"Ja paši savu zemīti nesargāsim, kurš tad to sargās?" Intars Dambis pēc karjeras bobslejā nespēj nosēdēt dīvānā  (4)

Pirmā iepazīšanās ar militāro vidi Intaram bija jau Apes arodvidusskolas laikā, bet pēc pilngadības sasniegšanas viņš iestājās Zemessardzē. Tolaik militārā karjera gan beidzās tā pa īstam nesākusies, jo viņš paspēja apmeklēt tikai pāris mācības un vienas sacensības – 2003. gadā Intars devās uz Rīgu, lai piedalītos bobslejistu atlasē. Kas notika pēc tam, to zina ikviens sevi cienošs Latvijas sporta līdzjutējs.

19 gadu garumā Dambis bija viens no Latvijas bobsleja vadošajiem stūmējiem. Lai gan olimpiskajās spēlēs dažādu iemeslu un apstākļu sakritību (lielākoties veselības likstu) dēļ viņš uz starta tā arī nekad neizgāja, sportista rēķinā ir astoņpadsmit medaļas Pasaules kausa posmos – piecas zelta, septiņas sudraba un sešas bronzas. 2008. gadā Čezānā (Itālija) viņš kopā ar Jāni Miņinu, Oskaru Melbārdi un Daumantu Dreiškenu kļuva par Eiropas čempionu, bet gadu vēlāk Leikplesidā (ASV) šādā pat sastāvā izcīnīja bronzas godalgas pasaules čempionātā.

Pēc karjeras beigām viņš apzinājās, ka radies tukšums ar kaut ko būs jāaizpilda. Kopā ar sievu Elīnu vadītais tūrisma bizness Alūksnes ezerā un tā apkārtnē aktīvu iesaisti prasa tikai pavasarī un vasarā, turpretī rudenī un ziemā brīvā laika netrūkst. Doma par atgriešanos Zemessardzē radās jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet pēc 2022. gada 24. februāra šāda izvēle šķita pavisam racionāla un pamatota.

"Vari jau atnākt uz Zemessardzi, bet, ja tev tur īsti nepatiks, tad ilgi noturēties nespēsi," atzīst 41 gadu vecais Intars. Viņam Zemessardzes 31. kājnieku bataljonā patīk. Gan cilvēki un komunikācija, gan iespējas apgūt daudz dažādu jaunu iemaņu, sākot no ieročiem un beidzot ar transporta līdzekļu vadīšanu. Turklāt ekipējuma pieejamība un kvalitāte nav salīdzināma ar to, kāda tā bija pirms 20 gadiem, kad viņš pirmoreiz apostīja gaisu Zemessardzē.

Par Zemessardzes vadmotīvu "Mana Latvija. Mana atbildība" Dambis līdz šim neesot dzirdējis, taču šāda devīze viņam patīk un viņš to labi izprot. "Katram latvietim ir pienākums aizstāvēt savu māju, savu zemi un savu valsti. Jāsāk ar mazumiņu, lai beigās nonāktu pie galvenā uzdevuma. Es negribētu, lai manā pagalmā pēkšņi ienāktu kāds nelūgts kaimiņš un nesodīts pastrādātu visādas nekrietnības. Manā izpratnē tas vienkārši nav pieļaujams."

"Kur gan tu aizbēgsi?" retoriski vaicā bijušais bobslejists. "Ja paši savu zemīti nesargāsim, kurš tad to sargās? Un kuram tad mēs svešās zemēs esam vajadzīgi? Protams, kāds jau aizmuks, bet visi nepaspēs. Tāpēc labāk vadīties pēc labi zināmā teiciena – ja gribi mieru, gatavojies karam."

Dambis stāsta, ka pēc karjeras beigām militārajā jomā nonākuši arī vairāki citi bijušie bobslejisti. Vairumam no viņiem gan tas esot maizes darbs. "Bet man brīvā laika netrūkst. Un šajā laikā labāk kaut ko daru, nekā neko nedaru. Nav jau tikai mācības, ir arī dažādi norīkojumi, varu arī aiziet apsargāt kādu objektu. Man tas nesagādā nekādas problēmas. Tik darbojies, apgūsti ko jaunu un beigās tev vēl par to samaksā – tas taču ir lieliski. Savā ziņā pat uzskatu to par savu darbu, bet muguru šis darbs noteikti nelauž."

Saprotams, ka Intara gadījumā Zemessardze savā ziņā ir kā turpinājums sportista karjerai. Mainījusies tikai forma, komandas biedri, mērķi un izaicinājumi, bet joprojām tikpat augstā vērtē ir disciplīna. "Tagad esmu pieteicies uz C kategorijas autovadītāja kursiem, lai varētu sēsties pie kravas auto stūres," viņš turpina. Jābūt gatavam X stundai.