#BeActive vēstnesis Nils Jansons: Lai noķertu to īsto laimes sajūtu, ir jāiziet caur grūtībām un bailēm

Sarunā viņš stāstīja par to, ka skrituļslidošana nav tikai tusiņi un daži triki – ja vēlies slidot ilgi, izvairīties no traumām, tam jābūt komplektā ar labu fizisko formu un veselīgu dzīvesveidu.

– Pastāsti nedaudz vairāk, kā tas ir – strādāt par profesionālu skrituļslidotāju?
– Esmu pilna laika sportists un mans darbs ir būt fiziski labā formā un regulāri slidot. Plānoju savu grafiku turnīriem, kad to nav – sevi uzturu formā trenējoties, bet daļu laika aizņem dažādi projekti, video filmēšanas, piemēram.

Agrāk, kad biju jaunāks, tas bija vienkārši dzīvesveids – slidoju, kopā ar draugiem pavadījām laiku, viens otru atbalstījām. Termins "veselīgs dzīvesveids" nebija manā dienas kārtībā – vienkārši darīju to, kas man patīk un nedomāju ko citu. Bija arī blaknes – daudziem cigaretes un alkohols bija tuvu lieta.

Tas viss mainījās vēlāk – kad man jau bija vairāk nekā 20 gadi, sāku pievērst uzmanību trenētības aspektam. Tad arī apzināti sapratu – ja gribu būt labs un konkurētspējīgs ilgtermiņā, jāsāk trenēties, jādomā par dzīvesveidu.

Tagad ar savu piemēru cenšos, lai to saprot arī jaunā paaudze – skrituļslidošana nav tikai tusiņi un pataisīt nedaudz trikus. Tam jābūt komplektā ar veselīgu dzīvesveidu – ja uzturi sevi formā, veselīgi ēd, varēsi arī slidot ilgāk, izvairīsies no traumām.

– Kā tas viss sākās?
– Vislielākais paldies jāsaka maniem vecākiem, kas man, brālim un māsai vienmēr likuši bērnībā nodarboties ar sportu. Tika izmēģināti dažādi sporta veidi – hokejā iemācījos slidot, tad bija teniss, golfs, līdz pavilkos līdzi brālim, kurš kaut kur ieraudzīja ekstrēmo skrituļslidošanu. Tas bija nedaudz dumpinieciski, varēju izpaust savu stilu un justies brīvāk. Man bija 9 gadi, kad sāku ielās slidot, lēkāt pa trepēm.

Brālis ātri saprata, ka man ir talants – viņš bija mans pirmais mentors un treneris. Tā sāku katru dienu skrituļot. Tieši tas, ka nav treniņu laika grafika, ka esmu tikai es ar saviem draugiem, bija ļoti liela vērtība. Nebija sajūtas, ka trenējāmies – mums vienkārši patika tas, ko darām.

– Ko vecāki teica?
– Nebija ļoti priecīgi – sūtīja mani visos tajos foršajos sporta veidos, bet es beigās izvēlējos ko tādu. Protams, bija brīži, kad teica – vēl viens lūzums un šai lietai jāmet miers. Bet arī vecāki redzēja, cik ļoti man tas patīk, viņi nevarēja to atņemt. Omīte vēl pirms dažiem gadiem teica .. tad tak pietiktos, vai ne .. pietiek slidot. Tagad – vairs jau nē. Tagad viņa redz, ka es esmu laimīgs – organizēju pasākumus, trenēju bērnus, tikko atgriezos bērnu nometnes. Liepājā. Tas viss ir forši saslēdzies – varu ceļot pasauli, nopelnīt sev dzīvošanai un esmu laimīgs, to darot..

– Taču pirmā lieta, kas bija jāiemācās – krist...
– Tas ekstrēmisms bija tikai sākuma gados – kad tu nezini neko – ne kā krist, nezini trikus, savas spējas līdz galam nepazīsti. Kad krīti tā, kā neesi paredzējis, neesi gatavs tam, kas notiek. Skaidrs, ka vairums traumu bija laikā, kad ne tuvu nebiju ne amatieru, ne profesionāļa līmenim. Tā arī bija – vienkārši dauzījos mājās pagalmā un mēģinot ko pilnīgi jaunu, salauzu roku.

Tagad viss ir citādi – tāpat kā citi iet skriet, es eju uz skeitparku slidot. Es zinu savas spējas – ekstrēmisms un agresivitāte man faktiski ir izzudusi, jo tagad es daru, ko es zinu un ko pamatā kontrolēju. Tiem nav jābūt lieliem trikiem, bet tos izpildi ar stilu, ar lielāku tehniku. Tas ir tieši tāpat kā audzēt meistarību, braucot ar riteni vai trenējot citu tehniku sportā.

– Lai nonāktu līdz trikiem, vajag arī labu fizisko sagatavotību?
– Vissvarīgākā mūsu trennētība tieši kritienu dēļ ir – vajag, lai pareizi nokrīti, lai ķermenis ir gatavs un spējīgs kritienu uzņemt, un tu vari piecelties it kā nekas nebūtu noticis. Taču tam nepieciešama stipra mugura, korsete, vispusīgi attīstīts ķermenis. Tas ir visbūtiskākais – lai mazākā kustība, kuru tu neparedzi, nesarauj kādu muskuli, piemēram.

Lai būtu labs skrituļslidotājs, jābūt ļoti fiziski vispusīgam. Jāskrien gan sprinti, gan garākas distances izturībai, gan jābūt spēka treniņiem, lai kājās būtu spēks palekties un piezemēties. Dziļā muskulatūra un līdzsvars arī ļoti svarīgi.

Es uz skrituļslidošnu raugos gan kā uz savu mīlestību un dzīvesveidu, gan arī kā uz vislieliskāko veidu, kā sevi uzturēt labā fiziskā formā, būtu veselam. Un nav svarīgi – vai es ar to nodarbojos profesionāli vai neprofesionāli.

– Ievēro noteiktu režīmu – ikdienā un attiecībā uz ēšanu?
– Šobrīd labi apzinos – ja gribu profesionāli slidot ilgtermiņā, man jārūpējas par sevi un savu veselību. Man ir mana lieta – man rotaļāšanās no 9 gadu vecuma. Ja varu darīt to, kas patīk, un vēl nodrošināt sevi, tā ir liela veiksme.

Tāpēc ļoti svarīgi ir dzīvot pēc iespējas veselīgāk – nelietoju alkoholu, nepīpēju, sekoju, lai būtu veselīgs uzturs – daudz augļi, dārzeņi, daudz ūdens.
Tad viss palīdz atjaunoties, izvairīties no traumām, justies labi arī mentāli. Varu agrāk piecelties, man ir skaidrāks skats, ko es gribu sasniegt.

– Tu trenē arī jauniešus – ko viņiem vēlies iemācīt, ja neskaita trikus?
– Man skrituļslidošana ir pavērusi tik daudz durvis. Šim dzīves veidam ir daudz burvības un arī mācības tālākai dzīvei – krišanas process, socializēšanās ar draugiem, arī tas, ka pašam ir jādomā, ko īsti gribi izdarīt – tas nav vienmēr treneris, kas vada, bet kad nevada, vairs nezini – ko darīt. Tas man tik daudz iemācījis, ka es gribu ar šo visu, kas ir ne tikai sports, dalīties, gribu palīdzēt to atklāt arī citiem.

Viņi nāk uz treniņiem mācīties trikus. Kad tas viņus sāk aizraut, viņi sāk interesēties arī par dzīves veidu. Tā mēr nonākam pie tā, ko sauc par open minded jeb atvērtību jaunajam, dažādajai pasaulei, pie tā, kā ir ceļot, būt draugos ar skrituļslidotājiem citur pasaulē. Tā ir atvērta, forša sabiedrība. Cenšos būt iedvesmojošs paraugs, uz kuru skatoties, viņiem būtu interesantāko no tā atklāt arī sev.

– Cik ilgi var skrituļot?
– Nav tādas vecuma robežas. Pazīstu 80 – gadīgu cilvēku, kas mierīgi vizinās arī pa skeitparku. Nav obligāti jālec no trepēm vai jāslīd caur margām. Es jau arī savu pieeju esmu transformējis –20 – 22 gados bija smagākas traumas, un tad sapratu, ka nevar dzīvot visu laiku sacensību režīmā ar maksimālu atdevi, , ja gribu līdz 35 – 40 gadiem veselīgi un vienlaikus profesionāli slidot.

– Lūzumi, traumas ir skaitītas...
– Kaut kas jau ir skaitīts ... bet tas viss bija sākuma posmā, kad neko nezini. Tad caur traumām mācies. Tagad viss ir citādi – apzinos gan risku, pazīstu savu ķermeni, zinu ko darīt, ko nedarīt.

– Apzinies, ka esi kādai daļai jauno cilvēku elks, paraugs?
– Man nav tās sajūtas, ka esmu kāds superstārs. Taču man, protams, ir svarīgi, ko mazie skatās un ierauga. Nekādu mākslīgo tēlu neveidoju, esmu tas, kas esmu. Ja ar to es varu kādu iedvesmot sasniegt mērķus, tikai priecājos par to. Tas arī svarīgākais – lai redz īsto ikdienu, ne perfekto Instagram bildi. Un tie ir treniņi, attieksme, dzīvesveids.

Diemžēl mūsdienās vajag īpaši lielu motivāciju, lai saglabātu fokusu mērķim –
ir tik daudz visa, kas novērš uzmanību, ar ko viegli aizrauties. Tikko pats pavadīju nedēļu nometnē ar jauno paaudzi – reizēm ir tik grūti pārliecināt, piemēram, nolikt telefonu malā, iet, atklāt pasauli. Var izmēģināt simtiem sporta veidu un darīt ko citu – atrast kaut ko, kas tevi ved uz priekšu, uz attīstību.

Es varu tikai ieteikt, ka jāiet darboties. Tā vienmēr būs – ir jāiziet caur kaut kādām nelielām grūtībām, varbūt bailēm, lai noķertu to īsto laimes sajūtu. Tāpēc svarīgi būt drosmīgiem, iet un darīt. Es varu motivēt tikt pāri bailēm, varu palīdzēt uztaisīt kādu jaunu triku, lai ieraugi to īsto prieku. Taču komfortā sēžot, šo laimi noķert nevarēs.