Bufete: Armands Puče - 2
Foto: Patriks Pauls Briķis/DELFI
Pēdējo nedēļu retorikā krasi kontrastē divas ziņas – Latvijai nepieņemamā Starptautiskās olimpiskās komitejas iniciatīva ļaut nākamā gada Parīzes spēlēs piedalīties Krievijas un Baltkrievijas atlētiem, un vienlaikus – mūsu vēlme kļūt par 2030. gada olimpiādes rīkotājiem. Kurp virzās olimpiskā kustība un vai mums ir pa ceļam?

Pēdējo nedēļu laikā esam dzīvojuši it kā divās paralēlajās pasaulēs. Vienā Tomass Bahs mūs mēģina pārliecināt, ka Krievijas finansiāli un ideoloģiski sapotētajiem atlētiem ir vieta olimpiskajās spēlēs – kas šķiet absurdi un nepieņemami. Otrajā mums tikmēr stāsta, ka vienas šādas izskata olimpiskās spēles noteikti jāsarīko arī pie mums – Siguldā un Rīgā. Vai vairāk nekā simts gadus senā olimpiskā kustība atrodas uz nāves gultas un ko mums ar to iesākt – padot vārdzējam glāzi ūdens vai uzlikt uz sejas spilvenu – "Bufetē" šķetināja Ingmārs Jurisons un Jānis Janševics kopā ar žurnālistu, grāmatu autoru un, kas šajā gadījumā ne mazsvarīgi – Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas locekli Armandu Puči.

Trešdien SOK jau konkrētāk lems, ko darīt ar "Kremļa akrobātiem" Parīzes spēlēs, savukārt dienu vēlāk gaidāma pašmāju olimpiskās komitejas Ģenerālā asambleja. Kādus lēmumus varam gaidīt, vai Bahs ir Putina režīma marionete, kāpēc latvieši tik ļoti iekrampējušies sapnī par olimpiskajām spēlēm Gaujas senlejā, un ko reāli darīt ar Siguldas ledus trasi – par to visu skaidrā valodā un bez aplinkiem "Bufetes" otrās sezonas 7. epiozdē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!