Kā Tokija reiz jau zaudēja olimpiskās spēles

Pirmoreiz ārpus Rietumu pasaules

Lai gan mūsdienu olimpiskās spēles, ko 1896. gadā atjaunoja barons Pjērs de Kubertēns, sabiedrību uzreiz uzrunāja ar cēliem mērķiem un morāles vērtībām, to piepildījumu dzīvē sasniegt nenācās tik vienkārši. Līdz pat 1936. gadam šis sporta forums ne bez iemesla tika uzskatītas par balto cilvēku privilēģiju, un spēļu norises vietas ne reizi nepameta Eiropu un Savienotās Valstis. Tāpēc Japānas pieteikums uzņemties organizēt 1940. gada vasaras olimpiādi tika uztverts ar lielu entuziasmu – kā lieliska iespēja beidzot vērst šo notikumu globālāku.

Japānas aprēķinu tolaik vadīja gan iekšēji, gan ārēji apstākļi – gan vēlme pasaules acīs nostiprināt un pozitīvā virzienā izmainīt savu tēlu kā spēcīgai Āzijas impērijai un modernākajai valstij ārpus Rietumu pasaules robežām, ko nepatīkami bija iedragājusi tās agresīvā ārpolitika reģiona ietvaros, gan vienlaikus arī pienācīgi atzīmēt lielo jubileju – 2600. gadskārtu kopš dižā imperatora Džimmu rokām tika dibināta Japānas impērija. Šādām dubultajām svinībām uz visas pasaules skatuves pašu mājās vajadzēja celt tautas pašapziņu un vairot nacionālo noskaņu, tā stiprinot imperatora prestižu un nodrošinot atbalstu tālākām ambīcijām.

Tam, lai Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) Tokijas pieteikumu uzlūkotu ļoti pretimnākoši, labvēlīgi bija ne tikai politiskie, bet arī sportiskie apsvērumi: lai gan vispasaules olimpiešu pulkā ar diviem pirmajiem atlētiem Japāna debitēja vien 1912. gadā Stokholmā, izaugsme bija strauja, un jau 1932. gadā no Losandželosas Uzlecošās saules zemes sportisti mājās pārveda 35 medaļas, no kurām septiņas – zelta. Valstu vērtējumā tas bija piektais rezultāts, piekāpjoties vien ASV, Itālijai, Francijai un Zviedrijai, bet apsteidzot britus, vāciešus un austrāliešus. Spēļu laikā aizkulisēs neatlaidīgi savu darbu darīja divi IOC locekļi, džudo attīstības pionieris barons Jigoro Kano un doktors Seici Kisi – nenogurstoši pārliecinot kolēģus, ka olimpisko spēļu ideju Tokijā atbalsta visa nācija, un vēriens, ar kādu tiks sarīkotas spēles, pārspēs visu līdz šim pieredzēto.