Alma Vītola pēc uzvaras Džungļu maratonā: neko īpašu jau neesmu paveikusi  (31)

Alma ļoti pieticīgi vērtē paveikto, un arī par lielo mediju interesi viņa stāsta ar nepārāk lielu sajūsmu. Tomēr viņa ir sajūsmā par piedzīvoto un iegūtajiem draugiem.

Pēc 260 kilometru garā skrējiena Brazīlijā Alma Vītola saņēma Saeimas atzinības rakstu, piedalās akcijā "Iedvesmo mācīties", turpina mācības augstskolā un nodarbojas ar daudzām citām lietām. "Viss vienā skriešanā," atzina pati skrējēja.

Portāls "Delfi" aicināja Almu Vītolu uz sarunu, kur viņa pastāstīja par nokļūšanu uz sacensībām, par pašu skrējienu džungļos un ultramaratona aizkulisēm.

Iesākumā pastāsti par to, kā tev ar atsaucīgu cilvēku palīdzību pēc mūsu pirmās sarunas izdevās savākt nepieciešamos līdzekļus braucienam uz Brazīliju.

Cilvēki prasīja mana bankas konta numuru, rakstīja visādas labas lietas, paužot savu atbalstu. Tāpat arī man piedāvāja naktsmājas, lai arī tās es biju jau sarunājusi. Tāpat arī bija vieglāk sadabūt ekipējumu. Bija ļoti forši. Vairāk nekā simts cilvēku rakstīja un sniedza atbalstu. Es neko tādu tiešām nebiju gaidījusi.

Tāpēc gribu pateikt paldies Rīgas Stradiņa Universitātei, ziedotājiem, kā arī saviem atbalstītājiem - uztura ražotājiem "SiS Latvija" un "Eletewater" un veikaliem "Virsotne un "OS veikals".

Es biju pozitīvi noskaņota, taču es nezināju, kā tas izvērtīsies. Mani māca šaubas par dažādiem faktoriem, kas varētu noiet greizi. Aizbraucot uz turieni, visi skrējēji uzmundrināja un teica, ka viss būs kārtībā.

Kad visi līdzekļi tika savākti, kas notika tālāk?

Es aizlidoju uz Rio, kur trīs, četras dienas padzīvoju pie Brazīlijas latviešiem. Apskatīju pilsētu, satiku citus Brazīlijas latviešus un mums tur bija tāds kā tusiņš. Viņi bija superatbalstoši. Pirms tam es nevienu tur personīgi nezināju, bet viņi bija ļoti priecīgi mani uzņemt. Aicināja ciemos vēl.

Kas tad beigās ir lielāka avantūra - šāds ceļojums uz pilnībā svešu valsti vai pats skrējiens?

Interesanta sajūta atrasties vietā, par kuru neko nezini. Lidostās labi, ja katrs sestais darbinieks runāja angliski. Biju dzirdējusi, ka Brazīlija ir krimināla valsts, bet neko sliktu nepiedzīvoju. Tomēr skrējiens noteikti bija lielāks piedzīvojums. Es biju sagatavojusies, ka dzīvošana Brazīlijā būs tāda.

Pastāsti par nokļūšanu sacensību norises vietā.

No Riodežaneiro es devos uz Santaremu, kur pulcējās visi skrējēji un no kurienes mūs ar kuģi nogādāja maratona sākumpunktā. Lidosta tur bija pļavas vidū, tālāk bija jābrauc ar taksi, kas arī bija nedaudz bailīgi. Tajā ciematā dzīvoju trīs dienas, un varēju satikt citus skrējējus. Tad 1. oktobra vakarā mēs kāpām uz kuģa, pusnaktī izbraucām un pēc pāris stundām izsēdāmies. Rīta cēlienu dzīvojāmies pludmalē, bet tad devāmies uz bāzes nometni. Divas dienas mēs dzīvojām tur, klausījāmies mediķu teiktajā un mēģinājām aprast ar apstākļiem.

Kā tavs organisms jutās tajā karstajā un mitrajā gaisā?

Mediķi man jau otrajā dienā teica, ka es esmu ļoti labi aklimatizējusies un labi izskatos. Karsti bija visu laiku! Ierāpjoties guļamtīklā un nekustoties, ir karsti. Neko jau īsti nevar izdarīt, lai atvēsinātos. Peldējos tik, cik daudz vien varēju, taču ūdens arī nebija pārāk veldzējošs. Bija tā, ka pēc noskrieta posma vairākas stundas dzīvojos pa ūdeni.

Jau minēji, ka pirms skrējiena satiki citus skrējējus. Ko biji dzirdējusi par to, kas sagaida distancē?

Man ieteica, ka galvenais ir turpināt kustēties uz priekšu, jo tad viss būs kārtībā. Stāstīja, ka dažviet nav redzams trases marķējums, distance var nebūt precīzi norādīta un var apmaldīties. Brīdināja par purviem, pēc kuriem kājas būs "lupatās". Protams, ka bija uztraukums, bet sportisti bija atbalstoši un atsaucīgi. Tajā kompānijā cilvēki nespēj būt nejauki.

Nu tad ķeramies pie paša skrējiena. Pirmais posms nebija pats garākais, kā tev tajā veicās?

Tas bija īsākais posms, 23 kilometri ar četriem kontrolpunktiem. Katrā kontrolpunktā jāpaliek 15 minūtes, lai labāk aprastu ar vidi un skrējēji nepārforsētu. Distance sākās pludmalē un es domāju, ka sākumā neviens baigi nesteigsies, taču visi aiznesās. Kopumā šajā posmā bija viss, kas mūs sagaidīs tālāk - smiltis, kāpumi, džungļi. Pirmajā kontrolpunktā es visas tās 15 minūtes sēdēju upē, jo bija ļoti karsti. Protams, ka varētu padomāt, ka nav prātīgi sēdēt ūdenī, bet pēc tam tā upe tāpat bija jāšķērso, tāpēc nav nekādas starpības. Tāpat bija jālavierē pa purviem. Pirmais posms mūs iepazīstināja ar to, kas mūs sagaida tālāk.

Ar kādām sajūtām tagad atceries garākās distances?

Tagad par to runājot, atceros tikai foršo. Pēc skrējiena lasīju viena skrējēja bloga ierakstu par šo visu pasākumu, un tikai tad atcerējos, cik smagi bija. Garākais posms bija 108 kilometrus garš. Bija uzstādīts kontrollaiks - pirmos 60 kilometrus vajadzēja noskriet 11 stundās. Ja tas netiek izdarīts, tad no nākamā kontrolpunkta nelaiž tālāk, lai pa nakti nebūtu jāpaliek džungļos.

Daudzi šī kontrollaika dēļ steidzās, un šajā karstumā viņiem viegli neklājās, bija ģībšanas. Gaisa temperatūra bija 45 grādi. Mēs slapinājāmies visās iespējamajās vietās. Man līdz kontrollaikam bija handikaps, tāpēc man nevajadzēja tik ļoti steigties, bet sajūtu līmenī man bija rezerve un es varēju paskriet. Man labs draugs no Brazīlijas tajā posmā man paskrēja garām, taču kontrolpunktā viņš izskatījās ļoti draņķīgi. Es visu laiku mēģināju vadīties pēc savām sajūtām.

Kādas domas tādos posmos tev ir galvā?

Es nedomāju par to, ka man priekšā ir 100 kilometri. Sadalu visu pa posmiem, un tad visu pa kumosam savācu. Brīžiem bija laiks domāt un baudīt apkārtni, brīžiem vajadzēja domāt par katru savu nākamo soli. Citreiz, skatoties zem kājām un neskatoties uz priekšu, var neieraudzīt marķējumu un apmaldīties.

Cik reizes tev sanāca apmaldīties?

Daudzas. Tajos brīžos nekas cits neatliek, kā griezties riņķī un doties atpakaļ, bet ļoti tālu nebiju apmaldījusies. Garajā dienā mēs skrējām pa mežu un palaidām garām vienu pagriezienu. Tad mums priekšā bija ļoti stāva kalna nogāze, pa kuru paiet nevarēja, varēja tikai šļūkt lejup. Tad es pamanīju, ka nekur nav marķējuma un teicu pārējiem, ar kuriem tobrīd skrēju kopā, ka mums jākāpj atpakaļ. Bija riktīgas dusmas un besis. Sīkums par pazaudēto lauku, bet tā iztērētā enerģija.

Tātad organizatoru izvietotais marķējums nebija pietiekami labi izvietots?

Bija brīži, kad marķējuma izvietojums varēja būt labāks, bet bija arī tie brīži, kad skatījos tikai zem kājām, uz noguruma rēķina nepamanīju norādes par trases turpinājumu. Nedaudz ir jāmet akmens organizatoru dārziņā.

Cik daudz tu varēji novērtēt visu to, kas bija tev apkārt?

Varēja pietiekami daudz. Protams, ka es daudz ko nebiju pamanījusi, bet to sapratu pēc sarunām ar citiem un pēc bildēm. Brīžos, kad nevarēju paskriet, vilku ārā savu kameru un fotografēju un filmēju.

Kā izdevās sadzīvot ar džungļu iemītniekiem?

Pēc trešās dienas mums nometne bija ļoti dziļi džungļos, un tur bija daudz zirnekļu, skorpionu un čūsku. Tiešām tā arī bija, kad es pastaigāju pa nometni, tur tie visi zirnekļi skraidīja apkārt, rāpās somā iekšā. Visu laiku nācās uzmanīties. Guļamtīklu galus nopūta ar pretmoskītu pūšamo, lai nekādas skudras nerāpo virsū.

Vai kāds skaists skats no skrējiena tev ir iekritis atmiņā?

Es jau stāstīju par to ļoti stāvo kalnu, kur mēs nevajadzīgi noskrējām lejā. Tur no augšas varēja redzēt ļoti zilu upi un debesis. Pa to upi arī kuģi braukāja. Tā upe bija milzīga, sajūta tāda, ka atrastos pie jūras. Arī vietas, kurās mēs nakšņojām bija ļoti skaistas, tās arī bija upes krastā.

Tāpat likās interesanti arī ciemati, kas bija džungļos. Tie ir tik ļoti izolēti no pārējās pasaules, neesmu pieradusi redzēt kaut ko tādu. Piemēram, skola ir vieta zem parastas pajumtes. Kad mēs skrējām cauri tiem ciematiem, tur bērni mūs sagaidīja, skrēja līdzi. Tas arī bija riktīgi forši.

Kā bija ar nakšņošanu?

Aptuveni astoņos vakarā visi skrējēji bija savos guļamtīklos, bet celšanās bija ap pieciem no rīta. Naktīs visu laiku ir kaut kāds fona troksnis. Ja nakšņojām tuvāk ciematam, tad visu laiku varēja dzirdēt vistas un suņus. Citreiz varēja dzirdēt mērkaķus. Es kopumā gulēju labi, taču citiem bija problēmas.

Cikos jūs sākāt skriet?

Lielākoties ap septiņiem no rīta, jo neilgi pirms tam lec saule. Mēs tur maksimāli izmantojām dienas gaišo laiku, lai nebūtu pa tumsu jābūt džungļos.

Vai šajās sacensībās izjuti konkurenci?

Es to neizjutu. Trešajā vietā esošā brazīliete gribēja uzvarēt, jo viņa par to vien runāja, bet trasē es viņu nemaz nesatiku. Kopumā es nesekoju līdzi savam rezultātam, es zināju par savu pozīciju, taču neskatījos, cik liels ir mans handikaps. Taču pēdējā dienā es biju spiesta steigties, jo kopvērtējuma otrajā vietā esošā Rebeka bija man priekšā. Tā kā es nezināju, cik liels ir mans handikaps, tad vajadzēja pasteigties un nepieļaut, lai viņa "noceļ" man pirmo vietu.

Pēdējā dienā bija ļoti grūti gan fiziski, gan garīgi. Katrs solis bija sāpīgs, jo aiz muguras bijuši dažādi piedzīvojumi. Gribējās vienkārši noiet to distanci, bet nevarēja, jo vajadzēja nosargāt uzvaru.

Tu saņēmi lielu atbalstu no cilvēkiem pirms skrējiena, skrējiena laikā tev daudzi sekoja līdzi. Vai tas tev uzlika papildus atbildību par to, ka jāsasniedz finišs?

Man likās, ka brīžos, kad būs ļoti grūti, tad tā varētu būt mana motivācija, taču nevienā brīdī nebija tā, ka es nevarētu turpināt virzību uz priekšu. Līdz ar to nevajadzēja ķerties pie morālajiem resursiem. Nepārproti, bija grūti, taču nevienā brīdī negribējās mest plinti krūmos.

Pēc šīm milzīgajām slodzēm, kas bija Džungļu maratonā, kā jutās tavs organisms?

Viss bija kārtībā. Skrējienā zaudēju trīs, četrus kilogramus no sava svara, bet tagad to esmu atguvusi. Skriešanas laikā ik pēc stundas kaut ko mēģināju apsēst. Pēc posmiem dzēru atjaunošanās dzērienus, ēdu aplejamo pārtiku. Šķidrumu dienā uzņēmu kādus sešus litrus, varbūt pat vairāk.

Pastāsti, kādas ķibeles piemeklēja citus šī maratona dalībniekus.

Citi sastiepa potītes. Piemēram, pirmajā dienā viens profesionāls sportistu treneris sastiepa potīti, un tā viņam bija uztūkusi milzīga, taču viņš turpināja piedalīties, skrēja maratonposmā un potīte palika vēl draņķīgāka. Viņam vajadzēja milzīgu morālo izturību, lai to paveiktu. Citi izstājās karstuma dēļ, citi neuzņēma pietiekami daudz šķidruma vai dabūja saules dūrienu. Bija ģībšanas. Ja cilvēks sāk morāli "gruzīties", tad viņš pats sevi negatīvi noskaņo. Man šķiet, ka lielākā daļa, kas izstājās, vispirms sevi nepareizi noskaņoja.

Es pati tiešām baudīju pasākumu. Bija grūti, bet es zinu, ka nedrīkst sevi "nogruzīt", jo tad viss ir cauri.

Cik daudz laika šajās sacensībās tu pavadīji skriešanas režīmā?

30 līdz 40 procentus distances es skrēju, kas ir ļoti labs rādītājs. Tagad es domāju, ka varēju arī vairāk skriet, bet es taupījos, jo nevarēja zināt, kas būs tālāk. Pirms sacensību sākuma es satiku vienu skrējēju, kurš visam pieiet ļoti zinātniski. Viņam arī ļoti liela pieredze dažādos ultramaratonos Antarktīdā un tuksnešos. Pēc pirmajiem posmiem es viņam biju ļoti tālu priekšā, un viņš man tad teica, ka nezina, ko es tādu daru, bet lai es turpinu tā darīt. Tā arī darīju un viss labi beidzās.

Distancē bieži sanāca būt vienai pašai?

Aptuveni pusi distances veicu viena pati. Man patika, bet nakts posmos vieglāk bija būt ar kādu kopā, jo vieglāk bija atrast trases marķējumu. Ja neizdevās uzreiz atrast, tad izklīdām un ātri atradām.

Pastāsti nedaudz vairāk par nakts posmu.

Garākā posma 72. kilometrā bija kontrolpunkts, un es tajā iegāju laikā, kad rietēja saule. Es tur pavadīju kādu stundu, pie ugunskura žāvēju kājas, mediķi man salīmēja uzberztās tulznas. Tad es izgāju ārā no kontrolpunkta, jau bija tumšs un pēc kādiem 300 metriem bija upes šķērsošana. Tad es biju ļoti dusmīga, jo kāda jēga bija kājas žāvēt. Pēc tam ļoti daudz bija jāiet pa ūdeni un pa akmeņiem, jau dienā tas būtu bijis ļoti briesmīgi, bet naktī bija vēl skarbāk. Daudz kukaiņu bija, citi redzēja čūskas, bet es neredzēju. Vēl viena lieta, ka naktī ļoti nāca miegs. Aiz muguras bija 80 vai 90 kilometri, bet barā bija jau vieglāk. Daudzas reizes bija nesaprašana par to, kur jāiet.

Kādas bija sajūtas sasniedzot finišu?

Uz finišu es devos kopā ar vienu britu skrējēju. Mums trīs kilometrus pirms finiša beidzās ūdens. Turpat arī bija japāņu filmēšanas brigāde, kas mums teica, ka finišs būs pēc 400 metriem. Mēs turpinājām doties uz priekšu, bet 400 metri kā nebeidzas, tā nebeidzas. Viņi tā teica, lai mūs pozitīvi noskaņotu. Kad beidzot ieraudzījām finišu, mēs sprintojām uz to. Finišs bija smilšainā pludmalē, un pa smiltīm jau arī nav viegli skriet. Sajūtas bija foršas, taču bija žēl, ka tas viss ir galā. Mēs visi pēc tam raudājām.

Šādu sacensību rīkošana tomēr ir liela organizatoru uzdrīkstēšanās, jo jāņem vērā ļoti daudz faktoru. Kā pēc tāda skrējiena vari novērtēt organizatoru padarīto darbu?

Kopumā viss bija pozitīvi. Es zināju, ka būs dažādi trūkumi, bet citādi bija labi. Piemēram, bija tāds viens moments, kad mēs upes krastā pusstundu meklējām marķējumu, lai varētu turpināt distanci. Gājām iekšā ūdenī, skatījāmies gar krastu, taču neko neatradām. Tad mēs ar svilpēm asaucām laivu, kas atbrauca un mūs aizveda tālāk. Izrādās, ka tā tas bija domāts, bet nekur nebija teikts, ka mums jāgaida laiva.

Visi skrējēji pēc finiša arī sapulcējās uz kopīgu pasākumu?

Jā. Mēs sagaidījām visus pārējos finišētājus, un tad devāmies uz viesnīcu. Tur iegājām dušā un sakopāmies, bet tad mūs aizveda uz ballīti. Tur skatījāmies bildes, kas bija ļoti skaistas. Pie katras bildes bija emocijas, nebija tā, ka klusumā skatījāmies. Tāpat klausījāmies mediķu un organizatoru uzrunas. Ballīte turpinājās viesnīcā, tur skrējēji baseinos atpūtās ar alus glāzēm rokās.

Noteikti labi reiba pēc tāda skrējiena.

Es pārāk daudz alu nedzēru, bet citiem, jā, reiba labi.

Vai ir gandarījums, ka apsteidzi ne tikai visas sievietes, bet arī daudzus vīriešus?

Nē, es par to vispār nedomāju. Man vairāk bija žēl par tiem, kas izstājās. Kad es biju sasniegusi posma finišu un piecas stundas atpūtusies, smagi bija skatīties, ka nometnē ienāk brits, kurš vienmēr bija smaidīgs un jautrs, un viņš ar mums vispār nerunāja, jo viņam ļoti smagi gājis. Nebija viegli redzēt, kā skarbi vīri tika "iznīcināti".

Cik laika vajadzīgs, lai organisms pilnībā atjaunotos pēc šādām slodzēm?

Precīzi nezinu, bet noteikti tie ir vairāki mēneši. Pagaidām regulārus treniņus neesmu atsākusi. Es finišēju sestdienā, bet nākamajā ceturtdienā aizgāju paskriet, bet jutu, ka baigi negribējās skriet. Tajā ceturtdienā noskrēju piecus kilometrus, bet pēc divām dienām - 25.

Kad atgriezies no Brazīlijas, lidostā tika noorganizēts sagaidīšanas pasākums. Biji kaut ko tādu gaidījusi?

Es redzēju, ka "Facebook" ir uztaisīts pasākums, kuru organizēja mana draudzene. Protams, nebiju ļoti priecīga par to, bet, ja cilvēkiem interesē, tad vajadzēja šim pasākumam pielikt skaistu punktu. Pati es to baigi negribēju.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es neko tādu īpašu neesmu izdarījusi. Tas tomēr nav nekāds pasaules vai Eiropas čempionāts. Tās ir maza mēroga sacensības, labi, tur bija gan profesionāli sportisti, gan amatieri, bet šis pasākums nekur augstu nekotējas.

Pati man iepriekš stāstīji, ka šis ir viens no smagākajiem ultramaratoniem pasaulē. Tas taču kaut ko nozīmē.

Jā, bet ja runā par šo sacensību smagumu, tad daudzi pieredzējušie skrējēji teica, ka šis tiešām bija grūtākais skrējiens.

Vai pēc Brazīlijas džungļu maratona tava skriešanas "apetīte" ir augusi un gribas kaut ko vēl noskriet?

Protams! Nezinu, vai es gribētu skriet vēl kaut ko trakāku, bet kaut ko no šīs pašas sērijas noteikti. Pagaidām ir jātiek galā ar to, kas ir savārīts, bet tad es sākšu skatīties, ko varētu pēc tam skriet. Pēc šīm sacensībām visi ceļi ir vaļā, kontakti man tagad ir vēl vairāk.