Vasaras olimpiskās spēles Losandželosā tika rīkotas ar vērienu. Saskaņā ar organizatoru sniegtajām ziņām, atklāšanas ceremoniju 1932. gada 30. jūlijā noskatījās vairāk nekā 100 000 klātesošo. Olimpiskajās sacīkstēs startēja vairāk nekā 1300 sportistu no 37 zemēm. Jāteic, ka ceļojums uz Ziemeļameriku daudziem Eiropas sportistiem bija diezgan dārga padarīšana. Tas bija arī viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ bija tik neliela Latvijas pārstāvniecība.
Losandželosā mūsu valsti reprezentēja divi izcili sportisti – soļotājs Jānis Daliņš (fotoattēlā pa labi) un daudzpusīgais vieglatlēts Jānis Dimza (attēlā pa kreisi). Tolaik Dimza uzrādīja labus rezultātus dažādos virzienos un bija jau kļuvis par Latvijas meistaru jeb čempionu vairākās vieglatlētikas disciplīnās, tostarp barjerskrējienā (110 m), trīssoļlēkšanā, augstlēkšanā, tāllēkšanā, lodes grūšanā, pieccīņā, desmitcīņā. Olimpiskajās spēlēs viņš lika uzsvaru uz daudzpusību – startēja desmitcīņā. Jānis Dimza uzrādīja diezgan labus rezultātus, taču sacīkšu laikā gūtās traumas dēļ nācās izstāties. Olimpisko spēļu organizatori Dimzas cīņasgribu novērtēja ar īpašu balvu – sudrabā kaltu vainagu.
Savukārt Jānis Daliņš Losandželosā 50 km soļošanā izcīnīja sudraba medaļu. Tā bija pirmā olimpiskā medaļa, kuru izcīnīja Latvijas (kā valsts) pārstāvis. Kad augusta beigās abi olimpieši ar Berlīnes vilcienu atgriezās Rīgā, galvaspilsētas dzelzceļa stacijā viņus sagaidīja daudzskaitlīgs līdzjutēju pūlis. Latvija lepojās ar saviem sportistiem! Savukārt 1932. gada nogalē Jānim Daliņam un Jānim Dimzam tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Attēli: Starptautiskā Olimpiskā komiteja; žurnāls "Atpūta".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
