Viens pats skarbajā izturības sportā. Intervija ar distanču slēpotāju Arvi Liepiņu  (13)

Liepiņš aizvadītā mēneša laikā sev pievērsis papildus uzmanību ar startiem biatlona sacensībās. Iepriekš intervijā portālam "Delfi" viņš stāstīja, ka pēcolimpiskajā sezonā var nodarboties ar eksperimentiem, kas varētu palīdzēt treniņu procesā.

 "Delfi" aicināja Arvi Liepiņu uz sarunu par distanču slēpošanu, šī sporta veida situāciju valstī, viņa mērķiem un treniņu apstākļiem.

Kāpēc tu esi izvēlējies būt distanču slēpotājs?

Ar distanču slēpošanu sāku nodarboties, mācoties sestajā klasē. Mēs ar brālēnu sākām iet uz treniņiem. Mācoties pamatskolā, braukāju arī uz futbola, basketbola sacensībām. Paralēli distanču slēpošanai aktīvi trenējos futbolā, bet beigās nolēmu pievērsties slēpošanai. Vēlāk sekoja uzvara Latvijas čempionātā un citi labi rezultāti, līdz ar to sāka parādīties ar vien lielāka motivācija.

No kā tu šajā sporta veidā gūsti emocijas?

Pasaules čempionātā Norvēģijā uz 50 kilometru distanci klasiskajā stilā bija atnākuši 100 000 skatītāju. Tas bija ļoti patīkami. Slēpošana man patīk, to es varu apvienot ar citām lietām.

Distanču slēpošana ir milzīgas izturības sporta veids. Kas ir lielākās grūtības, ar kurām tu esi saskāries?

Olimpiskajās spēlēs piedalījos visās distancēs, esmu nostartējis arī 63 kilometru maratonu. Maratonu pievarēju, būdams diezgan jauns, 19 gadus vecs. Man tās grūtības patīk. Jo grūtāk, jo labāk. Es to daru sevis dēļ. Šis sporta veids ir ļoti grūts. Pašam galvā ir jāsaprot, kāpēc ar to nodarbojos. Neviens man nepalīdz un nepalīdzēs. Ir jācīnās, tāda psiholoģija man ir izveidojusies.

Ja Latvijas distanču slēpošanā sāktu veidoties kaut kāda sistēma, tad varētu sasniegt nopietnus rezultātus. Vajadzīgs personāls un finanses. Protams, mērķis ir sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus. Šobrīd mēs domājam, darām, konsultējamies ar ārvalstu speciālistiem. Arī citi saka, ka ir iesējams sasniegt labākus rezultātus. Ir jātrenējas, jāstrādā un tad vienreiz paveiksies. Apzinos, ka neesmu supertalants un valstī šis sporta veids nav pārāk populārs. Šis ir izturības sporta veids un pasaulē ir tikai daži izņēmumi, kad sportistiem karjeras sākumā izdodas sasniegt augstus rezultātus.

Cik tālu Latvijas distanču slēpošana ir no vēlamās sistēmas?

Līdz šim ir gājis visādi - bijuši labāki laiki, bijuši sliktāki. Varētu teikt, ka tagad ir pa vidu. Gribas, lai viss būtu labāk sakārtots, notiktu treniņnometnes, lai būtu treneri, slēpju smērētāji, mediķi. Tas mums šobrīd pieklibo, bet ceru, ka tas mainīsies un paliks labāk.

Aizbraucot uz Pasaules kausa posmu vai FIS sacensībām, tu esi viens pats? Vai tev ir, piemēram, slēpju smērētājs?

Ir visādi bijis. Kad biju pirmajā sniegā, sarunāju ar Lietuvas treneri, pie kura agrāk trenējos, ka viņš man palīdzēs smērēt slēpes. Uz parastām sacensībām pats smērēju. Ir man Madonā no bērnības pazīstamais, kurš man skaitās galvenais slēpju smērētājs. Viņš ir braucis arī uz Pasaules kausiem un čempionātiem, tāpat arī olimpiskajās spēlēs viņš 50 kilometru distancē bija ar mani. Viņš mani pazīst un tas ir ļoti svarīgi, jo kurš katrs to nevar izdarīt.

Slēpju sagatavošana ir ļoti svarīga. To pierāda arī Andrejs Rastorgujevs, kurš šajā jautājumā domā un cīnās. Mums Latvijā pietrūkst stabilitātes sistēmā.

Tev ar treneriem gājis ļoti dažādi. Vai šobrīd ir stabilitāte šajā jautājumā ar Jēkabu Nākumu?

Jā, šobrīd ir treneris, bet viņam ir arī citas lietas, kas jādara. Viņš mani pakonsultē, kā kaut ko vajag labāk darīt, taču nav tā, ka viņš var strādāt tikai ar mani un būt ar mani treniņos. Tā tam nevajadzētu būt, bet Latvijā tāda situācija ir, ka treneris nevar strādāt tikai ar sportistiem. Nākums strādā arī sporta skolā Bauskā, es dzīvoju Madonā. Madonā ir labi treniņu apstākļi, bet Bauskā tādu nav, tāpēc es nevaru tur dzīvot.

Tātad viss atduras naudas lietās?

Jā, viss ir naudas lietās. Man pašam sava finansējuma nav, tāpēc nevaru nopirkt treneri, smērētāju, medicīnas personālu. Tagad pats cīnos un daros. Lai trenētos pie citas valsts arī vajag naudu. Es dažreiz ar lietuviešiem kopā pastrādāju, taču tas nav tik nopietni.

Šogad federācijai tādu līdzekļu nav, budžets man uz sezonu ir niecīgs - aptuveni 2000 eiro. Protams, nav man nekādu rezultātu. Sagatavošanos sezonai veicu par saviem līdzekļiem. Piešķirtā nauda beigusies pēc pirmajiem posmiem un reāli tās vairs nav, bet jāgatavojas pasaules čempionātam. Šādi trenējoties, hobija līmenī to var darīt, bet gribas arī kārtīgi sagatavoties. Trase pasaules čempionātā ir smaga un nevar tā vienkārši paņemt un aizbraukt.

Madonā ir 1,3 kilometru garš aplis un pa tādu arī braukāju un trenējos. Aizbraukt no Madonas uz pasaules čempionātu ir neprāts. Madonā trase ir līdzena, bet augstākā līmeņa sacensībās ir kalni. Ir jāceļ līmenis, nevis jāsēž uz vietas. Uz olimpiskajām spēlēm piešķīra pienācīgu finansējumu, bet pēc tām nogrieza kā ar nazi. Bez naudas arī daudz ko var izdarīt, taču augstā līmenī konkurēt vairs īsti nevar.

Vai esi mēģinājis meklēt sponsorus?

Ir jāmeklē sponsori. Es pats sev esmu treneris, slēpju smērētājs, strādāt kā mārketinga cilvēkam man nav laika. Man tas patīk un es neteiktu, ka esmu neapmierināts, bet gribās, lai ir labāk.

Šobrīd man vai nu iedod slēpes vai pārdod par zemāku cenu. Vismaz par inventāru man nav jāuztraucas. Mani atbalsta Madonas pašvaldība, arī sporta skola, kurā strādāju, taču tā nav liela nauda. Varu vismaz aizbraukt uz Igauniju patrenēties. Lai izveidotu un realizētu nopietnu sagatavošanās plānu, vajadzīga liela naudas summa. Ja pat Rastorgujevam, kuram ir pasaules līmeņa rezultāti, ir grūti atrast finansējumu, ko tad mēs slēpotāji... 

Ko tu šobrīd vēlies sasniegt augstākā līmeņa sacensībās?

Gribētos ieslēpot starp 30 labākajiem sportistiem. Tas šobrīd izklausās nereāli, bet mērķis ir jānosprauž un uz to ir arī jāiet. Esmu vēl jauns, man ir 24 gadi. Nākamajā olimpiskajā ciklā jāskatās, kas sanāks, bet aiznākamajā jau varētu būt labāki rezultāti.

Mums rēķina tos FIS punktus. Gribas stabili braukt 60 punktos. Vienu maču gribas noskriet arī uz 30 punktiem. Vienam pašam strādāt ir pagrūti. Varbūt vēl neesmu gatavs, bet ap 30 gadiem, kad būs rūdījums un ielikta kārtīga fiziskās sagatavotības bāze, rezultāti var "uzsprāgt".

Aizbraucot uz Pasaules kausa posmu, tev vēl neizdodas īsti konkurēt. Kas ir lietas, ko tu iegūsti, startējot šajā līmenī?

Nav tā, ka es gribu braukt uz Pasaules kausu un iegūt sliktu vietu, bet tur es redzu to līmeni, redzu, kā notiek darbs ar sportistiem. Kaut kādās FIS sacensībās es iegūstu augstu vietu, bet gandarījuma no tā nav. Pasaules kausā es redzu savu varējumu. Tāpat varu vērot, piemēram, kā notiek slēpju smērēšana. Tas tagad ir tik augstā līmenī. Sportistiem braukā līdzi lielās mašīnas, kur viss salikts pa plauktiņiem. Katram slēpotājam ir viens vai divi smērētāji, tāpat viņiem ir testētāji. Viens profesionāls slēpju tests maksā līdz 500 eiro. Krievijas komanda trīs vai četras dienas pirms sacensībām testē un meklē labāko risinājumu labākai slēpju slīdamībai. Sportists var domāt tikai par sacensībām.

Šogad nostartēji Pasaules kausa posmā. Kādas bija emocijas pēc šīm sacensībām?

Man tur ņēma asins paraugus dopinga testam. Tas tika veikts neprofesionāli, tāpēc roka nākamajās dienās bija sapampusi un pašsajūta nebija laba. Divas nedēļas roka vēl bija zila. Visi esam cilvēki, tāpēc tā arī sanāca. Patīkami nebija, bet pašam bija jācīnās. Līdz ar to pozitīvas emocijas neieguvu un nespēju arī nostartēt, kā pats vēlējos.

Distanču slēpošanā grūtāk sacensības izturēt fiziski vai psiholoģiski?

Fiziski. Jo labāka fiziskā sagatavotība, jo labāk var nostartēt. Sočos 50 kilometru distancē sākumā varēju turēties TOP 30 līmenī, bet fiziskā sagatavotība man nebija tādā līmenī, lai noturētos tik augstu. Psiholoģiski ar sevi jādarbojas individuālajās distancēs, bet masu startā ir jādomā taktiski. Psiholoģiski man ar sevi nav bijis grūti.

Soču olimpiskās spēles tev deva grūdienu karjerā?

Tā varētu teikt. Tieši 50 kilometru distance mani motivēja un palielināja vēlmi turpināt. Jo tikai darot var kaut ko sasniegt. Gribās gatavoties uz Olimpiādi, lai sasniegtu kaut ko vairāk.

Kādi ir "trakākie" laika apstākļi, kuros esi slēpojis?

Ir slēpots +40 grādos, ir slēpots -20 grādos pēc Celsija. Viss diapazons. Esmu dabūjis saules dūrienu slēpojot, esmu apdedzinājis muguru. Vislabāk ir -15 grādos, jo tad slēpes labi slīd.

Kādi ir specifiskākie veidi, kā esi gatavojies sacensībām?

Igaunijā biju Alpu istabā, kur varēja retināt gaisu, lai sagatavotos sacensībām kalnos. Tas bija interesanti. Tomēr tas nebija dabīgs kalnu gaiss, bet gan mākslīgs. Tas bija jāizdara, un to izdarīju.

Bez slēpošanas, kā vēl trenējies?

Braucu ar velosipēdu, skrienu, airēju ar laivu. Nav tā, ka tikai slēpoju, aizeju arī uz svaru zāli. Visu var apvienot un iekļaut. Protams, specifika ir specifika, tomēr sevi uzturēt formā var dažādi.

Treniņos kaut kas arī ir jāpamaina, tāpēc izdomājām pamēģināt biatlonu. Varbūt tas kaut kā palīdzēs sasniegt rezultātus.

Kā distanču slēpošana Latvijā izskatās salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju?

Par Igauniju ir skaidrs, ka viņi ir augstākā līmenī, bet Lietuvā viņiem ir izveidota kaut kāda sistēma, pēc kuras viņi mēģina strādāt. Citreiz viņiem ir labāk, citreiz sliktāk, bet viņi cīnās. Jācer, ka mums drīz izdosies visu sakārtot.