Latvijas izcilajai septembra 'olimpiskajai ražai' Sidnejā - 15  (2)

Medaļu "sezonalitāti" gan nosaka olimpisko spēļu tradicionālais norises laiks, kas ir vasaras beigas, taču faktu tas nemaina - 2000. gada septembris Sidnejā Latvijas sporta vēsturei ir devis pilnu olimpisko medaļu komplektu, par ko parūpējās vingrotājs Igors Vihrovs, soļotājs Aigars Fadejevs un džudists Vsevolods Zeļonijs.

Latvijai 2000. gada "sapņu spēles" Sidnejā sākās 18. septembrī, kad Zeļonijs izcīnīja bronzu, 24. septembrī Igors Vihrovs lika skanēt Latvijas himnai, bet 29. septembrī Aigars Fadejevs noslēdza olimpisko komplektu ar sudrabu.

"Olimpiādē debitēju 1992. gadā, 19 gadu vecumā, tad gatavojos Atlantai un nekvalificējos… Pa šiem gadiem kļuvu par četrkārtēju Eiropas čempionāta medaļnieku, paliku otrais Labas gribas spēlēs, un netiku uz Atlantu! Tad nu 1996. gadā es stingri pārdomāju - vai man turpināt savu sporta karjeru. Nolēmu, ka cīnīšos par vēl vienu Olimpiādi, un atdevu tam visu, ziedoju ļoti daudz," portālam "Delfi" stāsta Zeļonijs. "Tad, kad tu saproti, ka tev aiz muguras ir nevis četri, bet astoņi gadi, lai tiktu uz Olimpiādi, kad tu saņem medaļu, kas turklāt nāca tik smagi, to novērtē vēl augstāk. Lai arī mēdz teikt, ka virs zemes nav taisnības, manā gadījumā tā notika, tā bija kaut kāda labvēlība "no augšas". Tajā dienā sakrita manas vēlmes, zvaigznes un viss, kas vien var sakrist. Olimpiskajam čempionam zaudēju pavisam minimāli, un es biju vienīgais, ko viņš todien uzvarēja ar tik niecīgu pārsvaru. Tas nozīmē, ka es nebiju gatavs vienkārši cīnīties par medaļu, bet parādīt pilnīgi visu, uz ko esmu spējīgs. Un tas viss man sanāca."

Gatavojoties izšķirošajam turnīram, Latvijas džudists bija izpētījis pretiniekus un rūpīgi sagatavojis cīņas taktisko plānu, kas gan pašu gandrīz esot iegāzis. "Pirmā cīņa man bija ne ar favorītu, tāpēc biju pārliecināts, ka iekļūšu otrajā kārtā, un tajā cerēju uz titulētāku pretinieku. Gatavojos, ka otrā kārta būs izšķirošāka, tai man un jānoskaņojas. Tāds bija plāns un uz to gatavojāmies," atceras džudists. "Bet es pirmajā kārtā gandrīz zaudēju, jo nepievērsu šai cīņai tik daudz uzmanības. Mana kļūda, bet tiku ar to galā - noskaņojos un diezgan pārliecinoši uzvarēju. Otrā vilšanās bija otrajā kārtā - tas pretinieks, kam gatavojos, biju sagatavojis un izstrādājis īpašus "mājas uzdevumus" un viltības, ņēma un zaudēja! Man atkal bija jāpārkārto sevi gan morāli, gan taktiski, un šī cīņa bija ļoti izšķiroša, kas jau noteica manu tālāko noskaņojumu un iespējas. Es sapratu, ka varu cīnīties par medaļu."

"Uzvarēju spēcīgu pretinieku no Uzbekistānas un trešajā cīņā izgāju pret itāli Džuzepi Madaloni, kurš arī tika uzskatīts par vienu no favorītiem. Olimpiskajā turnīrā gan nav sportistu, kas nebūtu favorīti, visi ir labākie, visi ir titulēti, čempioni un Pasaules kausa posmu uzvarētāji, es to skaitā," norāda Latvijas džudists. "Mans nākamais pretinieks bija divkārtējs Eiropas čempions, ļoti spēcīgs džudists un ļoti veiksmīgs. Ar viņu bija vissmagāk, jo mēs cīnījāmies ļoti līdzīgi un es zaudēju ar minimālu rezultātu. Cīņas vidū izslēdzās elektroniskais tablo un tiesneši sāka atlikušo laiku un rezultātu rādīt uz tāfelītēm, kas arī traucēja. Turklāt nevajag aizmirst, ka šādos nozīmīgos turnīros liels iespaids ir valstij - lielas valstis kā Itālija, Francija, ietekmē visu, arī tiesāšanu. Ja sportisti ir spēkos līdzīgi, priekšroku vienmēr atdos lielo valstu pārstāvim. Lai es uzvarētu, man ir jābūt ne vien tikpat spēcīgam, bet galvas tiesu pārākam, lai nedotu iespēju tiesnešiem "notiesāt". Diemžēl itālis bija labāks un pareizi veda cīņu, es tikko spēju izgrozīties. Vēlāk viņš kļuva par olimpisko čempionu. Tā no visām sešām cīņām es zaudēju tikai nākamajam čempionam."

"Pēc šā zaudējuma biju pavisam nikns un atlikušās trīs cīņas uzvarēju "uz urrā", ieskaitot Āfrikas čempionu no Tunisijas un vienu manu senu pretinieku francūzi, bezkaunīgu un agresīvu sportistu, ar kuru jau aizvadīju izšķirošo cīņu, kas noteica, vai varēšu cīnīties par bronzu," atzīstas Zeļonijs. " Ļoti līdzīgs mačs bija - te es izvirzījos vadībā, te viņš izlīdzināja rezultātu, līdz trīs sekundes līdz beigām es ar tīru paņēmienu izcīnīju uzvaru. Es biju tā noguris, ka nespēju ne pakustēties, ne kimono novilkt, ne ūdeni iedzert, jo rīkle bija pārkaltusi tā, ka neko nevarēju norīt. Un 25 minūtes vēlāk mani jau izsauc cīnīties par bronzu! Pretiniekos bija korejietis, kuri parasti ir spēcīgi džudisti, tāpat kā japāņi, un viņš turklāt ir "svaigs". Uzvilku baltu kimono, un centos neizrādīt, cik nenormāli esmu noguris. Nu tad es iekšēji pilnīgi tukšs, absolūti bez spēka, bet vizuāli rādīju, ka man enerģijas ir kā "Duracell" zaķim, ka esmu laimīgs, ka man ar to korejieti jācīnās un esmu koncentrējies, nikns, gatavs visus gabalos saraut! Sapratu - ja divu minūšu laikā nepanākšu rezultātu, tad viss - vairāk man nebūs ne spēka, ne iespēju cīnīties. Man ir jāizmanto katra iespēja, katra viņa kļūda, lai varētu uzvarēt vai iegūt pēc iespējas vairāk punktu pēc iespējas ātrāk. Atskanēja signāls, un es cīnījos, pareizāk, imitēju aktīvu cīņu, bet tad pretinieks kļūdījās. Viņš izdarīja kustību, kas man bija ļoti izdevīga - varēju izpildīt savu firmas metienu, kuru nakts vidū pamodināts izdarītu ideāli. Tā bija viņa vienīgā kļūda, un es varēju izdarīt tīru metienu, kas man atnesa bronzu. Tās sajūtas bija neaprakstāmas…"

Savu pārējo kolēģu - medaļnieku startu Vsevolods Zeļonija klātienē nevēroja, jo drīz pēc savām sacensībām atgriezās Latvijā. "Man bija liels prieks par viņu panākumiem, jo sanāca simbolisks trijstūris - zelts, sudrabs un bronza. Tas patiešām bija skaisti," saka džudists. "Tā laikam bija labākā olimpiāde no tām četrām, kurās es esmu piedalījies. Pat ne tāpēc, ka izcīnīju medaļu, bet tāpēc, ka tas bija tik negaidīti. Jo vēlākajās spēlēs jau gaidījām medaļas no mūsu vieglatlētiem, riteņbraucējiem, svarcēlājiem - bija skaidrs, ka viņi var cīnīties par medaļām."

Zeļonijs nenoliedz, ka olimpiskajam panākumam bija liela ietekme uz viņa tālāko dzīvi, un sporta pasaulē iegūtais vārds palīdzējis.
"Pēc Sidnejas spēlēm man bija 27 gadi un vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk dzīvē, ar ko nodarboties," stāsta bijušais džudists. "Pieredze, ko guvu sacensībās, arī kā leģionārs ārzemju klubos, - gribēju to nodot tālāk Latvijā. Izdomāju, ka gribu izveidot klubu, kas būtu balstīts nevis uz padomju laiku pieredzi un bāzi, bet moderns, kādus biju redzējis Eiropā, kas strādātu sporta attīstībai. Tā 2001. gadā 3. martā ievietojām reklāmu radio un tajā pašā dienā pie manis uz skolu atnāca 12 bērni, kas arī izveidoja kluba kodolu. Nākamgad klubam, kas jau izveidojies par lielu sporta skolu ar sešiem centriem, būs jau 15 gadu jubileja. Bērni nāk, trenējas, strādā, izcīna medaļas. Es nekad neesmu teicis, ka gatavojam olimpiešus, jo mans mērķis ir pievērst bērnus sportam caur džudo, bet varbūt reiz kāds no manas skolas kļūs par olimpieti, ar kuru Latvija varēs lepoties!"

"Pirmais, ko es atceros, ka uz šīm spēlēm braucu ar apziņu, ka tukšā es mājās nebraukšu. Iepriekšējie gadi bija apliecinājums tam, ka varu uzvarētu un izcīnīt medaļu," portālam "Delfi" atzīstas Fadejevs, "Sidnejas sudrabs nebija pārsteigums, bet mērķtiecīgs ceļš un rezultāts. Ņemot vērā, ka es jau startēju 1996. gada olimpiskajās spēlēs Atlantā, serviss un sacensību atmosfēra jau bija zināma. Vairāk bija pozitīva iznākuma gaidīšana no sevis."

"No šīm spēlēm atceros to, ka mēģināju izolēties no pārējiem un koncentrēties sacensību dienai, 29. septembrim, vairāk domāt ar stratēģisko pusi, kā es šo trasi paveikšu, ne tik daudz par konkurentiem un kā citi startēs," stāsta bijušais vieglatlēts. "Sidnejas Olimpiāde bija diezgan eksotisks pasākums - laika joslās liela atšķirība, arī klimatiskajos apstākļos. Diena, kad mēs soļojām, bija karstākā pēdējo 56 gadu laikā! Kad startējām, septiņos no rīta, stadionā jau bija +22 grādi. Distance bija šausmīgi smaga, arī karstuma dēļ, bija jāpārvar ne tikai sevi, bet arī apstākļi."

"Otrā vieta bija liela Dieva dāvana par smago padarīto darbu, un emocijas pēc finiša vairāk bija kā pateicība nevis pārsteigums," stāsta Fadejevs. "Ienākšana stadionā nozīmē, ka finišs ir tuvu, tā "elle" ir cauri. Gandrīz četras stundas garais soļojums ir galā, tu esi izdarījis gandrīz neiespējamo, tūlīt jau ir finiša taisne. Tu zini, ko esi izcīnījis, un tad smagums noveļas no pleciem. Tas, ka es finišā pārmetu krustu - uz to brīdi nevarēju sevi pieskaitīt pie ticīgiem cilvēkiem, bet kaut kas lika to izdarīt un pateikties kādam augstākam spēkam par šo cīņu, jo cilvēks viens to nevar paveikt - es par to esmu pārliecinājies turpmākās dzīves gaitā. Tas man bija ļoti īpašs notikums, un vēlāk izrādījās, ka arī visai tautai, jo daudzi citi šo sasniegumu uztvēra ļoti personiski."

Pēc olimpiskā triumfa Aigara Fadejeva sportiskā dzīve mainījās - bija gan lielāka atpazīstamība, taču tas arī uzlika lielāku atbilstību par paša startiem. "Protams, jebkurš liels tāda līmeņa sasniegums daudz ko maina - tevi vairāk respektē sporta pasaulē, tu savu vārdu ieraksti pasaules sporta vēsturē, un tas ir neatņemami," norāda Fadejevs. "Protams, tas arī uzliek atbildību un tādu kā pozitīvu nastu, jo statuss ir jāpierāda. Es pasaules elitē biju no 1996. gada, bet olimpiskā medaļa ir olimpiskā medaļa. Tas deva lielāku atbildības sajūtu attiecībā uz nākamajiem startiem un cilvēkiem, kas tev jūt līdzi, sponsoriem. Pavērās lielākas iespējas, bet katrreiz bija jāpierāda, ka esi viens no "supervaroņiem"."

"Ar Sidnejas soļojuma dalībniekiem esam tikušies vēl pēc spēlēm, trenējāmies kopā, taču Sidnejas notikumus īpaši nepārrunājam," stāsta sportists. "Tā ir viena vēstures lapa, ko pāršķīrām. Mēs, "tālbraucēji", kā es saucu garo distanču sportistus, esam draudzīgi, un festivāls, ko rīkoju Latvijā, pulcēja pasaules labākos atlētus, un tā bija draudzīga kopā būšana un konkurence. Ne kā pie sprinteriem, kuri viens uz otru "tur zobu", nerunā viens ar otru, var ieriebt citam, tā mentalitāte atšķiras. Mēs esam citādi, distancē dalām medaļas, bet ārpus trases esam draudzīgi."

Igoram Vihrovam, kurš jau bija iekļuvis pasaules vadošo vingrotāju elitē, 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs izdevās šis perfektais vingrojums, kas pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas lika visai pasaulei klausīties Latvijas himnu, ko atskaņo par godu olimpiskajam čempionam.

Brīvajās kustībās visi gaidīja, ka sacensību favorīts, krievs Aleksejs Ņemovs izcīnīs zelta medaļu, taču brīdī, kad parādīja Latvijas sportista rezultātu, televīzijas kameras uzķēra mūsu sportista prieka izsaucienu, kas liecināja - zelts ir Vihrovam. Viņš Ņemovu pārspēja ar nevainojamu savas programmas izpildījumu un par 0,012 punktiem.

"To, ka varētu sanākt medaļa, sapratu tikai pēc sava vingrojuma," stāsta olimpiskais čempions. "Zināju, ka savu vingrojumu izpildīju labāk par visiem - tajā dienā tas bija labākais sniegums brīvajās kustībās. Gaidīju un cerēju, ka man būs vismaz sudrabs, bet šoreiz tiesneši iedeva man to, ko es izcīnīju."

Vingrotājs piekrīt sava kolēģa, džudista Vsevoloda Zeļonija novērojumiem, ka sporta veidos, kuros tiesāšana uzticēta cilvēkiem, daudz ko nosaka subjektīvais vērtējums un valstu ietekme. "Par zeltu nedomāju, jo vingrošanu tiesā cilvēki, tas ir subjektīvs sporta veids, kurā daudz ko nosaka arī piederība valstij. Šajās sacensībās bija viens favorīts, un visi gaidīja, ka Ņemovs uzvarēs arī brīvajās kustībās," stāsta Vihrovs. "Ja mana programma būtu tāda pati kā Ņemovam, es nekad nesaņemtu augstāku vērtējumu kā viņam. Manā programmā bija trīs elementi, kas pārsniedza 10 punktu robežu. Es riskēju, gāju uz visu banku, un tā bija sarežģītākā programma, ko demonstrēja spēlēs. Kad man tā izdevās, visi saprata, ka programma ir grūtāka un izpildījums ir labāks. Labi, ka man tas izdevās tieši tajā dienā, nevis, piemēram, kvalifikācijā," pasmaida sportists.

"Ņemovs uzstājās pirmais, es - septītais," atceras Vihrovs. "Līdz tam mans labākais rezultāts šai programmā bija 9,7, bet no sešiem vingrotājiem, kas startēja pirms manis, rezultāts bija augstāks par 9,7. Kad es kāpu uz paklāja, vienīgās domas bija par to, kas man jāizdara, lai nepieļautu nevienu kļūdu. Domāju nevis par rezultātu un medaļu, bet tieši par savu programmu, un tas, manuprāt, palīdzēja koncentrēties un nenervozēt."

"Pēdējais lēciens Ņemovam bija ar vienu soli, kas ir mīnus viena desmitdaļa, man - bez soļa," to, kas atnesa Latvijas sportistam zelta medaļu, skaidro Vihrovs. "Un lēciens programmas beigās tik sarežģīts kā man bija vēl tikai diviem sportistiem, pārējiem bija vienkāršāks."

Olimpiskā čempiona tituls un pēkšņi atnākusī slava Igoram Vihrovam bija pārsteigums. "Visgrūtāk man, kurš līdz tam visu dienu aizvadīja treniņos, dzīvoja pēc principa zāle - mājas, un reizēm piedalījās sacensībās, bija pierast pie tā, ka visi ar mani grib sasveicināties, pie mašīnas nāca klāt sveši cilvēki un sveica," smejas sportists. "Vienas dienas laikā biju kļuvis par slavenību!"

"Olimpiskais zelts man palīdzēja izveidot to, ko šobrīd daru - vingrošanas skolu, jo es gribēju palīdzēt Latvijai," saka Vihrovs. "Taču sports ir sports, bet bizness ir bizness, un šajā darbā medaļas nedod nekādu priekšrocību. Pirmā mana dzīves darba puse noslēdzās ļoti labi, ar zelta medaļu, bet trenera darbs, sporta kluba vadīšana un bizness - tas ir tikpat nopietns darbs un jāstrādā tikpat pamatīgi."