēniju. Tomēr dažādu iemeslu dēļ valstsvienībā Miholaps tā arī "neatvērās", līdz 2005.gadam nospēlēja 32 spēles un guva tikai divus vārtus.

Latvijas futbola izlasē spēlējušie Marians Pahars un Andrejs Perepļotkins ir dzimuši Ukrainā, tomēr viņi pilsonību ieguvuši naturalizācijas ceļā.

Par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonība piešķirta arī tādiem vieglatlētiem kā Staņislavs Olijars, Sergejs Inšakovs un Aleksandrs Prokopčuks. Daudzi jau aizmirsuši, ka Latviju sacensībās viņi varēja pārstāvēt tikai pēc pilsonības iegūšanas.

Olijars ir dzimis Čeļabinskā, bet Inšakovs - Tulā. Lai arī Prokopčuks ir dzimis Rīgā, viņa vecāki nebija no Latvijas.

110 metru barjersprinteris Olijars 1997.gadā kļuva par Eiropas junioru vicečempionu, bet gadu vēlāk triumfēja pasaules junioru čempionātā. 2000.gadā viņš uzvarēja Eiropas čempionātā telpās, bet pēc diviem gadiem Eiropas čempionātā telpās izcīnīja bronzu. 2002.gadā viņam izdevās izcīnīt sudraba medaļu Eiropas vieglatlētikas čempionātā Minhenē. 2003. un 2004.gadā viņš izcīnīja trešo vietu pasaules vieglatlētikas finālā, bet 2006.gadā kļuva par Eiropas čempionu. Pēdējais starptautiskais panākums gūts 2008.gadā, kad Olijars izcīnīja bronzu pasaules čempionātā telpās.

Viņš piedalījies divās olimpiskajās spēlēs. 2000.gadā Sidnejā tika izcīnīta 11.vieta, bet četrus gadus vēlāk Atēnās Olijaram izdevās finišēt piektajā vietā.

Inšakovs piedalījās 1996. gada olimpiskajās spēlēs Atlantā. 100. metru sprintā izcīnīja 45. vietu ar rezultātu 10,42 sekundes, savukārt uz pusi garākā distancē - 11. vietu ar laiku 20,48 sekundes. Viņš piedalījies 1995. un 1997.gada pasaules čempionātos kā arī 2002. gada Eiropas čempionātā Minhenē, pēc kura noslēdza karjeru.

Prokopčuks arī startēja 1996.gada Olimpiādē, kur ieņēma 51. vietu maratona sacensībās. Viens Latvijas labākajiem garo distanču skrējējiem, kuram ilgu laiku piederēja arī Latvijas rekords gan pusmaratonā, gan maratonā.

Tituliem bagātākā sportiste Latvijas tenisa vēsturē ir Larisa Savčenko-Neilande. Viņa dzimusi Ukrainas pilsētā Ļvivā, bet no 14 gadu vecuma dzīvo Latvijā. 1996.gadā viņai par īpašiem nopelniem tika piešķirta Latvijas pilsonība.

Lielākos panākumus Savčenko-Neilande guvusi dubultspēlēs, kur bijusi pasaules pirmā rakete un uzvarējusi divos "Grand Slam" turnīros. Dubultspēlēs viņa izcīnījusi 766 uzvaras, bet zaudējusi 256 reizes. Tāpat četri "Grand Slam" tituli viņai ir jauktajās dubultspēlēs.

Savukārt vienspēlēs viņai augstākā pozīcija pasaules rangā bija 13. vieta. Viņas kontā ir divi vienspēļu turnīru tituli, bet uzvaru un zaudējumu attiecība ir 322-283. Tiesa, visi viņas lielākie panākumi nav izcīnīti zem Latvijas, bet gan PSRS karoga. 2000.gadā Savčenko-Neilande noslēdza karjeru.