No Liverpūles līdz Infektoloģijas centram: sporta žurnālista pieredze Covid-19 pandēmijas laikā

12. martā atgriezos Latvijā ar tiešo reisu no Mančestras. Ielidoju ap 13.30 un jutos labi, par spīti tam, ka nakts melnumā vēl ķēru taksi Liverpūlē, lai Viganā dažas stundas paspētu nosnausties. Tobrīd bija neizgulētas nakts nogurums, bet nekas īsti neliecināja par saslimšanu. Taču tā bija diena, kurā viss mainījās pa stundām un minūtēm. Ja vēl pirmdien, kad kāpu lidmašīnā uz Mančestru, Lielbritānija nebija tā saucamajā sarkanajā sarakstā, ceturtdien jau bija cita aina. Pēcpusdienā, kad biju izkravājis koferus, Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Man bija pilna ceļojuma buķete – lidojums caur Oslo un atgriešanās no Mančestras. Gan Norvēģija, gan Lielbritānija dažu dienu laikā bija sasniegusi to valstu statusu, kuras nevajag apmeklēt... Sāku 14 dienu pašizolāciju. Vēl pirms došanās uz Angliju biju sarunājis ar draugu, ka atvedīs no lidostas, lai neriskētu aplipināt pulku Rīgas sabiedriskā transporta pasažieru, braucot autobusā, ja nu tiešām esmu saķēris Covid-19. Tobrīd gan neiedomājos, ka tas 14 dienu pašizolāciju maksās arī viņam. Kad viņš tajā pašā dienā atgriezās darbā un par neseno pasažieri pateica priekšniekam, pēdējais laipni palūdzis nekavējoties doties mājās.

Un tagad sākas stāsta jestrākā daļa. Vakarā sāku justies nelāgi, tāpēc palūdzu ģimeni nakšņot viesistabā. Sāpēja kakls, kurš pirmās iekaisuma pazīmes izrādīja jau otrdien Viganā. Nodomāju, gan jau skādējusi negulētā nakts, kā arī lietus, vējš un krusa "Anfield" stadionā. Letiņam tāds dabas mātes veselības eksāmens tomēr nav tik ierasts kā britiem. Likos uz auss, taču, pamostoties pēc trijiem naktī, jutu drebuļus. Izmērīju temperatūru – 37,2! Sievai "WhatsApp" uzrakstīju: "Zini, stulba sajūta, ka man ir "korona"..." Iemetu zobos paracetamola tableti un likos saldā miegā.