Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba Rīgas "Dinamo" uzbrucējs Kaspars Daugaviņš, kurš devies atpakaļ uz Ziemeļameriku, pēc vienības atstāšanas sarunā ar izdevumu "Sporta Avīze" veltīja skarbus vārdus par Rīgā pavadīto laiku.
Kā zināms, janvāra sākumā Nacionālajā hokeja līgā (NHL) beidzās lokauts un Daugaviņš atgriezās savā pamata darba vietā Otavas "Senators". Lokauta laikā KHL regulārajā čempionātā Daugaviņš aizvadīja 35 spēles, guva piecus vārtus un izdarīja deviņas rezultatīvas piespēles, bet viņa lietderības koeficients šajos mačos bija negatīvs "-5".
"Rīgā aizvadīju sezonas pirmo pusi un, ja jāvērtē šo laiku kopumā, tad nospēlēju sūdīgi. Iespējams, ka izvirzītie mērķi bija pārāk augsti, gribējās izdarīt daudz vairāk, taču beigās nesanāca nekas," atklāti kritisks ir hokejists. "Kad ierados Rīgā, visapkārt dzirdēju runas par to, ka tagad atbrauks Daugaviņš un viens pats izcīnīs uzvaras. Godīgi sakot, psiholoģiskais spiediens bija ļoti liels. Pat rokas trīcēja, pa galvu maisījās visādas domas. Neslēpšu, ka vēlējos būt viens no komandas līderiem, spēlēt pirmajā maiņā, būt laukumā visos grūtākajos brīžos. Nesanāca..."
Daugaviņš neslēpj, ka vairākus Rīgas "Dinamo" spēlētājus ir sabojājusi KHL saņemtā alga. "Savulaik esmu vinnējis Kaldera kausu un vēlos vēlreiz kaut ko vinnēt, lai izjustu šīs uzvarētāja emocijas. Tieši tāpēc arī spēlēju hokeju. Nauda nav mazsvarīga, taču ne galvenais. Diemžēl nejutu, ka Rīgā visiem pirmajā vietā ir hokejs un pēc tam nauda. Bija sajūtas, ka atsevišķiem spēlētājiem mērķis ir nopelnīt naudu labai mašīnai un ar to pietiek. Personīgi man vairāk saista atmiņas par uzvaru Kaldera kausā, nevis pabraukāšanās ar jaunāko mersedesu. Iespējams, ka daudzi saņem neadekvātas summas un nauda viņus ir sabojājusi. Tā nav tikai mūsu vaina. Nauda ir pārbaudījums cilvēkam visur. Arī Amerikā. Šeit, Rīgā, reizēm bija sajūta, ka viens otrs hokeju spēlē tikai tāpēc, ka hokejs ir tepat Rīgā."
Tāpat Daugaviņš pavēra priekškaru par komandas gaisotni, par ko daudzi šajā sezonā neoficiāli teikuši ne to labāko. Īpaši Daugaviņš uzsver, ka komandai nav bijis savs līderis.
"Mūsu komandas leģionāriem bija grūti pierast pie šīs vides. Visvairāk - par ģērbtuvēs notiekošo. Nejuta komandas saliedētību. Viņi ir atbraukuši no komandām, kur visi ir draugi, kur ģērbtuvēs ir jautrība, arī ārpus hokeja visi ir labās attiecībās," saka Daugaviņš. "Rīgā komanda ir sadalījusies pa mazām grupiņām. Ārzemnieki nejutās kā mājās un beigu beigās viņi izveidoja savu grupiņu. Ja saliedētība nav ģērbtuvēs, tad tās nav arī laukumā. Diemžēl."
"Noteikti komandā pietrūka cilvēka, kuru visi respektētu. Kā [Sandis] Ozoliņš, kā [Oļegs] Znaroks. Daudzi aiz muguras smējās par Tambijevu, bet kad viņš pateica, tad visiem mutes ciet. Mums vecākais ir Saša Ņiživijs, bet viņš ir klusais. Raiča Ivanāns arī ir klusais. Nebija neviena, kurš komandu paņemtu aiz pautiem! Veci, kurš var pateikt, kad ģērbtuvē nav trenera," atklāti un skarbi saka sportists. "Kad biju sīkais, skatījos Latvijas izlases spēles ar visiem Kerčiem, Beļavskiem un pārējiem. Viņi visi arī ārpus laukuma bija draugi un tieši tāpēc arī bija uzvaras. Tagadējā "Dinamo" tā nav. Ir četri čomi, bet vajag, lai visi 20 krīt viens par otru. Es negaidīju, ka nonākšu šādā vidē. Vasarā viss it kā bija labi, pārbaudes spēlēs arī, bet sākās sezona... Sezonas gaitā mēģināju sarīkot komandas vakariņas uz kurām atnāca... pieci cilvēki. Par kādu komandas garu te lai runā?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
