Pēkšņi miris izcilais amerikāņu bobslejists Stīvens Holkombs

Holkomba dzīves pavediens aprāvās miegā, Leikplesidas olimpiskajā treniņu centrā naktī uz sestdienu.

Savas bobsleja karjeras laikā Holkombs izcīnījis 60 Pasaules kausa posmu medaļas, 10 pasaules čempionāta medaļas un piecus pasaules čempiona titulus. 2010. gada Vankūveras olimpiskajās spēlēs viņš kopā ar stūmējiem Džastinu Olsenu, Stīvu Mesleru un Kurtu Tomaševicu kļuva par olimpiskajiem čempioniem, bet pēc četriem gadiem Sočos Holkombs izcīnīja ASV pirmo olimpisko medaļu – bronzu – bobsleja divnieku sacensībās pēc 62 gadu pārtraukuma.

"Ja vēl kādam ir 62 gadus ilgs medaļu pārtraukums, dodiet man ziņu, es jums palīdzēšu," toreiz Soču olimpiskajās spēlēs jokoja Holkombs.

Savu sporta karjeru viņš iesāka kalnu slēpošanā, nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, futbolu, amerikāņu futbolu, basketbolu un beisbolu, iekams pievērsās bobslejam. Pirmās bobsleja sacensības Holkombam bija 1998. gadā vēl stūmēja pozīcijā.

Aizvadītājā sezonā Stīvens Holkombs divnieku ekipāžu ieskaitē Pasaules kausa kopvērtējumā ieņēma otro vietu, bet četriniekos bija trešais. Šāgada pasaules čempionātā Kēnigszē divniekos viņš finišēja septītais, bet četriniekos ieņēma piekto vietu.

Holkombs sirga ar keratokonusu, acu slimību, kas noveda pie redzes pasliktināšanās – viņš iemācījās kamanas vadīt pēc izjūtām. Gadu pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm viņš tika atzīts par aklu un pilots apsvēra nepieciešamību atvadīties no sporta. Taču sadarbībā ar ASV Bobsleja un skeletona federāciju un ASV Olimpisko komiteju Holkombs izgāja ārstēšanas kursu, kas 2010. gadā tika nosaukts viņa vārdā: "Holcomb C3–R". Ārstēšanās bija veiksmīga un Holkombs atgriezās sportā, uzvarot 2009. gada pasaules čempionātā. Vēlāk viņš uzrakstīja autobiogrāfiju "But Now I See: My Journey From Blindness to Olympic Gold" ("Bet tagad es redzu: mans ceļš no akluma pie olimpiskā zelta"), kurā atklāti stāsta par savu cīņu ar slimību un pat pašnāvības mēģinājumu 2007. gadā.