Briedis jāliek atpakaļ pa detaļām. Saruna ar fizioterapeitu Mareku Osovski  (60)

Briedis 15. jūnijā "Arēnā Rīga" aizvadīs Pasaules Boksa supersērijas (WBSS) pusfināla cīņu pret poli Kšištofu Glovacki. Tomēr iekļūšana WBSS otrās sezonas pusfinālā latvietim bija sarežģīta, jo viņš pārcieta nopietnu elkoņa operāciju un ceturtdaļfinālam pret Noelu Mikaeljanu no Vācijas sagatavojās neticami ātri. Turklāt sagatavošanās posmā viņš traumēja arī otru roku un lauza degunu.

"Cilvēki jau sāka norakstīt Mairi, sprieda, vai vispār vajadzēja aizvadīt cīņu pret Mikaeljanu, jo mēs gājām pret medicīnu, iespējams, ka pat pārkāpām kaut kādus ētikas likumus, lai sagatavotu viņu pēc tādām operācijām. Tagad būs krietni vieglāk," atklāja Osovskis. "Nācās domāt, kā izpildīt vingrinājumus locītavām, kā palielināt muskuļu jaudu. Katru dienu vajadzēja cītīgi izplānot, kā to treniņu aizvadīt, lai maksimāli iedotu spēku un ātrumu. Strādājām pie aizsardzības, pie kāju darbības, jo sist īsti viņš nevarēja, jo nevar tik īsā laikā pilnībā atgūties. Ļoti lielu lomu cīņās spēlēja psiholoģija, jo tās spēcīgās sāpes traucēja izmantot iespējas izdarīt sitienu. Viņam pašam bija satraukums par to, ja nu kaut kas plīsīs."

Briedim Mikaeljanu izdevās uzvarēt ļoti smagā un ne pārāk baudāmā cīņā, taču viņš prestižo boksa turnīru turpinās ar dueli pret Glovacki. Pēc nākamās cīņas izziņošanas Briedis preses konferencē stāstīja, ka pirms gaidāmā dueļa viņš vairāk koncentrēsies tieši uz boksa elementu pieslīpēšanas, fizisko sagatavotībai šoreiz pievēršot mazāku uzmanību. Osovskis arī izskaidroja, kāpēc pieņemts šāds lēmums.

"Viņš tagad nav vecais Mairis. Viņš tagad ir "izjaukts". Tagad viņš ir jāliek pa detaļām atpakaļ," gatavošanos nākamajai cīņai ieskicēja Osovskis. "Mairim šis ir pēdējais karjeras posms, un viņam tas ir jāiztur. Vecums boksam jau ir nopietns, un karjeras beigas jau tuvojas. Sportā karjeras ir īsas. Tas nav tā kā manā darbā, kad esi kā vīns, kurš ar laiku kļūst arvien labāks. Fiziskās dotības Mairim ir "monstrīgas", viņš ir ļoti spēcīgs. Viņu fiziski var ātri un viegli uztrenēt, viņam tagad pēc šīm operācijām ir jātrenē bokss."

Osovskis uzskata, ka Brieža lielākais trumpis ir tas, ka viņš no visas sirds vēlas strādāt, un šāda īpašība ir tikai izciliem sportistiem. "Piemēram, Viktors Ščerbatihs un Māris Štrombergs kā tanki cēlās un strādāja. Štrombergu treneris Ivo Lakučs varēja trenēt no attāluma – pa "Skype" no rīta piezvanīja un izstāstīja, kas ir jādara. Un svarīgākais bija tas, ka Štrombergs to arī izdarīja. Ir tādi, kuri pa gabalu nav vadāmi un visu laiku ir "jābaksta". Savukārt Mairis brīžiem fiziski vairs nevar, taču tik un tā grib strādāt. Tas ir baigais pluss."

Osovskis Brieža fizioterapeits līdz šim bijis gandrīz visu viņa boksera karjeru, tāpēc abi kopā piedzīvojuši ļoti daudz. Viņš pastāstīja par to, kā Briedis, būdams ceļu policists, reizēm sajutis žēlumu un piedevis mazos noteikumu pārkāpumus, tāpat viņš arī atzīst, ka bokseris savas karjeras laikā esot mainījies.

"Sandis Kleins stāstīja, ka pēc Marko Huka cīņas Mairis ļoti pamainījās, un tā arī bija. Taču es neuzskatu, ka tas ir slikti. Tā ir viņa dzīve. Atceros, ka daudzi smēja, ka viņš dauzīja vecus opjus, kuru karjeras jau tuvojās beigām. Tā arī bija. Jokojot teicu, ka knapi paspēju nopirkt aliņu un ienākt arēnā, bet cīņa jau bija beigusies. Kad viņš beidzot izsitās un cīnījās pret nopietnākiem pretiniekiem, ka Mairis man teica, ka pirmo reizi kārtīgi dabūjis pa galvu. Cīņā ar Huku viņš dabūja arī vieglas galvas traumas, cīņā ar Olanrevaju Durodolu esot dabūjis tādu "štoperi", ka pāris raundus neesot mūs vispār dzirdējis. Viņš pēc šādām situācijām sāka domāt, kas būs tālāk. Līdz ar to palika nervozāks, satraukums bija lielāks. Mums no malas ir viegli teikt, ka viss būs kārtībā, jo manu galvu neviens nesit. Sākumā Mairis teica, ka viņam vienalga, dodiet tikai nākamo pretinieku, taču tad pats sāka domāt, vai izvēlētā taktika ir pareiza, iesaistījās diskusijās ar treneri, kas pirms tam nebija. Tas ir tikai normāli. Galu galā ir bijuši gadījumi, ka ringā pēc sitiena bokseris mirst. Sitieni ir attīstīti tik ļoti, ka izlaist tādu ir ļoti bīstami. Tāpēc nav brīnums, ka šajā līmenī sākas nervozēšana un diskusijas. Te neiet runa par to, ka sakāpis galvā, bet rodas psiholoģiskās bailes. Tāpēc mums bija ļoti daudz sarunu, lai to visu mazinātu.," turpināja Osovskis, kuram arī nācies piestrādāt par psihologu.

"Daudz kur runā un raksta, ka latvieši ir psiholoģiski vāji, pieminot gan šķēpmetējus, gan basketbolistus, taču tā ir problēma visā pasaulē, mēs ne ar ko neatšķiramies. To savā pieredzē esmu redzējis dažādās sacensībās – sportists pirms sacensībām psiholoģiski vienkārši sadeg. Ar to jau sports ir interesants. Es par to lasu, uzklausu speciālistus, skatos, ko citi sportisti dara. Psiholoģija ir ļoti grūta, katram ir jāpielāgojas. Neesmu spēcīgs psihologs, taču cenšos. Meklējam palīdzību. Mairis ir arī dievticīgs, viņš aiziet uz baznīcu, parunā ar mācītāju, kas viņu iedvesmo un nomierina. Visa medicīna un psiholoģija ir nebeidzams stāsts, jo šajā jomās visu zināt nav iespējams," viņš turpināja.

Osovskis atcerējās, ka soļotājs Aigars Fadejevs devās pie ezotēriskās palīdzes, kas viņam palīdzēja rast mieru. Tomēr Briedis esot psiholoģiski ļoti izturīgs, ko pierādīja pēc savas karjeras pirmā zaudējuma.

"Pēc zaudējuma Oleksandram Usikam salūzām mēs, treneri. Mairis bija gatavs plēsties. Un tas arī ir tas moments, kad mums varbūt vajadzēja pateikt, lai viņš apstājas un sakārto savu veselību. Mēs viņu nenobremzējām," atcerējās speciālists. "Būdams supersērijas fināla rezervists, viņš domāja par to, ka kāds no finālistiem izkritīs, un viņš varēs cīnīties. Taču tajā laikā vajadzēja izveseļoties no traumām. Tomēr es viņu saprotu, jo tas ir viņa mērķis. Viņa motivācija ir vienkārši traka. Ja naktī jāceļas un jāboksējas, tad viņš to arī darīs. Viegli ar viņu strādāt."

Tomēr pats Osovskis neslēpj, ka būšanai par vienu no labākajiem sporta fizioterapeitiem Latvijā ir sava cena, jo pamatīgi cieš viņa privātā dzīve.

"Fizioterapeita darbs ir ļoti smags. Visu laiku esi piesiets sportam. Ģimenes dzīve vienkārši iet nepareizajā virzienā, jo nākas strādāt brīvdienās, bērnus redzu reti, mājās skandāli. Reiz divus mēnešus neredzēju savējos, un vidējā meita pa to laiku izauga pāri manam plecam. Pubertātes vecumā bērni augumā stiepjas ļoti ātri, un bija neparasti to piefiksēt," viņš atklāja. "Vienmēr pret savu darbu esmu attiecies ļoti godprātīgi, esmu no sevis atdevis maksimumu, un sportisti to novērtē, izskatot pateicība gan mutiski, gan ar naudu. Man kabinetā ir aizpildīta siena ar dažādām bildēm. Gandarījumu sniedz sasniegtais rezultāts. Sportistus mēs varam sākt vērtēt no brīža, kad viņi sāk zaudēt. Tad var redzēt viņu īsto seju, taču no mana skatu punkta arī tas ir interesanti, jo nākas meklēt jaunus veidus, kā ar viņiem strādāt. Ja viss izdodas, tad sportists paliek vēl labāks. Ja viegli, visiem ir forši, bet dabūt ārā no bedres sagādā lielu gandarījumu."