#BeActive vēstnese Agneta Liepājniece: Ja grib ilgi būt vesels, jābūt ar stāju un kārtīgiem muskuļiem

Ikdienā Agneta ir sporta fizioterapeite un, kā pati saka, palīdz cilvēkiem sakārtot fizisko ķermeni, bet bieži – arī galvu.

– Kāpēc fizioterapija un sportošana?

– Man gribētos teikt, ka sports man ir gēnos – tētis bija sportists un vienmēr labā formā. Strādāja policijā un viņa ikdiena bija cīņas sporti. Tētim bija melnā josta. Man bija gudra galva bioloģijā, ķīmijā, literatūrā, patika sports. Vēsture, ģeogrāfija – nebija man. Medicīna man patika jau bērnībā, bet nevarēju un joprojām nevaru satikt ar adatām. Tāpēc ārste nevaru būt. Tā kā gribēju tomēr nodarboties ar ko praktisku – ar rokām palīdzēt cilvēkam, bet bez asinīm un adatām – sporta fizioterapija ir ideāli man piemērota profesija.

Esmu gandarīta par to, ko daru. Sportošana ir mana ikdiena – uzturot sevi formā, trenējos pati, pārzinu veselības jomas un vienlaicīgi kā manuālais terapeits ārstēju un trenēju citus. Ja grib ilgi būt vesels, jābūt funkcionāli spējīgam – jābūt ar stāju un kārtīgiem muskuļiem.

– Ir kāds īpašs ikdienas režīms, lai sevi uzturētu formā?

– Jā, protams. Pirmais, kas tiek ievērots, ir miega režīms – šobrīd tās ir 8 stundas, bet kopumā vismaz 7 līdz 9 stundas miega. Tad – kārtīgs uzturs. Daudz dzeru ūdeni, ievēroju to, ko saprotam ar veselīgu dzīves veidu. Dažādām atkarību raisošām vielām arī jāsaka “nē”, ja grib būt tonusā. Turklāt, lai palīdzētu citiem, fizioterapeitam pašam ir jābūt olimpietim līdzvērtīgā formā.

Es ļoti arī sekoju videi ap sevi – izvairos no liekiem medijiem, domāju, kādās attiecībās iesaistīties. Arī tās var būt toksiskas. Tas viss ļoti nosaka mūsu veselību, nervu sistēmu.

Ikdienā regulāri dodos garās pastaigās – tā kā man ir suns, staigāju rītos un vakaros. Garās pastaigas, grāmatas, īpaši garīgā literatūras (esmu kristiete), mani atslābina un nomierina.

Tāda diezgan garlaicīga ikdiena, izņemot manu darbu.

– Tātad svarīgi ne vien domāt pat fizisko, bet arī iekšējo labsajūtu?

– Tieši šobrīd, kad visi esam bijuši spiesti pielāgoties jauniem apstākļiem, iekšējais miers ir pat ļoti svarīgs. Būtu mazāk jāuztraucas, vairāk jāmācās palaist vaļā lietas un situācijas. Gudros vārdos tā ir neiromuskulārā darbība vai arī psihoneiroimunoloģija.

Mūsu noskaņojums un prāts ietekmē ķermeni. Imunitāte var strādāt un muskuļi aug tikai tad, kad esam mierīgi un priecīgi. Tās lietas “iet roku rokā” ar noskaņojumu, bet noskaņojums saistīts ar to, kā skatāmies uz dzīvi, ar kādiem cilvēkiem satiekamies, kādai informācijai ļaujamies, kādu mūziku klausāmies.

Tas ir sākuma punkts. Ja “galvā un prātā” viss kārtībā, būs arī spēks un vēlme sportot.

– Tas nozīmē, ka ārkārtējās situācijas apstākļi atstājuši savu ietekmi…

– Noteikti. Cilvēki, kuri trenējās un bija labā formā, atsāka sportošanu ar piespiešanos – bez emocijām, pat ar negatīvām emocijām. Nāca tikai tāpēc, ka sarunāts. Tas ir saprotami – mēs divus mēnešus bijām ieslēgti un nervu sistēmai tas bija hronisks stress. Mūsu ķermenis palicis stīvāks, citiem saasinājušās iepriekšējas problēmas. Ļoti labi, ja šajā laikā esam viens otram blakus, ja kāds stiprāks cilvēks līdzās var palīdzēt otram.

– Fiziskā izkustēšanās var palīdzēt?

– Jā, noteikti, sportošana var palīdzēt. Sports ir dabiskais endorfīns, dabiskā labsajūta. Ja mēs neesam izkustējušies ilgāku laiku, mums neriņķo asinis, organismā nenotiek kustība, mēs nedzīstam. Sports rada kustību, pabaro šūnas, veicina vielmaiņu, pozitīvie impulsi labvēlīgi ietekmē nervus sistēmu. Es teiktu, ka sports un fiziska izkustēšanās ir numur viens, kas cilvēkiem fizioloģiski var palīdzēt tikt ārā no rutīnas.

– Kur rast spēku un motivācija būt fiziski aktīvam?

– Kā kuram. Man tie ir dzīves mērķi. Tiem jābūt pietiekami augstiem. Taču iedvesmu gūt var arī no citiem cilvēkiem – skatoties un domājot, ka arī tā vēlies, ka vari. Vēl ticība un apziņa, ka ir jādara. Un ļoti svarīgi – ka viens otram palīdzam, viens otru iedvesmojam – sakām labu un darām labu.

– Kā iedvesmot bieži aizņemtās māmiņas vai seniorus, kuri pie sevis nodomā: “ko nu es…”?

– Māmiņas un seniori ir divi dažādi stāsti. Senioriem ir forši, ja palaimējas ar labiem mazbērniem vai bērniem. Tad var kopā iet pastaigās. Tieši tik vienkārši – nevajag sev uzlikt pārāk augstus mērķus. Vienkārši izstaigāties parkā, mežā vai pie jūras. Māmiņām savukārt sevi vienkārši vairāk jāmīl. Māmiņām ir tieksme atdot sevi visu, domāt par citiem un nedomāt par sevi. Tāpēc es teiktu – māmiņām vairāk jāizprot mīlestība pašām pret sevi.