Uzvaras un kausi. Kaspars Daugaviņš stāsta par sev svarīgāko hokejā  (6)

Aizvadījis Latvijā starpsezonas atvaļinājumu, Latvijas izlases kapteinis atgriezīsies Krievijas pilsētā Ņižņijnovgorodā, kurā turpinās spēlēt vietējā "Torpedo" vienībā. Hokeja dzīve 29 gadus vecajam Kasparam Daugaviņam iegrozījusies tā, ka visu savu karjeru viņš bijis leģionārs, spēlējis ārzemēs –Ziemeļamerikā, Šveicē un tagad Krievijā, ar vienas sezonas izņēmumu, kad Nacionālās Hokeja līgas (NHL) lokauta laikā pārstāvēja Rīgas "Dinamo". Viņš nenoliedz, ka labprāt gribētu atkal spēlēt mājās, taču hokejistam ir savi godkārīgi apsvērumi.

"Cerams, ka Sandim Ozoliņam izdosies izveidot "play off" komandu, jo patīkamāk braukt uz Rīgu spēlēt, kad ir pilnas tribīnes un atbalsta Rīgas komandu," labus panākumus savam bijušajam kolēģim Latvijas izlasē novēl Daugaviņš. "Arī Latvijas hokejam tas būs liels pluss, ja Rīgas "Dinamo" cīnīsies par "play off" un iekļūs tajā. Tas dotu pārliecību ne tikai KHL, arī pašmāju hokejistiem būtu, uz ko tiekties."

Komentējot šīs vasaras, iespējams, vienu no skaļākajiem notikumiem KHL, Novokuzņeckas "Metallurg" izslēgšanu no līgas, Daugaviņš piekrīt, ka šādi nepatīkami un nepopulāri lēmumi tomēr palīdz uzturēt līgas līmeni. "No vienas puses, varbūt arī labi, ka "Metallurg" izslēdza," viņš saka. "Pēdējā sezonā Novokuzņeckai bija finansiālas problēmas, kas gan bija liels pluss jaunajiem hokejistiem, jo komandā spēlēja lielākoties Novokuzņeckas hokeja sistēmas izaudzinātie jaunieši. Uzreiz spēlēt tāda līmeņa līgā ir nenormāls ieguvums tev kā hokejistam. Protams, nevar teikt, ka "Metallurg" slikti spēlēja, jo ik pa laikam uzvarēja spēcīgas komandas, bet ilgtermiņā bija vāji un līgas vidējo līmeni, iespējams, pazemināja. Taču tā ir tikai viena komanda. Labāk, lai mazāk komandu, bet visas stabilas, visās maksā algas, tā celsies līgas līmenis un varēs piesaistīs vairāk hokejistu no ārzemēm."

Daugaviņa karjeras viens no spilgtākajiem brīžiem ir AHL Kaldera kausa izcīnīšana, tas, kas šogad neizdevās vārtsargam Kristeram Gudļevskim. "Tas karjerai atver daudzus vārtus, īpaši Ziemeļamerikā. Ja es toreiz nebūtu uzvarējis Kaldera kausā, nezinu, vai būtu ticis NHL," atzīstas Daugaviņš. "Tur mīl čempionus, vienmēr atradīs vairāk iespēju kaut ko iedot tam, kurš ir uzvarētāju komandā, nekā labam hokejistam, kurš vēl neko nav vinnējis. Tas ir viens no "smagākajiem" kausiem - daudz jāceļo, jābraukā apkārt autobusā, un grafiks nav viegls, un par to nesaņem nekādu naudu. Tas ir izaicinājums, bet ir vērts to vinnēt."

Spilgti momenti Latvijas izlases kapteinim paliks atmiņā arī no šāgada pasaules čempionāta, kurā Latvijas komanda varbūt brīžiem nedaudz palika sava slavenā trenera Boba Hārtlija ēnā, taču parādīja teicamu spēli un atguva daudzus atbalstītājus, kas pēdējo gadu laikā, iespējams, bija novērsušies.

"Iepriekšējos gados, manuprāt, viss tika vērsts uz līderiem, uztaisīta viena vai divas līderu maiņas un pietrūka 3–4 virknējumu plāna, kas bija šogad," saka pieredzējušais hokejists. "Katrai maiņai bija konkrēts uzdevums un visas turēja vienmērīgu spēles līmeni, varēja gan iemest vārtus, gan nosargāt rezultātu. Protams, Elvja spēle viennozīmīgi bija augstā līmeni, kas katrā mačā deva iespēju pacīnīties par uzvaru. Tas bija galvenais."

Lai arī Bobs Hārtlijs ir izcils treneris, kas spējis motivēt komandu un panākt vēlamo spēli un rezultātu, tomēr bija nojaušams, ka šī Ziemeļamerikas speciālistam ir pirmā sezona pie valsts izlases stūres Eiropā. "Bija diezgan daudz laika sagatavoties, bija daudz pārbaudes spēļu, kurās Hārtlijs iemācīja mums spēlēt agresīvo hokeju, skriet cīnīties, spēlēt pašaizliedzīgi, un tas ir viņa trumpis, ko viņš ir atvedis – likt spēlētājām laukumā atdot sevi visu," saka Daugaviņš. "Protams, gribējās labāk un varēja būt labāk, pietrūka nedaudz pašaizliedzības vairākumā. Šajās situācijās mums, iespējams, pietrūka iepriekšējā piegājiena, kad līderi "izšāva" un sasita tos "golus", ko no mums vairāk prasīja. Uzskatu, ka varējām nospēlēt nedaudz gudrāk. Septiņās spēlēs ir grūti noturēt spēku, jo fiziskajos rādītājos nedaudz atpaliekam no pārējām komandām, un mums bija daudz jaunu džeku. Bet "mikss" kopumā bija labs. Vairāk spēlējām Ziemeļamerikas hokeju un tas nostrādāja, ja ar laiku to varētu noslīpēt, vispār būtu super."

Pirms pasaules čempionāta daudzi norādīja, ka Latvijas izlasei šogad bijis ļoti ērts turnīra kalendārs – pirmās spēles, kurās tika izcīnītas uzvaras, bija jāaizvada pret salīdzinoši vieglākiem pretiniekiem, Dāniju, Slovākiju un Itāliju. Taču Daugaviņš iebilst, ka vienas neveiksmes gadījumā šis "ērtais" kalendārs varēja izvērsties par katastrofu. "Ja drusku būtu izgājuši no grožiem, tad šis mums kļūtu par vienu no neveiksmīgākajiem čempionātiem," viņš uzsver. "Tas ir īss periods, kad konkrētā dienā ir jāizšauj, un mēs to izdarījām, bijām gatavi no paša sākuma. Ja pirmajās trijās spēlēs kaut kas nebūtu sanācis, beigās pēdējā spēlē atkal būtu jācīnās par izdzīvošanu un ar vienu no smagākajiem pretiniekiem, kas mums pēdējā laikā bijuši, – Vāciju. Kā tas būtu beidzies, neviens nezina, bet par to tagad nav jādomā. Mēs bijām malači, ka bijām gatavi pirmajai spēlei, un tā uzreiz deva pārliecības devu, ka mēs izvilkām smago maču ar dāņiem un vinnējām, pret slovākiem jau bija vieglāk spēlēt."

"Bija patīkami redzēt, ka Latvija kopvērtējumā ir tur augšā," piebilst uzbrucējs. "Ja vēl to ceturto spēli būtu izmocījuši, kādus grandus aizķertu, būtu vēl lielāks pacēlums. Tur drusciņ nospēlēja sāpīgais zaudējums Zviedrijai, Amerikai, kad bijām vadībā, bet nespējām noturēt rezultātu."

"Man lielākais gandarījums laikam bija tās trīs uzvaras, kad uzvarējām Dāniju, ar kuru arī pēdējos gadus esam mocījušies, un kad fani nodziedāja himnu, tas bija milzīgs emocionāls pacēlums," saka Daugaviņš. "Cik gadus mūs jau noraksta un varbūt arī pareizi darīja, jo pēdējos 4-5 gadus pārējās komandas ir aizgājušas Latvijai garām, tagad tā kā atdzīvojāmies. Tas bija ļoti svarīgi, jo vēl pāris gadi tādā bedrē un varam izkrist pavisam. Bija vajadzīga dzirkstelīte, lai valsts mūs atbalsta, lai cilvēki ir priecīgi. Mums ir svarīgi, lai mūs atbalsta un nāk uz spēlēm, tad emocijas rodas pašas no sevis. Pilnās tribīnes un fani reizēm "izceļ" to spēli - mačā pret Dāniju pirmajā periodā bijām tādā bedrē, vai nu nobijušies, vai kas. Elvis mūs izglāba reizes septiņas, un kad fani sāka aurot, vilciens aizgāja, mēs sākām skriet. Tāpēc Vācijai savā ziņā zaudējām arī līdzjutēju dēļ – kā uzspiedām savu spēli, tā uzreiz visi tie 18 tūkstoši sāk Vāciju atbalstīt un viņiem nez no kurienes parādās "momentum", komanda ieiet ritmā. Tāpēc bija smagi spēlēt pret viņiem. Pret mājiniekiem vienmēr ir grūti spēlēt."

Uz iespaidīgu un skaļu savu līdzjutēju atbalstu Kaspars Daugaviņš cer 2021. gada pasaules čempionātā, kas notiks Rīgā. "Es esmu spēlējis Rīgā, kas man bija debijas čempionāts, un tas bija neaizmirstami. Pirmkārt, tāpēc, ka es debitēju pieaugušo izlasē, otrkārt, pateicoties mūsu faniem.," viņš saka. "Arī viņi ir pelnījuši, ka Latvijā notiek pasaules čempionāts, viņi ir pelnījuši būt mājās un savā laukumā atbalstīt savu komandu. Daudziem hokejistiem šis čempionāts varētu būt noslēdzošais karjerā, mums tā paaudze drusciņ pamanīsies, bet emocijas, kas būs Rīgā, dos papildu spēku daudzās spēlēs. Īpaši, zinot, ka tribīnes būs pilnas un skaļums būs neaprakstāms!"