"Man visizaicinošākais ir sacensību pirmais – peldēšanas posms. Īsti nezini, kāds būs temps un daudz kas ir atkarīgs no pārējiem dalībniekiem. Ir gadījies, ka šīs distances vidū kāds pēkšņi izdomā peldēt brasā un no visa spēka ar papēdi iesit pa vēderu, kas mentāli uz brīdi izsit no līdzsvara. Tomēr, noslēdzot peldēšanas posmu, sacensības faktiski tikai sākas," stāsta Kārlis. Neskatoties uz atsevišķiem starpgadījumiem, kas sacensību laikā var notikt, triatlonisti kopumā esot draudzīgi un savstarpēji atbalstoši. "Tā ir ļoti simpātiska šī sporta veida iezīme, ka triatlonisti ir gatavi viens otram palīdzēt un dalīties ieteikumos kā par labāko riepu spiedienu un piemērotāko brīdi, kurā iestiprināties ar želejām, tā arī citām tēmām. Triatlons sportiska entuziasma līmenī nav sacensība vienam ar otru, bet gan ar sevi, un vienlaikus tu pats sev esi arī lielākais pretinieks," atzīst mūziķis.
Kārlis savu pirmo triatlonu veicis aptuveni 16 gadu vecumā dzimtajos Vecāķos. Tagad, divas desmitgades vēlāk, pēc skaudriem treniņiem daudzu gadu garumā Kārlis atzīst, ka savai jaunības versijai "ieliktu" jebkurā disciplīnā. Vislabāk viņam patīk riteņbraukšanas posms, jo tajā iespējams sasniegt salīdzinoši lielu ātrumu, traukties citiem garām un dalībnieki neskopojas ar uzmundrinošiem uzsaucieniem viens otram. "Pēdējā – skriešanas disciplīnā parasti visi barā dodamies uz priekšu, vairs neesam tik smaidīgi un klusītēm turpinām distanci līdz finišam," saka Kārlis.