Nesauciet mani par Ainas kundzi, sauciet par Ainu Margarētu – man ļoti patīk mans otrais vārds, – tā, mums pirmoreiz tiekoties, saka šarmantā un enerģiskā 90 gadiniece no Dundagas Aina Margarēte Pūliņa, kura šogad ir viena no #BeActive vēstnesēm. Darba mūžs aizvadīts kā medicīnas māsai Ventspilī, pēc tam atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā un strādājusi te par gidi. Jaunībā bijusi vieglatlēte, pieccīņniece, startējusi lauku jaunatnes sporta biedrības “Vārpa” izlasē, bet 1990. gadā senioru mačos kļuvusi par Eiropas čempioni savā vecuma grupā. Mums tiekoties, viņai rokās ir nūjas – ar tām joprojām ik dienas tiek nosoļoti 3 km pa Dundagas ceļiem un takām. Taču mūža aizraušanās ar sportošanu sākās tieši veselības dēļ.
– Jums pamatīga sportošanas vēsture līdz pat Eiropas senioru mačiem. Kā sākāt sportot?
– Mans sākums bija vēls – 17 gados – es tolaik slikti jutos, bija vielmaiņas traucējumi, astma. Vecāki saprata, ka kaut kas jādara. Mans toreizējais sporta skolotājs Kajaks teica: "Tev, meitiņ ir jāskrien. Tad būs labi." Tā es sāku skriet. Vēlāk jau pēc aktīvā sporta laika daudz organizēju arī citus sportošanai – rīkojām stafetes, dažādus pasākumus – mums bija stafete Ventas garumā – sākot no maza purviņa, kur tā iztek Lietuvā līdz pat ietekai jūrā. Tā es kustos līdz pat šai dienai.
– Citi sen būtu teikuši: ko nu es. Kāpēc Jums savā vecumā joprojām ir svarīgi sportot?
– Man patīk kustēties. Kustība ir veselība. Es patiesībā par to nemaz daudz nedomāju, man tāds raksturs – vienmēr gribas kustēties, kaut ko darīt, kaut kur iet. Tagad, kad tuvāk jau simtam, iešana ir lēnāka, bet vienalga man patīk. Es, protams, agrāk varēju augstāk pacelt roku un kāju, tagad tā kaut kur aizķeras, bet arī tas ir interesanti.
– Kāpēc tieši nūjošana?
– Nūjošana nu jau tāda samērā moderna nodarbošanās – daudzi tagad ar to nodarbojas, visā Eiropā. Bet tas ir arī veselīgi un man piemēroti – ar vecumu likumsakarīgi parādās problēmas mugurai, ceļu locītavām. Skriet paliek grūti, bet nūjot varu un tas ir mans kustību veids. Nūjojot ir jau 4 atbalsta punkti, kas sadala slodzi – vieglāk kā mugurai, tā ceļiem, locītavām. Nūjošana ir ļoti laba un pieejama jebkura vecuma cilvēkiem – tiešām iesaku.
– Nav tā, ka liels nogurums, sāp muskuļi pēc garākiem gabaliem?
– Nē, nav. Muskulis sāk sāpēt tikai tad, ja tam uzdod papildu darbu vai kādu nebijušu darbu. Man 3 km ir pierasti, tā ir ikdiena un es to nejūt kā slogu.
– Jums ir kāds regulārais maršruts, kur vairāk patīk staigāt?
– Nē, nestaigāju vienu maršrutu. Ikdienā nūjoju pa dažādiem ceļiem, takām, klusām ieliņām, arī pa Dundagas parku..
– Ne tik sen – pirms desmit gadiem – vēl piedalījāties Eiropas mačos.
– Jā, esmu savā vecuma grupā arī senioru Eiropas mačus uzvarējusi. Man patika braukt – varēja gan izbaudīt sportošanu, gan apceļot citas zemes. Bet, protams, bija arī jāstrādā, lai rezultātu saglabātu savā vecuma grupā.
– Ko jūs teiktu – kāpēc cilvēkiem jāsporto?
– Jākustas ir visiem. Manā gadījumā kustēšanās, ūdens dzeršana un smiešanās ir tās trīs lietas, kas joprojām uztur enerģiju. Arī tas, ka tik daudz gaiša un laba ir visapkārt. Protams, zināt un darīt nav viens un tas pats. Jums jebkurš pateiks, ka vajag kustēties un kas ir veselīgi, bet iesākt to darīt jau ir grūtāk. Lai sāktu regulāri kaut ko darīt, atrastu sev laiku, to saplānotu – tas ne katram izdodas. Tas ir grūtākais, ja nav bijis ieaudzināts no bērnības. Bet jāmēģina!
– Un ko jūs sacītu laikabiedriem un jaunākiem senioriem, kuri sportošanai met ar roku un saka – ko nu manos gados...
– Ja kustās, veselība uzlabojas jebkurā vecumā. To ļoti labi var sajust. Man nu jau ir otrādi – es nejūtos labi, ja neesmu kādu dienu vai divas kaut ko darījusi, gājusi ar savām nūjām. Man tā ir nepieciešamība – izkustēties. Tā kā organisms ir pieradis pie slodzes, tas pats pieprasa kustību – bet tā slodze saglabā organismu. Un tā ir tā veselība, par ko runājam un kuru katrs vēlamies saglabāt iespējami ilgi.
– Vai tad slinkumiņš kādreiz neuznāk?
– Slinkumiņš nav slinks – šad tad ierodas – ārā lietus līst, vējš pūš, kāpēc iet slapināties. Taču esmu tikusi līdz deviņdesmit gadiem – man ir izstrādājusies nepieciešamība kustēties un nav vairs grūti sevi saorganizēt.
Es arī nejūtu, ka sevi piespiežu – vēlos kustēties un man patīk tas, ko daru. Turklāt, izkustēties ikdienā var ļoti vienkārši – kamēr no rīta skaties, kāds ārā laiks, vari pāris reizes ar rokām atspiesties pie palodzes, stiprinot roku un plecu muskulatūru; pieturoties kaut kur, var pavēzēt arī kājas. Pat skatoties televizoru var pacelt kājas un atdarināt – kā ar riteni braucot. Man arī velo trenažieris ir mājās – tad uzkāpju uz tā un braucu.
Esmu pārliecināta – lai izkustētos, laiku var atrast jebkurā brīdī. Kamēr vien var pakustēties.
– Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri nesporto?
– Žēl. Varēja jau pakustēties. Es jau zinu, ka cilvēki ir dažādi un arī raksturi atšķirīgi. Bieži iezogas doma – varbūt rīt... tam vienkārši jātiek pāri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
