"Teikšu, ka pēdējais laiks ir tāds kā tukšums," pirmos brīžus pēc Vācijas Bundeslīgas apturēšanas atceras Klešniks. "Trenējies, cīnies, bet nezini, kad viss atsāksies. Spēles, pilnvērtīgi treniņi, vai tas viss vispār atsāksies. Nav īsti saprašanas. Komandā, domāju, ka neviens uz to brīdi, kad visu apturēja, nesaprata pa īstam, kas ir noticies. Treniņu nav, visi ir mājās...Pēc kādām divām nedēļām varbūt tā pa īstam visi aptvērām konkrēto situāciju. Klubs zvanīja un prasīja, lai spēlētāji atsakās vismaz no daļas algas. Daļu sedz valsts, visiem jāpiesakās līdzīgam stāvoklim, kā Latvijā ir bezdarbnieku pabalsts."
Viens no labākajiem Latvijas handbolistiem arī pastāstīja par dzīvi savā pilsētā. "Pats atrodos Mindenē, kur dzīvoju jau 11 gadus. Dzīve iet uz priekšu, tikai ielas ir tukšas, restorāni, veikali ciet. Vaļā ir tikai pārtikas produktu veikali. Cilvēki, kad iet iepirkties... Ir tāda situācija, ja eju ar sievu, tad katram ir jāņem savi stumjamie ratiņi, lai ievērotu distanci. Bez ratiņiem vieni paši nedrīkst iet veikalā. Sodīt var tikai tos cilvēkus, kas organizēs kaut kādus pasākumus. Arī, ja grillēsim pagalmā gaļu daudzi cilvēki. Īstenībā uz ielām tagad redzu vairāk cilvēku, kas ir sākuši sportot, jo ļoti daudzus satieku savos skrējienos. Bet tajā pašā laikā visi cenšas ievērot distanci."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
