Neparasti sporta veidi, kas reiz bijuši olimpiskie  (19)

Šodien sporta veidu iekļaušanu vai izslēgšanu no olimpisko spēļu programmas diktē galvenokārt globālās Tv auditorijas simpātijas vai vienaldzība, bet 20.gadsimta sākumā, kad olimpiskās spēles bija jauns veidojums, izskatās, rīkotāji bieži vien "eksperimentēja", medaļas sadalot sporta veidos, kas aktuāli bija attiecīgajā laikā un, iespējams, rīkotājvalstī.

Piedāvājam jums ieskatu neparastākajos sporta veidos, kuros izcīnīja olimpisko čempionu titulus.

Olimpisko spēļu programmā lakross bija iekļauts divos ciklos - trešajās un ceturtajās modernajās olimpiskajās spēlēs, kas 1904. un 1908. gadā notika attiecīgi Senluisā un Londonā. Abas reizes lakrosa turnīrā piedalījās tikai divas izlases - ASV un Kanāda, un uzvarēja amerikāņi, Baltimoras universitātes komanda no Merilendas. 1928., 1932. un 1948. gada Olimpiādē lakross tika iekļauts kā demonstrācijas sporta veids, taču pamatprogrammā vairs nav atgriezies.

Viens no senākajiem sporta veidiem pasaulē - pirmās ziņas par šo jāšanas sporta veidu nāk no Āzijas, bet tā rašanās laiks variējas no sestā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras. Par polo dzimteni tiek uzskatīta Persija, kas ir slavena ar saviem zirgiem. Polo ir kā hokejs, tikai uz zirgiem - jātniekiem ar nūjām ir jāvada bumbiņa pa laukumu un jāiemet tā vārtos. 

Olimpiskajās spēlēs polo noturējās diezgan ilgi - piecās Olimpiādēs. Pirmoreiz olimpisko čempionu titulu polo noskaidroja otrajās olimpiskajās spēlēs 1900. gadā, pēc tam - 1908., 1920., 1924. un 1936. gadā. 

Pirmajās olimpiskajās spēlēs līdz par 1932. gadam programmā kā vingrošanas disciplīna bija iekļauta arī rāpšanās pa virvi. Virves augstums bija 14 metri un vērtēts tika ne tikai uzrāpšanās laiks, bet arī stils. 

Pirmajās modernajās olimpiskajās spēlēs, kas notika 1894. gadā Atēnās, šajā disciplīnā par prieku mājiniekiem uzvarēja grieķis Nikolaoss Andiakopuls, un no pieciem dalībniekiem tikai diviem izdevās tikt līdz pašai augšai. Sudraba medaļa tika vēl vienam grieķim, Tomasam Ksenakim, bet bronzu piešķīra vācietim Fricam Hofmanam, kurš bija ticis visaugstāk no tiem, kas nepievārēja visus 14 metrus - 12,5 metri.

Pēdējoreiz rāpšanās pa virvi kā olimpiskā disciplīna bija iekļauta 1932. gada spēlēs Losandželosā, kad visas trīs medaļas ieguva amerikāņi.

Tāllēkšanas paveids ūdenī, šī patiesībā bija pirmā olimpiskā niršanas disciplīna - daiļlēkšana olimpisko spēļu programmā parādījās vēlāk. Lēkšana ūdenī uz attālumu bija viens no populārākajiem peldēšanas veidiem 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā un tika iekļauts visās lielākajās ūdens sporta veidu sacensībās.

Lēkšana ūdenī piedzīvoja tikai vienu vienīgo parādīšanos olimpiskajās spēlēs, 1904. gadā Sentluisā, un visas trīs medaļas tika mājiniekiem, amerikāņiem. Zelta medaļu ar 19,05 metrus tālu lēcienu ieguva Viljams Pols Dikijs, bet cīņa par sudraba medaļu uzrādījās ļoti sīva - Edgars Adamss ūdenī ieplunkšķēja 17,526 metru attālumā, bet Leo Bads Dudvins - 17,37 metros.

Sinhronā peldēšana joprojām ir iekļauta olimpisko spēļu programmā, taču viena tās disciplīna - individuālās sacensības - no tās pazuda pēc 1992. gada spēlēm Barselonā.

Pirmoreiz individuālie peldētāju priekšnesumi mūzikas pavadījumā Olimpiādē tika iekļauti 1984. gadā, taču pēc trim spēlēm tika nolemts no tām atteikties. Tagad sacensības solo sinhronajā peldēšana notiek tikai pasaules čempionātā peldēšanas sporta veidos, toties olimpiskajās spēlēs apsver iespēju ieviest sinhrono peldēšanu jauktajiem pāriem, kur pārī būtu vīrietis un sieviete. Šobrīd komandu sacensībās piedalās tikai sievietes.

Pirmajās olimpiskajās spēlēs 1894. gadā svarbumbu celšana notika kopā ar vieglatlētikas sacensībām, stadionā. 1900. gada spēlēs šī disciplīna neparādījās, bet atgriezās 1904. gadā, atkal pie vieglatlētikas, lai atkal pazustu uz vairākiem cikliem un parādītos jau 1920. gadā kā atsevišķs sporta veids. Antverpenes spēlēs 1920. gadā atlēti svaru vēl cēla, rāva un grūda ar svara bumbām. 1928. gadā atteicās no svara celšanas ar vienu roku, bet 1932. gada Olimpiādē jau sākās dalījums pēc svara kategorijām.

Priekšnesumā sportistiem 90 sekunžu laikā mūzikas pavadījumā bija jādemonstrē dažādi akrobātiski lēcieni un pagriezieni. Pagājušā gadsimta 80. gados notika pat pāru sacensības, taču šīs tūkstošgades sākumā balets uz slēpēm kā oficiāla slēpošanas disciplīna no sacensībām pazuda vispār.

Šī disciplīna joprojām "dzīvo" Sadraudzības spēļu programma un, pašsaprotami, arī paralimpiskajās spēlēs, kur neredzīgajiem sportistiem ir nepieciešams atbalsts un vadība.

Virves vilkšana olimpiskajā sporta saimē iekļāvās 1900. gada spēlēs Parīzē un noturējās tajā līdz 1920. gada Antverpenes spēlēm. Tagad tā ir iekļauta Pasaules spēlēs un Lielbritānijā populārajās Kalniešu spēlēs. Starptautiskajā Virves vilkšanas federācijā (TWIF) šodien iekļāvušās 53 valstis.

Pirmajās olimpiskajās spēlēs līdz pat 1936. gadam paralēli sporta sacensībām notika arī "sacensības" māksliniekiem, kurās darbus par sporta tēmām radīja gleznotāji, tēlnieki, literāti, mūziķi un arhitekti. Arī viņu darbi tika vērtēti un pasniegtas olimpiskās godalgas.

Jaunākajās olimpiskajās spēlēs šo Kubertēna ideju daļēji pārņēmušas valstu "mājas", kurās spēļu apmeklētājiem iespējams iepazīties ar attiecīgās valsts sportistiem, šīs zemes kultūru, klausīties mūziķu priekšnesumus un piedalīties dažādās atrakcijās.