Kā notika viena no leģendārākajām Muhameda Ali cīņām Manilā

20. gadsimta boksa leģendas pirms 1975. gada 1. oktobra cīņas Manilā savā starpā bija tikušās divas reizes, un abiem bokseriem bija pa uzvarai. Boksa vēstures grāmatās Ali un Freizera dueļi nodēvēti dažādos cildenos toņos, pat par mūsdienu "Dāvida un Goliāta cīņu", bet citi cīņas nodēvējuši par "brutālo triloģiju".

Sporta otrdienās 360TV – adrenalīna pilnas mākslas filmas par leģendāriem sportistiem

Februārī sporta otrdienās kanāls 360TV visiem sporta faniem piedāvā adrenalīna pilnas mākslas filmas par populārām personībām, kuras guvušas galvu reibinošus panākumus dažādos sporta veidos. Sajūti naudas garšu, cīnies par izdzīvošanu, ļaujies ātrumam un mīli sievietes. Būs gan iespēja sekot līdzi beisbola komandas cīņai par panākumiem, gan ielūkoties autosporta aizkulisēs filmā "Rokijs Bobijs – ātruma karalis", gan iepazīt cīņas sporta skarbākos mirkļus filmā "Nekad nepadodies 2". Otrdien, 7. februārī, skaties biogrāfisko sporta drāmu "Naudas spēle" ar Bredu Pitu galvenajā lomā, kas stāsta par Augstākās beisbola līgas komandas "Ouklendas Athletics" un tās ģenerālmenedžera Billija Bīna dramatisko ceļu uz uzvaru čempionātā. Izjūti spēles garšu sporta otrdienās plkst. 21:30 kanālā 360TV kopā ar izciliem sportistiem, kuru devīze ir "tagad vai nekad!" Jo tikai tā var uzvarēt!

Triloģijas abas iepriekšējās cīņas notika Ņujorkā, slavenajā "Madison Square Garden", bet par trešās cīņas mājvietu tika izvēlēta Filipīnu galvaspilsēta Manila.

Filipīnu prezidents Ferdinands Markoss 1972. gadā valstī izsludināja kara stāvokli, tādējādi cenšoties apspiest vietējos revolucionārus. Lai gan Filipīnās tobrīd bija ekonomiskā krīze, Markoss ar ievērojamām prēmijām bokseriem ieguva tiesības rīkot cīņu Manilā. Filipīnu diktators ar šīs cīņas rīkošanu gribēja novērst sabiedrības uzmanību no ekonomiskajām un politiskajām problēmām valstī, taču dažus mēnešus pēc boksa mača Filipīnās bija viena no lielākajām protesta akcijām pret Markosu. Filipīnu diktatora varu tas nesadragāja un prezidenta amatā viņš bija līdz pat 1986. gadam.

Pirms cīņas abu bokseru attiecības tā jau nebija diez ko jaukas, bet pasaules mediji sportistu "mīlestību vienam pret otru" raksturoja precīzi ar vārdiem "Viņi ienīst viens otru". Spriedza pirms cīņas auga burtiski katru dienu, bet "eļļu ugunī" kārtīgi pielēja Ali, nosaucot pretinieku par "gorillu". Vicinot gorillas lelli, Ali kā pantiņu noskandināja pretinieka noniecinošu izteicienu: ""It will be a killa and a thrilla and a chilla when I get the Gorilla in Manila."

Vēlāk Ali skaidroja savus pretinieku nicinošos izteicienus ar centieniem saniknot Freizeru. "Ja cilvēks satrakojas, viņš nespēj normāli domāt, tāpēc gribu, lai pretinieks ir traks." Kā pēc cīņas norādīja boksa apskatnieki, Ali plāns daļēji nostrādājis, jo Freizers ik pa laikam burtiski uzsprāga no dusmām, kas viņam liedza pilnvērtīgi koncentrēties sitieniem.

Dažas dienas pirms boksa mača, tiekoties ar Filipīnu prezidentu un viņa kundzi, Ali iedzīvoja vienu no sportā lielākajiem neveiklajiem brīžiem, par ko nācās taisnoties. Uz tikšanos boksa leģenda ieradās ar savu mājsaimnieci Veroniku Porši, kuru kā Ali sievu uzrunāja Markoss. To televīzijas ekrānos un nākamās dienas laikrakstos ASV redzēja Ali sieva Belinda un devās uz Filipīnām, kur, pēc aculiecinieku teiktā, viesnīcā bijusi samērā skaļa attiecību skaidrošana. Pēc diviem gadiem Ali un Belinda izšķīrās, bet Veronika Porša kļuva par boksera trešo sievu.

Ali un Freizera 15 raundu cīņa notika "Arenata Coliseum", kas uz mača laiku ieguva nosakumu Filipīnu Kolizejs. Mačs sākās jau pulksten 10:00 no rīta, lai to varētu ērtā laikā vērot ASV un citās valstīs, kur to translēja. Abi sportisti pēcāk sūkstījās, ka ķermenis fiziski nebija pamodies, tādēļ bijis smagi kauties. Cīņu vēl smagāku padarījusi sliktā arēnas ventilācija. Kā norādījuši aculiecinieki, skatītāju vietās bijis grūti elpot, bet ringa tuvumā "varēja cirvi pakārt". Freizers pēc cīņas minēja, ka ringā gaisa temperatūra bijusi tuvu +50 grādiem pēc Celsija, bet Ali atklāja, ka cīņas gaitā viņš zaudējis vairāk nekā divus kilogramus svara un cīņas beigās organisms bijis atūdeņojies.

Tikai 1996. gadā savā autobiogrāfijā Freizers atzina, ka pirms Manilas trillera viņam jau bijušas pamatīgas veselības problēmas, par ko boksa pasaulē nezināja un par to nenojauta arī Ali. Boksera karjeras gaitā Freizera redze bija krietni pasliktinājusies, kas mazināja reakcijas ātrumu, un viņa kreisajā plecā bija konstatēts artrīts. To bokseris pirms katras cīņas centās ārstēt ar kortizonu.

Vārdu apmaiņa starp bokseriem nerimās pat ringā pirms cīņas, kad tiesnesis abas leģendas uzaicināja laukuma centrā. Ali pretiniekam sejā kliedza, ka "viņam nekas nespīd", uz ko Freizers atbildēja "Laiks rādīs!". Boksā ierastā pretinieka nerrošana nerimās visu cīņas gaitu, kas mača atmosfēru nokaitēja vēl vairāk.

Ali pirmos raundus bija daudz veiklāks un kustīgāks, bet Freizers ar grūtībām izvairījās vai bloķēja pretinieka sitienus. Pāris reizes Freizers saņēma spēcīgus sitienus, kas izsita viņu no līdzsvara, bet līdz nokdaunam netika. Turklāt sitienu laikā Ali turpināja ar vārdiem apvainot pretinieku un tādējādi vēl vairāk cenšoties izsist pretinieku no līdzsvara. "Pārāk tālu, bija jāiet tuvāk," vēlāk vērojot atkārtojumu teica Freizers. Nākamajos raundos Ali izmantoja jau citu taktiku, vairāk uzturoties ringa tauvu tuvumā un aizsargājoties, ļaujot Freizeram izlietot enerģiju aktīvos sitienos, ko atvairīja.

Cīņas ritms mainījās piektajā raundā, kad Freizeram sanāca vairāki kreisie "āķi", trāpot Ali pa galvu. Šoreiz Ali jau pret paša gribu bija iespiests tauvās un ar grūtībām turēja Freizera sitienus gan pa ķermeni, gan pa galvu. Nākamajos raundos sākās īstā cīņa, kurā bokseri nežēloja pretinieku, tāpēc arī vēlāk cīņa tika raksturota kā nežēlīga. Pēc devītā raunda Ali savam trenerim teica vēlāk jau boksa vēsturē ierakstītos vārdus, ka "tik tuvu nāvei es nekad neesmu bijis", kas spilgti raksturoja ringā notiekošo brīžiem brutālo cīņu.

Lai gan brīžiem Freizers pārņēma iniciatīvu, stipri sasistā acs neļāva viņam kļūt vēl aktīvākam. Pēc vairākiem gadiem Freizers atzina, ka pēc kāda 10.-11. raunda boksējies pēc sajūtām, jo praktiski nav redzējis. Kā pēcāk rakstīja boksa apskatnieki, 14. raundā Ali nav žēlojis knapi redzošo pretinieku, izdarot vairāk nekā 30 spēcīgu sitienu.

Pirms 15. raunda Freizera treneris Edijs Fatčs nežēlīgo cīņu apturēja, lai sportisti neciestu vēl vairāk vai nenotiktu traģēdija. Būdams vēl cīņas karstumā, Freizers savam trenerim kliedz, ka grib turpināt boksēties, bet lēmums bija jau pieņemts. "Viss beidzies. Neviens neaizmirsīs, ko šodien tu paveici," teica Fatčs, pareģojot, ka mačs ieies vēstures grāmatās un par to runās vēl gadu desmitiem.

Boksa apskatnieki un sporta vēstures zinātnieki daudzus gadus pēc leģendārā mača vēl "lauza šķēpus" par to, kurš būtu uzvarējis, ja nebūtu Freizera trenera Fatča lēmums.

Freizera treneru korpuss pirms Fatča lēmuma pat nezināja, ka bijuši burtiski soļa attālumā no uzvaras. Kā vēlāk atklāja Ali, pēc 14. raunda viņš lūdzis saviem asistentiem atsiet cimdus, bet viņa vēlmes ignorētas. "Freizers pārtrauca cīņu tikai mirkli pirms manis. Nedomāju, ka es būtu spējīgs turpināt cīņu," pēc daudziem gadiem savam biogrāfam Tomasam Hauzeram teica Ali.

Mača tiesnesis Karloss Padilja pēc cīņas atzina, ka pēc punktiem priekšā bijis Ali. Tādu pašu viedokli pauda boksa mediji, tomēr punktu ziņā Ali pārsvars neesot bijis pārāk liels. Savukārt ietekmīgās aģentūras "Associated Press" žurnālisti bija pārliecināti, ka pēc 14 raundiem mačā bija neizšķirts.

Jau cīņas laikā Ali atzina, ka "mirst", bet pēc mača bokseris saļima spēka izsīkumā. Ar trenera palīdzību Ali nokļuva ģērbtuvēs, kur vairāk nekā stundu centās atgūt spēkus, lai spētu kaut nedaudz aprunāties ar žurnālistiem.

"Ķermenis viscaur sāp. Rokas, seja, sāni – visur sāp. Esmu tik saguris. Pastāv liela iespēja, ka beigšu savu karjeru. Iespējams, jūs redzējāt manu pēdējo cīņu. Vēlos apsēsties dīvānā un saskaitīt naudu, dzīvot savā mājā, savā saimniecībā, veltīt uzmanību savai ģimenei," atbalstoties uz diviem palīgiem, masu medijiem tolaik teica Ali.

Situācija nebija mainījusies, kad pie Filipīnu prezidenta Markosa notika pieņemšana pēc cīņas. Aculiecinieki stāstījuši, ka Ali acis joprojām bija piepampušas, piere bija vienos punos, bet rokas tā sāpēja, ka nav spējis pat atbildēt ar rokasspiedienu.

Savukārt Ali ilggadējais fizioterapeits atzina, ka "Thrilla in Manila" bija kā lēna nogalināšana. "Domājiet, ka pēc uzvaras Manilā viņš atgriezās mājās un ēda šokolādes krēmu? Viņš gandrīz nomira. Tāpēc viņš kļuva neveikls, viņam bija neiroloģiskas problēmas."