Sports man pietrūks kā dzīvesveids. Saruna ar bijušo kamaniņu braucēju Maiju Tīrumu  (39)

Savas karjeras laikā Maija Tīruma piedalījās trijās olimpiskajās spēlēs. 2002.gadā Soltleiksitijā viņa 18 gadu vecumā izcīnīja 18.vietu, pēc četriem gadiem Turīnā pakāpās līdz 17.pozīcijai, bet sekmīgākā Olimpiāde bija pirms četriem gadiem Vankūverā, kad pēc pirmā brauciena atradās pat ceturtajā vietā, bet noslēgumā izcīnīja devīto vietu.

Tāpat viņa izcīnīja divas bronzas godalgas pasaules čempionātu komandu sacensībās un 2008.gadā Čezānas trasē stafetē uzvarēja Eiropas čempionātā. Savas karjeras pēdējās sacensībās, Siguldā notikušajā Latvijas čempionātā Maija Tīruma marta sākumā minimāli piekāpās savai jaunākajai māsai Elīzai.

Ir pagājis nepilns mēnesis, kopš tu esi atvadījusies no lielā sporta, vai nav piemeklējušas kādas šaubas par izdarīto izvēli?

Ja tas būtu brīža lēmums, tad mani iespējams piemeklētu domas, kāpēc esmu tā izdarījusi, bet tā nav, jo šis lēmums tika pieņemts ilgākā laika posmā, kurā es visu pārdomāju un nolēmu beigt sportistes gaitas. Jā, mazliet žēl ir, taču žēl būtu jebkurā gadījumā, arī, ja karjeru noslēgtu nākamgad. Pārdomājusi savu pieņemto lēmumu neesmu.

Cik tuvu tu gribi būt kamaniņu sportam, jo nesen intervijā izteicies, ka par treneri tu nevēlētos kļūt?

Kamaniņu sportam vēlos būt pavisam tuvu, bet par treneri tuvākajos gados desmit noteikti nē. (smaida) Manuprāt, tas ir ļoti smags darbs, it īpaši sievietei, jo, ja sportists startam gatavojas ģērbtuvē, iesildās, iziet uz starta, minūtes laikā nobrauc un gaida mašīnu, kas viņu uzvedīs atpakaļ augšā, tad trenerim šis darbs ir citādāks, viņš visu laiku stāv ārā, skatās, filmē, analizē trasi ārā lietū, sniegā, mīnusos, un viņam tur ir jābūt. Otrs iemesls arī ir emocionālā puse - sacensībās es pārdzīvoju par sevi, savu rezultātu, bet trenerim visu laiku jāuztraucas par komandu, tās sniegumu, rezultātiem, man liekas, ka tas ir ļoti smagi. Protams, ka arī braukāšana, visu laiku prom no mājām. Nē.

Vai vēlies darbu kamaniņu sporta federācijā?

Es jau šad tad esmu palīdzējusi viņiem, un, ja viņi lūgs, tad es palīdzēšu. Kamaniņu prezidents Atis Strenga ieminējās, ka varētu palīdzēt organizēt Eiropas čempionātu Latvijā, kā arī veikt citus mazus darbiņus, noteikti palīdzēšu.

Varbūt vari atklāt, ar ko tu šobrīd nodarbojies?

Šobrīd darbojos ar kapu digitalizācijas sistēmas izveidi firmā "Cemety", un tās mērķis ir atvieglot kapsētu apsaimniekotāju darbu, jo viņi agrāk visu informāciju rakstīja grāmatās vai kladēs, kā arī ļaut tuviniekiem atrast savu radinieku kapsētas.

Vai ir kas tāds, kā tev no sporta pietrūkst?

Nav tā, ka man pietrūkst kāda viena lieta, tas viss kopums, tas ir dzīves veids, tev 24 stundas dienā ir jābūt sportistam, tu nevari divas reizes patrenēties un pēc tam ir brīvais laiks, kad var darīt ko grib. Sportistam visu laiku ir jādomā par to, kad atkal būs treniņi, sacensības, jādomā par savu fizisko formu, par veselību, tev ir jābūt visu laiku tajā iekšā, tu nevari nevienā brīdī atslābt. Tas ir dzīvesveids.

Katra trase, katra valsts, uz kuru mēs dodamies, tur es zinu visas ieliņas, suvenīru veikaliņus, foršas takas, skatus, tā visa pietrūks, jo es vienmēr ieplānoju laiku, lai apmeklētu šīs vietas, taču tagad to varēšu darīt tikai tad, ja es došos uz kādām no trasēm kā skatītāja.

Kuras vietas vai trases tev patika vislabāk?

Labprāt aizbrauktu uz Kēnigzi, Īglsu, kas tiešām ir skaistas vietas.

Vai ir arī vieta, kur tu negribētu atgriezties?

Nav tā, ka konkrēti kāda trase vai vieta man nepatika, taču, ja man būtu jāsaplāno ceļojumi uz visām trasēm, tad pēdējās vietās būtu Altenberga un Oberhofa, jo tās pašas par sevi ir neinteresantas vietas, tur nav ko īsti redzēt.

Tātad sanāk, ka no sportistes esi pārtapusi par biznesa dāmu?

Tā sanāk, bet man patīk tas, ka darbs ir dinamisks, nav visu laiku jāsēž ofisā un jādarbojas ar datoru, bet ir jābrauc pie cilvēkiem, jāstāsta, jārunājas, man patīk.

Kā aizpildi laiku, kurš agrāk bija veltīts treniņiem?

Neskatoties uz to, ka esmu noslēgusi savu sportistes karjeru, es turpinu skriet, slēpot, trenēties, taču mērķis tagad ir fiziskās formas saglabāšana, uzturēšana, nevis rezultātu sasniegšana. No sporta pilnībā aiziet nevar, jo tā ir dzīves daļa, kuru es ņemu sev līdzi turpmāk.

Tomēr šī tev nav pirmā aiziešana no sporta?

Jā, pirmo reizi es kamaniņu sportu atstāju 19 gadu vecumā. Man likās, ka neviens man nepalīdz, esmu viena, jo tad es biju tikko absolvējusi Murjāņus, un es domāju, ka labāk ir turpināt mācīties nevis "šļūkāt lejā ar kamaniņām". Tad es to gadu mēģināju mācīties, strādāt, bet visu laiku es sapratu, ka tā nav pareizā izvēle. Pēc sezonas pie manis atbrauca izlases treneris Pēteris Cīmanis, kurš atklāti pateica "ko tu te āksties, nāc atpakaļ," un tas bija tas, ko man toreiz vajadzēja arī dzirdēt, lai es atgrieztos. Tagad arī varu atzīties, ka tas gads, ko es izlaidu bija pareiza izvēle, es to nenožēloju, jo pirms tam uz kamaniņu sportu es skatījos citādāk - tāpēc, ka tētis tā gribēja, ģimene tā gribēja, jo man patika, ka ģimene ir priecīga par mani. Pēc šī gada izlaišanas es atgriezos sportā ar domu, ka to daru sev, man tas patīk, es to daru tāpēc, ka es tā vēlos, nevis mani kāds ir iebīdījis.

Ja nav noslēpums, cik tev izmaksāja šī atgriešanās sportā?

Kad atgriezos, man bija skaidrs, ka pirms tam es biju "uzmetusi" federāciju, un zināju, ka mani tur nesagaidīs ar atplestām rokām, dodot visu ko es gribu. Tāpēc pirmais, ko es darīju, pa savu naudu uzbūvēju vasaras kamanas, tālāk tika veidotas ziemas kamanas, bet slieces es atļauties nevarēju, tās man iedeva Mārtiņš Rubenis. Uz pasaules kausiem, kas nenotika Eiropā, es arī maksāju no savas kabatas, taču es uzskatu, ka tas bija tikai godīgi, jo es nestartēju iepriekšējā sezonā, biju izkritusi no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāva. Kāpēc viņiem būtu jāņem nost citiem cilvēkiem, kuri ir trenējušies, strādājuši, lai mani kaut kur aizvestu? Es uzskatu, ka tas bija godīgi, plus, man palīdzēja arī viesnīcas "Santa" īpašnieks Aigars Rūja, kurš šobrīd jau ir aizsaulē, tā arī to gadu es izvilku.

Pēc tam vairs nevajadzēja ieguldīt savus līdzekļus?

Nē, jo gada laikā es sevi pierādīju, atgriezos LOV sastāvā, līdz ar to kļuva vieglāk.

Tagad atskatoties uz visu sasniegto, izdarīto, ko tu darītu savādāk, vai tu vispār nodarbotos ar kamaniņām?

Šādā vecumā noteikti, ka nesāktu sportot (smaida), bet arī tas sākums bija tāds, ka mans tēvs vēlējās, lai es nodarbojos ar kamaniņām, kamēr es pati tajā vecumā (14 - 15 gadi) labprātāk būtu spēlējusi vijoli vai dejojusi, nevis braukusi ar kamaniņām. Ja tas viss būtu noticis pēc manas vēlmes, tad manis kamaniņu sportā nebūtu, un mēs šeit nesēdētu un nerunātu par sportu.

Tad mēs runātu ar vijolnieci.

Tā varētu būt, es šeit būtu kā vijolniece (smaida). Vai es nodarbotos ar sportu? Nezinu. Sports nebija mana pirmā izvēle, bet tā sanāca, ka nokļuvu kamaniņās.

Tagad tev negribas realizēt jau minēto vijolnieces karjeru, vai kādu citu bērnības sapni?

Tie nebija kā mani sapņi, bet tās bija lietas, kas man patika. Man mājās ir klavieres, un tagad esmu domājusi atsākt mācīties tās spēlēt, jo agrāk to jau darīju, bet tagad vajadzētu apmeklēt kādas stundas, lai visu atcerētos. Savukārt vijoli gan īsti negribas ņemt rokā, jo tā ir pārāk sarežģīta.

Šajā kontekstā nevar nepajautāt, kāda ir tava mūzikas gaume?

Dažāda, klasisko mūziku es klausos, bet ļoti reti. Pārsvarā man fonā skan radio, man patīk "Riga Radio", bet tā mūzika man patīk dažāda, nevaru izcelt vienu žanru.

Šobrīd ikdienā tev vairs nav jādomā par rezultātu, startu, sacensībām, nepietrūkst šī sacensību adrenalīna?

Es noteikti atradīšu citu izaicinājumu, kur cīnīties, gūt šo adrenalīnu, jo bez tā arī vairs nevar iztikt, tas ir pierasts. 15 gadus esmu bijusi sacensību apritē, cīnījusies par rezultātiem, tāpēc bez adrenalīna būs grūti.

Atvaļinājuma plāns ir izdomāts, tā, lai būtu pilnīga atpūta no visa?

Gribētos, bet īsti nesanāk tam laika. Šobrīd mēģinu apgūt projekta vadīšanas nianses, skola... Tagad iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un tur visu laiku kaut kas ir jādara, jo apzinos, ja nokavēšu kādu lekciju, tad pēc tam būs grūtāk, plus, sezonas laikā ir sakrājušies vairāki parādi, kas ir jāizlabo, tā kā ir daudz ko darīt, tāpēc par atpūtu tagad nav laika domāt un sevi kārdināt (smaida).

Kā ir mācīties? Kā kursa biedri tevi uztver, kā bijušo sportisti vai kā meiteni Maiju?

Es domāju, ka viņi mani uztver kā parastu cilvēku, jo es arī necenšos to izcelt, afišēt - redziet, esmu bijusi tur un tur, esmu bijusi trijās olimpiskajās spēles. Manuprāt, tas arī nav būtiski. Man svarīgs ir cilvēciskais faktors, nevis tas, ko, kurš ir sasniedzis, kur piedalījies vai aizbraucis.

Vai tev ir kāds viens notikums, kas visspilgtāk palicis atmiņā?

 Tāds viens konkrēts moments, ko es vēlētos izcelt nav bijis. Ir bijuši dažādi pasākumi, kas ir palikuši atmiņā, piemēram, ekskursijas kopā ar komandu... Tās noteikti nebūs medaļas, ko esam ieguvuši, jo viņas tā īsti netika atzīmētas, ne Eiropas čempionāta medaļas, ne pasaules čempionātu, jo to esam uztvēruši kā labi padarīta darba augļus, nevis sasniegumus, bet vairāk tās atmiņas būs saistītas ar kopīgiem pasākumiem komandā.

Bija ieviesušās arī kādas tradīcijas?

Nē, tā sanāca, ka konkrēts pasākums, ko dēvēt par tradīciju mums neieviesās.

Bez ekskursijām bija vēl kādi kopīgi pasākumi?

Tā īsti nebija, jo pārsvarā tās bija ekskursijas no treniņiem brīvajā laikā pa sacensību vietām, tuvāko apkārtni. Atceros, ka pirms Vankūveras Olimpiādes mums bija posms Turīnā, un mums sanāca trīs brīvas dienas, jo kamanas un ekipējums bija aiztransportēts jau uz Vankūveru, un tad mēs izdomājām aizbraukt uz Monako - visi sēdāmies mašīnās un devāmies uz šo pundurvalstiņu, kas mums prasīja piecas stundas ceļā, bet tas bija tā vērts, bija forša diena.

Kurš cilvēks bija tas "vilcējspēks", kurš varēja pavilkt visu komandu uz šādiem pasākumiem?

Laikam jau, ka es, jo Monako bija mana ideja. Es ļoti vēlējos tur nokļūt, un daļa no komandas arī piekrita, taču beigās viss bija kārtībā.

Vērtējot savu sniegumu kopumā, ilgus gadus biji stabila pirmā desmitnieka sportiste, nav tāds rūgtums, ka neizdevās iegūt vairāk godalgu?

Nē, rūgtums laikam nē, jo visi labie rezultāti, kas tika sasniegti, bija manu spēju maksimums. Es nevarētu teikt, ka, jā, es varēju izdarīt tā vai citādāk, un rezultāts būtu labāks. Fiziski es nevienu treniņu "nenosačkoju", trasē es izdarīju visu, ko varēju, tātad uz to brīdi tas arī bija mans spēju maksimums, bet tāds rūgtums, ka es kaut kur varēju izdarīt labāk, nav saglabājies.

Cik reāli tev "ziedu laikos" bija iespēja apdzīt vācietes?

Viņu trasēs drīzāk nereāli, bet savā trasē es parādīju, ka tas ir iespējams. Principā jā, viņas bija un ir spēcīgākas par mani gan startā, gan tehnikas ziņā. Var cīnīties tikai tad, ja viņas smagi kļūdās, bet tā neiespējami.

Vai var atrast "pretindi" vācu dominancei?

Pretinde viennozīmīgi ir otrs vācietis. Tagad uz Kanādu pārcēlās vācu treneri, un radīja viņiem "pretindi" Aleksu (Aleksa Go, 2012.gada ceturtās vietas ieguvēja Pasaules čempionāta kopvērtējumā), kura regulāri cīnās par vietu trijniekā, un arī iekļūst tajā. Viņa cīnās ar vadošajām vācu sportistēm arī vācu trasēs.

Tātad latviešiem vajag vācieti, kurš atnāks un uztrenēs mūsu braucējus par čempioniem. Tas ir iespējams ar mūsu minimālajiem resursiem?

Ar ierobežotiem līdzekļiem viņi varētu uztrenēt mums ļoti labu starta tehniku, jo tur viņiem ir sava treniņu metodika un treniņu paņēmieni. Tomēr vajadzētu ieguldīt ļoti daudz līdzekļu tehnikai, lai to saprastu un attīstītu, tāpēc ar ierobežotiem līdzekļiem tas būtu grūti izdarāms, tam sportistam būtu jābūt brīnumam.

Ja procentuāli saliktu visas braucējam nepieciešamās īpašības, tad kāds būtu šis sadalījums?

Īstenībā ar katru gadu tas mainās, un šobrīd tehnika ņem virsroku, jo šis sporta veids paliek ar vien tehniskāks, un principā no cilvēka, tās viņa spējas, vairs nav tik būtiskas, kā tas bija agrāk. Ja tev ir laba tehnika, tad rezultāts ir labāks, jo var redzēt, ka sacensību laikā vācieši pielaiž ļoti daudz kļūdu, bet finišā viņi ir ātrākie, tas tikai nozīmē, ka tā ir tehnika.

Kurš no šiem periodiem tev simpatizēja vairāk, cilvēks pār tehniku vai tehnika pār cilvēku?

Vienmēr jau gribas, lai cilvēks būtu galvenais, jo viņš visu laiku trenējas, cenšas, sacensībās skaisti izbrauc trajektorijas līnijas, bet finišā viņa laiks nav tik labs kā vēlētos, un tas ir bēdīgi, jo kamanas jau neskumst par rezultātu, skumst jau cilvēks.

Bet, ja visiem būtu vienāda tehnika, tu varētu būt augstākā vietā tabulās?

Iespējams, ka jā, bet trijniekā es nebūtu, jo man ir lēns starts. Es varu trenēt, attīstīt šo komponentu kā vēlos, bet ir "mans draugs" plecs, kas par sevi atgādina. Tāpat no fizioloģiskās puses, manas ātruma īpašības nav tik labas kā vācietēm, kamēr manai māsai viņas ir. Viņa startu var raut tehniski nepareizi, bet tāpat starts viņai būtu ātrāks nekā man, bet jā, ja tehnika visiem būtu vienāda, tad es varētu būt augstāk vietu sadalījumā, bet par trijnieku būtu grūti cīnīties.

Nesen atgriezies no Sočiem, Soči gatavi Olimpiādei?

Sočos biju novembrī. Trase pati par sevi bija gatava. Salīdzinot ar Turīnu, kur nebija ne starta un finiša mājas, ne vagoniņu, Sočos tas viss jau ir gatavs. Sočos nav gatava apkārtne, tiek būvētas mājas apkārt, bet tās ar sportistiem nav saistītas. Salīdzinot ar Turīnu, Soči ir gatavāki.

Sočos viss notiek diezgan strauji, ciematā, kurā mēs dzīvojām, bija saceltas lielas viesnīcas, lai gan pavisam nesen tur nekā nebija. Mums ar pacēlāju izdevās uzbraukt kalnu virsotnē, un, braucot augšup, mēs braucām pāri sporta ciematiņam, kur varēja redzēt, ka viss notiek. Būvdarbi rit pilnā sparā, un ar tiem cilvēku resursiem, kas viņiem ir pieejami, tur visam jābūt kārtībā.

Runājot par pašu trasi, man patika. Izbraukšana tajā nebija grūta, taču bija daudz jādomā par to, kādus "knifiņus" tā var sagādāt, jo, piemēram, pasaules kausa posmā Nīna Raitmaijere (6.vieta kopvērtējumā) ar ļoti labu braucienu ierindojās tikai 20.vietā, un tās tiešām ir mazas nianses, ko TV redzēt nevar. Trasē ir trīs vietas, kur tā dodas pret kalnu, kas vēl vairāk bremzē kamanas. Sočos jābrauc ļoti precīzi.

Tava māsa Elīza Sočos uzrādīja ļoti labus rezultātus.

Jā, un tas ir labi, jo treniņu nedēļā viņa pirmajā braucienā no dāmu starta izkrita, tāpēc sasniegtais rezultāts viņai deva papildus pārliecību, ka viņa var izbraukt šo trasi.

Runājot par kritieniem, vai tie ir ļoti sāpīgi?

Ir visādi - ir briesmīgi, ir ne tik briesmīgi. Pēc šādiem kritieniem tu piecelies, pasmejies un brauc tālāk, bet gadās arī smagāki kritieni, taču ar to ir jāsadzīvo. Treniņos krīt visi, arī vācieši, un tas neliecina par to, ka sportists nav profesionālis, tieši pretēji, viņš treniņos meklē sev pareizos risinājumus, brauciena līniju, tāpēc arī piedzīvo šos kritienus.

Slīdēšana pa ledu nav sāpīga, jo ledus parasti ir gluds. Jāuzmanās no bortiem, jo tie mēdz būt ar tādiem asumiņiem, uz kuriem uzkrītot ir sajūta, ka esi uzkritis uz rīves, bet tie arī ir ļoti reti. Vairumā gadījumu šie kritieni nav sāpīgi un briesmīgi.

Atceroties savus kritienus, atmiņā ataust kritiens Vankūverā - pirms manis tajā virāžā bija krituši divnieki, kas ledū izcirta gropi, un es braucu lejā ar ātrumu 130 km/h, līnija bija ļoti laba, un kamanu es īpaši neturēju, ļāvu tai slīdēt pašai, bet tad es tieši trāpīju tajā gropē, un mani uzmeta augšā pret virāžas grieztiem. Es nokritu uz vēdera. Tas bija aptuveni tā, braucu uz 130, uzlidoju, un parauju "uz mutes", nekāda slīdēšana arī nesanāca. Jā, bija sāpīgi, bet nekas nopietns nebija, sadauzītas ribas - pēc nedēļas es biju atpakaļ uz starta.

Traumētais plecs arī kritiena rezultāts?

Nē, plecs bija neveiksmīgs svaru treniņa rezultāts Murjāņos, bet pēc tam tas ir citādāk cietis. Dažreiz pa nakti, kad guļot aizlieku roku aiz galvas, sajūtu sāpes.

Šobrīd treniņi man nav tik intensīvi, līdz ar to plecs par sevi atgādina arvien vairāk, jo tas ir pieradis pie slodzes, tāpēc arī tagad man būs jādraudzējas ar svaru zāli. (smejas)

No kamaniņu sporta "piemiņa" man ir arī problēmas ar kaklu, bet tad, kad es jūtu sāpes, sāp galva, es aizeju uz masāžām, izkrakšķina mani, saliek visu vietā, un viss ir kārtībā.

Izklausās šausmīgi.

Nu jā, bet jebkurš sportists gūst traumas, piemēram, hokejisti karjeras beigās bez zobiem staigā (smejas).

Tad varētu teikt, ka izcīnītās medaļas ir gandarījums par ieguldīto darbu?

Jā, tas ir gandarījums - kad liekas, ka viss ir izdarīts pareizi, kad saproti, ka ieguldītais darbs ir atmaksājies. Medaļa arī kalpo kā motivējošs apstāklis nākotnes darbam, ka var sasniegt vairāk.

Ja godīgi, tad es par traumām neesmu domājusi, iedziļinājusies tajās. Kamaniņu sportā ir tā, ka tu nedrīksti iziet uz startu un baidīties no trases, jo tas viss ļoti ietekmē rezultātu. Tāpēc es nekad tā neesmu domājusi. Es zinu, ka es esmu dzīva, vesela un man ir labi, domāju pozitīvi.

Ir kāda trase pret, kuru tev ir sava veida respekts, bijība?

Jā, šāda bijība man bija Turīnā. Kad devos uz startu, es domāju un atcerējos par piedzīvoto trasē, bet, atraujoties no starta, es par to aizmirstu un koncentrējos savam braucienam.

Brauciena laikā līdzjutēji ir dzirdami?

Jā, bet tikai olimpiskajās spēlēs, kad trases malās stāv cilvēku pūļi.

Ir sanācis dzirdēt - "Maija, Maija..."?

Nē, tikai trases augšā vai finišā, bet brauciena laikā nav sanācis dzirdēt, tad laikam visam skatītāju pūlim būtu bijis jākliedz.

Kādi "pigori" ir bijuši ar līdzjutējiem? Vai tev ir veltīta kāda dziesma, dzeja?

Ir viens vācu līdzjutējs, kurš apmeklē sacensības Vācijas un Austrijas trasēs, un viņam ir Latvijas karogs. Tad viņš vienmēr dzied man finišā vācu tautas dziesmu "Biene Maja" ( video vietnē "YouTube - http://www.youtube.com/watch?v=7-GFtdOb06s) un tad mēdz gadīties, ka viņam pievienojas viss skatītāju pūlis. Tas ir patīkami, viņš vienmēr smaida, māj man ar roku, it kā mēs būtu pazīstami, bet es viņu nepazīstu.

Latvijā nekas tāds nav bijis?

Nē, Latvijā tā nav bijis. Šogad sanāca tā, ka man Siguldā bija neveiksmīgs brauciens un finišā valdīja kapa klusums. Es gāju garām nosarkusi, un nevarēju saprast, ar ko mani apmētās - tomātiem vai olām. Latvieši tāda klusa tauta un pie sevis nosaka, ka "nejēdz braukt", "ko tu te dari?" (smaids)

Kā latviešus uztver kamaniņu pasaule?

Ļoti labi, neko sliktu par mums nerunā, vai arī es neesmu dzirdējusi. Kamaniņu sportisti nav tādi, kuri aprunās viens otru, jo, piemēram, mēs ļoti bieži ar meitenēm no Austrālijas, ASV devāmies ēst picu, un šajās pasēdēšanās citus sportistus neaprunājām, izņemot vāciešus mazliet paķircinājām.

Kādus jociņus savā starpā arī izspēlējāt, piemēram, nokrāsojāt kedas?

Nē, tādus jokus gan nedarām, šampūnu ar zobu pastu nemainām. Lai gan viens joks bija. Tas bija Altenbergā, kad mums iedeva garāžu kamanām, bet tur bija palikusi kaste ar vibratoriem no kādas ballītes. Tad mēs vienu arī ielikām dakteres somā. Viņa to trases malā izvilka ārā no somas, un nesaprašanā visiem prasīja, kas tas ir.

Bija vēl viens joks, šoreiz es biju upuris - treniņu nedēļas laikā Soltleiksitijā mēs ar komandas biedriem runājām par pokemoniem un citiem multeņu varoņiem. Tad arī viņi mani izjokoja, aplīmējot kamanu priekšu ar šiem varoņiem.

Kā tu vērtē jaunās paaudzes attieksmi pret sportu šobrīd?

Viņi ir ļoti centīgi, apzinīgi. Runājot par māsu, ja agrāk likās, ka vajag viņu pieskatīt, ar koku bakstīt, tad tagad viņa pati visu saprot, iet un dara. Tagad man liekas, ka viņai vajag piebremzēt, taču tas viņai pašai ir jāsaprot. Pārējie sportisti arī ir ļoti centīgi, tāpēc varu teikt, ka nākotne mums ir.

Kā ar disciplīnu, "grēkiem", kas grēkoja vairāk - tu vai jaunā paaudze?

Tā īpaši mēs negrēkojam, bet vienreiz māsai grēkot sanāca. Mums trijos naktī bija jāizbrauc no viesnīcas Itālijā, lai dotos uz lidmašīnu, bet māsas viesnīcā nebija. Mēs viņai zvanījām, taču tajā brīdī viņa bija ballītē, un mums viņa bija jāgaida. Sanāca nepatikšanas, bet tas bija sen.

Ja godīgi, tad treniņnometnēs, sezonas laikā negrēkojām, bet pārējais jau katram uz savas sirdsapziņas, kā cilvēks atpūšas Latvijā ārpus sacensībām.

Iepriekš pieskārāmies sponsoru tēmai, cik viegli vai grūti ir atrast sponsoru kamaniņbraucējiem?

Patiesībā grūti. Es nezinu kā ir ar sponsoriem komandai, jo ar to nodarbojas federācija, bet vienam ir ļoti grūti. Jāsalīdzina arī tas, kā tiek atspoguļots kamaniņu sports Latvijā, salīdzinot ar bobsleju un skeletonu. Kāds PR ir bobslejam un skeletonam, un kāds ir kamaniņām. Varētu teikt, ka mums tas notiek zemā līmenī, mēs neesam populāri, jo uz to pašu Latvijas čempionātu, pasaules čempionātu cilvēku bija ļoti maz, bet uz "Ledus karaļi" šovu, kur bija visi bobslejisti, skeletonisti, bija reklāma, ieradās fantastiski daudz skatītāju, un, manuprāt, šis pasākums bija vislabāk noorganizētais pasākums Siguldas trasē pēdējo desmit gadu laikā, viennozīmīgi. Tas viss pateicoties bobslejam un skeletonam, uz kuriem strādā Zintis Ekmanis (Latvijas Bobsleja federācijas valdes loceklis) un citi cilvēki.

Mums pietrūkst cilvēka, kurš nodarbotos ar PR tieši kamaniņu sportā, jo nevaram teikt, ka mums nav rezultātu, par kuriem stāstīt, runāt, lielīties un likt žurnālos. Mārtiņa medaļa, brāļu Šicu olimpiskā medaļa, jauniešu medaļas, bet tas viss ātri pazūd no apkārtējo redzesloka, un līdz ar to arī sponsoriem nav intereses atbalstīt cilvēkus, par kuriem neviens nerunā.

Šeit nevar nepiekrist. Radies uzskats, ka sestā, septītā, vai desmitā vieta aiz dominējošiem vāciešiem, krieviem un kanādiešiem ir slikts rezultāts, lai gan uz mūsu iedzīvotāju skaitu un materiālajiem resursiem tas ir labs sasniegums?

Tieši tā, tas ir labs sasniegums! Es nevēlos neko sliktu teikt par mūsu federācijas prezidentu Ati Strengu, kā arī Pēteri Siksnu, kuri komentē kamaniņu sporta pārraides Latvijā, tomēr Ekmanis, komentējot bobsleju, nepiemin nevienu kļūdu, lai gan viņi brauc ar kļūdām. Tāpat arī pēc neveiksmīgiem braucieniem, viņš atrod veidus kā izteikties pozitīvi, un publikai sportisti tiek parādīti kā forši čaļi, kuri ir jauni, trenējas, cīnās. Kamanās tas ir otrādāk - viņš pamana šīs kļūdas un izceļ tās, nevis paslavē sportistus. Līdz ar to cilvēkiem rodas šis iespaids, ka mums nav perspektīvas. Nemāk pasniegt pozitīvā gaismā arī negatīvo, māksla runāt, kas Ekmanim tiešām ir augstā līmenī. Plus, arī tas, ka kamaniņas ir pazudušas no pieejamās TV, un cilvēkiem ir jāskatās sacensības pa maksas kanāliem.

Runājot par sportistu dzīvi ārpus sacensībām, kā ir ar privāto dzīvi?

Tas ir atkarīgs no otra cilvēka, cik ļoti viņš spēj pieņemt to, ka ziemā mēs neesam mājās, vasarā mājās esam ik pa laikam, cik viņš spēj tam pielāgoties. Lielāko karjeras daļu es biju viena, es neveidoju attiecības, jo nevēlējos sāpināt otru cilvēku, apgrūtināt viņu, taču nekas nav neiespējams, jo daudziem kamaniņu braucējiem ir sievas, vīri, bērni, jo ir cilvēki, kuri to visu saprot un pieņem.

Otra cilvēka klātbūtne palīdz vai tieši pretēji, traucē izaugsmei?

Tas arī ir atkarīgs no tā cilvēka. Teikšu tā, ka man paveicās, jo mans draugs arī ir sportists, viņš zināja kā mani uzmundrināt brīžos, kad es biju sašļukusi un pie zemes. Jā, tie nebija maigi vārdi, tie bija skarbi vārdi, bet viņi palīdzēja man, viņš mācēja pareizā brīdī atrast pareizos vārdos, lai motivētu mani cīnīties tālāk. Manā gadījumā nebija tā, ka traucēja, tieši pretēji. Piemēram, Siguldā viņš staigāja pa trasi, filmēja materiālus, kas man bija vajadzīgi, palīdzēja ar kamanām un tā.

Kamaniņbraucējs?

Nē, florbolists. (smaida)

Turpinot šo tēmu, kā cilvēks varētu ar tevi iepazīties? Nenoliegsim, ka komentāros ļoti bieži tev izsaka komplimentus.

Vienkārši jāpienāk klāt. (smejas) Jā, esmu dzirdējusi, ka esmu iedomīga, izskatos augstprātīga, bet varbūt tā ir mana aura, tēls, aizsargčaula. Nav tā, ka, ja pienāks man klāt, es uzreiz "atšūšu". Manuprāt, ar mani iepazīties ir ļoti viegli.

Esi pievērsusi uzmanību komentāriem internetā, žurnālos?

Moderni būtu teikt, ka nē, nelasu, bet tā nav taisnība - es lasu komentārus. Viņi spēj arī aizvainot, lai gan arī saprotu, ka tas cilvēks nezina, par ko viņš raksta, nezina sporta veidu. Taču ir arī labi komentāri, ko raksta šie cilvēki, tie atkal uzmundrina. Bet atbildēt es neatbildu.

Pēc lēmuma par karjeras beigšanu bija patīkami lasīt tik daudz pozitīvu komentāru. Tas mani pārsteidza.

Kā ar rakstiem medijos?

Ir viens žurnālists, kam nepatīk kamaniņu sports, viņš jau gadiem raksta negatīvas lietas par mūsu sporta veidu, bet tas mums tagad ir kļuvis par anekdoti. Mēs tagad to saprotam, ka viņi meklē iemeslu, lai tikai aprunāt mūs, bet varu teikt, ka tas mūs neaizskar, jo par to pasmejamies - dažreiz citātus, kas rakstīti šajā žurnālā, mēs izmantojam treniņos.

Tev ir sanācis piedalīties foto sesijā žurnālam "Klubs". Kā atminies šo pieredzi?

Jā, tā sanāca, ka man piedāvāja piedalīties šāda tipa foto sesijā, un es piekritu. Tas bija mans lēmums, un es to nenožēloju. Foto sesija nebija grūta, lai gan no sākuma es domāju, ka kautrēšos, bet tā nebija. Process bija viegls, interesants, man patika. Pēc tam, kad šis žurnāls iznāca un stāvēja stendā, es skatījos un neatpazinu sevi. Rezultāts man patika, un liekas, ka viņu ideja, veids kā mani pasniegt izdevās ļoti labi. Man tā bija viena diena, par kuru pēc tam es aizmirsu, arī cilvēki nenāca klāt un neteica, ka redzējuši mani, varbūt kautrējās atzīt.

Pēc šīs foto sesijas tu vienā intervijā atzini, ka tas bija lēmums pēc principa - viss ir jāpamēģina, ko neordināru tu vēl gribētu paveikt?

Pirmkārt, ja tev tādu lietu piedāvā, tad sievietei tas ir kompliments, un atteikties būtu muļķīgi. Ko vēl pamēģinātu? Ar gumiju gan nelēktu, tas būtu pārāk ekstrēmi.

Ko tu vēlētos pateikt lasītājiem?

Līdzjutējiem katru dienu varu teikt paldies par atbalstu, par to, ka sekoja līdzi šim sporta veidam. Jā, es apzinos, ka lielākā daļa manu līdzjutēju bija mana ģimene, draugi, kuriem es pateicu "paldies" personīgi.

Jaunajiem sportistiem - teikt kaut ko vienu nebūtu pareizi, jo katrs cilvēks ir citādāks. Es pateikšu, ka vajag darīt tā, tas viņus var samaitāt, jo katrs cilvēks ir individuāls.

Runājot par Latvijas kamaniņu sporta situāciju kopumā, tad varu teikt, ka tā ir laba. Komandā situācija ir laba, bet gadu gaitā ir notikusi tāda kā neliela dalīšanās, jo federācija nespēj atrast vienu fiziskās sagatavotības treneri visai komandai, kurš būtu tik profesionāls, lai spētu sastādīt katram savu programmu, jo tas nav normāli, ka atnāk viens treneris un visiem liek darīt vienu un to pašu. Trenerim ir jāveido programma, vadoties pēc katra sportista individuālajām spēka īpašībām, gūtajām traumām un vecuma, jo, piemēram, noliekot blakus Rubeni, Kivlenieku un Zirni - viņiem nevar dot vienu un to pašu, jo tad labus rezultātus sasniegs katrs trešais, nevis visi.

Šobrīd ir tā, ka Inārs Kivlenieks un brāļi Šici trenējas pie Jāņa Liepas, un es zinu, ka mana māsa šogad trenēsies pie viņa, kamēr Rubenis, Kristaps Mauriņš un jaunie sportisti trenēsies pie vienas sievietes, kura ir izbijusi svarcēlāja, līdz ar to viņas domāšana ir tikai - zāle, zāle, zāle, savukārt, es biju trešā fronte. Šī situācija tika atrunāta ar federāciju, un viņi to atbalstīja, jo tas tika darīts labāku rezultātu vārdā, bet sacensībās mēs esam kopā kā viena komanda.

Latvijā talanti ir, tas pats Rubenis vēl sevi nav izsmēlis, bet viņš ir vājš startā, tāpat kā es, tad vēl Inārs, brāļi Šici, Ulla Zirne, kuras trases izjūtas ir ļoti labas, bet viņa vēl ir jauna (17 gadi), viņai ir jāstrādā, jātrenējas. Māsai nav šīs izjūtas, kamēr ir labs starts. Arī Kristaps Mauriņš ir talantīgs.

Treniņapstākļi, par tiem mēs sūdzēties nevaram, jo mums ir jūra, smiltis, starta estakāde. Tāpēc iedzīt fizisko sagatavotību un iespējas to attīstīt mums ir pietiekami, tāpēc viss ir atkarīgs no ieguldītā darba.