Kā zināms, Latvijas vieglatlēts Staņislavs Olijars pirmdien traumas dēļ neizgāja uz starta Pekinas olimpiskajās spēlēs 110 metru barjerskrējienā. Vairākos masu medijos pēc notikušā parādījās Olijaram veltīta kritika - pamatota vai nepamatota, tas ir katra personiskais viedoklis. Arī sportistam ir tiesības uz savu viedokli, tāpēc Olijars savā blogā vēlējās izteikties par notikušo.
Katrai cilvēciskai rīcībai var atrast līdzības arī dzīvnieku pasaulē. Piemēram, ir būtnes, kas pārtiek no maitām. Diemžēl, mūsu sporta presē dominē žurnālisti, kas enerģiju rod no pāri darījumiem un neveiksmēm. Visu, ko es tagad redzu presē saistībā ar manu nestartēšanu Pekinā, savādāk kā par šakāļu izgājieniem nosaukt nevar. Pamatota kritika pēc patiešām neveiksmīga starta - tā ir ierasta lieta. Pats vainīgs. Skatoties futbolu vai hokeju, mēdzu iejusties tiesneša lomā, bet tās ir īslaicīgas emocijas. Jo saprotu, ka tajā brīdī cilvēki grib uzvarēt kā neviens.
Man patiešām kaut kā fatāli neveicas pasaules čempionātos vasarā, taču nevienā no tiem es neizgāzos neuzņēmības vai nepietiekamas sagatavotības dēļ. Pie visa vainīgas muļķīgas, negaidītas traumas. Nevaru tam atrast izskaidrojumu. Pie mums, savukārt, es tieku pasniegts kā tāds sliņķis, kurš neprot trenēties vai kuram „māmiņa" ir ne to iedevusi uzēst, utt. Viens kungs no laikraksta „Diena" (Arturs Vaiders - redakcijas piebilde) vispār pārkāpa visas robežas, faktiski apvainojot mani kaut kādu mistisku preparātu lietošanā, kas arī bijis par traumas iemeslu. Diemžēl, šis šakālis arī atrodas šeit Pekinā.
Man apnikušas arī rakstošās brālības pastāvīgās pārdomas par to, ka man ir psiholoģiskas problēmas. Cilvēki, kas man pazīst, ļoti labi zina, cik es labi sevi varu motivēt un koncentrēties pirms svarīgākajiem startiem. Neskatoties pat uz slikto fizisko gatavību. Nebūtu man tādas īpašības, nekļūtu par Eiropas čempionu un vicečempionu. Manā kolekcijā ir astoņas medaļas, arī no martā Valensijā notikušā pasaules čempionāta, par ko visi „gudrinieki" nez kāpēc jau ir aizmirsuši.
Kas ir barjerskrējēja iesildīšanās? Tas nav tikai skrējiens riksīšiem, bet arī barjeru pārvarēšana. Un lūk - vienā no šādiem skrējieniem es sajutu sāpes augšstilba priekšējā muskulī. Kā ar nazi kāds iedurtu! Sākumā nodomāju, ka tikai neliels krampis. Mūsu masieris Mareks iedeva man apsēju, piereģistrējos startam un tikai reģistrācijas otrajā zāle sapratu, ka nevarēšu veikt pat paātrinājumu. Tāpēc pateicu tehniskajam personālam, ka atsaucu dalību. Pats sāpīgākais, ka nekas neliecināja par iespējamo traumu. Nekādu nepatīkamu sajūtu, laba fiziskā forma un še tev - viss un beigas.
Un lūk būtu padoms tiem gudriniekiem, kuri internetā komentāros raksta, ka vajadzējis ar visām sāpēm skriet, utt. - pamēģiniet sev ielikt d...ā dakšiņu un noskrieniet uz laiku kaut vai 50 metrus. Sprints nav sporta spēles, kur var turpināt darboties, pateicoties citām īpašībām. Sprints - tās ir sekundes simtdaļas. Arī Lu Sjans ir galīgākais lohs? Uzspļāva miljardiem cilvēku un nestartēja.
Pirmdien pēc kājas skenēšanas aizbraucu uz „NIKE" ofisu, kur ir fiziokabinets ar visu modernāko aparatūru. Runājot tur ar pasaules labākajiem atlētiem un apkalpojošo personālu es sapratu atšķirību uztverē. Cilvēki atceras: tas lūk ir pasaules čempions, tas ir pasaules rekordists, mani pazīst kā Eiropas čempionu. Un tikai mūsu valstī galvenais ir, cik reizes man ir bijušas traumas, kad esmu kritis, uttt. Un nevienu nerausta. Skaita nevis titulus, bet neveiksmes. Un liek uz to vēl lielus akcentus! Fantastiska necieņa.
Tu vari būt daudzkārtējais olimpiskais čempions, bet reizi tev sanāk paklupt un viss, uz redzēšanos. Par nožēlu (vai par laimi), es jau 11 gadus startēju pasaules līmeņa sacensībās. Mūsdienu vieglatlētikā tas rets gadījums. Man patīk tas, ko daru. Atrodoties visu laiku redzamības lokā, iespējams, es daudzus kaitinu. Tie, kam nepatīk mana seja, var taču izslēgt televizorus. Bet tie, kas mani atbalsta, priecāsies par veiksmi, bet neveiksmju gadījumā neaprunās.
Un beigās gribētu uzlikt punktu uz i saistībā ar dopinga pārbaudēm. Sistēma ir sekojoša - visa gada garumā sportistiem par katra mēneša, dienas plāniem, treniņu laikiem obligāti ir jāinformē antidopinga dienestus, jāsniedz viņiem savas adreses un telefonus. Tas nozīmē, ka visas karjeras laikā notiek pilnīga kontrole. Ar to es gribu teikt, ka sporta līdzjutēji lai vēro sportistu panākumus un neļauj masu medijiem sev smadzenes skalot ar melīgu informāciju. Publikācija „Dienā" - 100% ir pasūtījums.
P.S. Otrdien olimpiskajā ciematā iznāca laikraksts. Uz vāka bija Lu Sjans un virsraksts - STILL A HERO (joprojām varoinis). Es neesmu varonis un nesalīdzinu sevi ar Lu. Tomēr tas parāda attieksmi pret savējiem. Mums ir, ko pamācīties no viņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!