Ķirurga Daiņa Kalna vārds daudziem saistās ar Siguldas opermūzikas svētkiem, kuru rīkotājs kopš deviņdesmito gadu sākuma ir viņš. Viņa profesija ir ķirurgs. Taču par savu īsto kaislību Dainis Kalns sauc sportu – vairāk nekā 30 gadi pavadīti svarcelšanā, trenējoties pašam un mācot to darīt arī citiem. Tieši sportošana devusi jaudu dzīvei, palīdzējuši fiziski un mentāli tikt pāri grūtākiem brīžiem. Savos vairāk nekā septiņdesmit, Dainis Kalns joprojām moži rosās savā lauku mājā un galvenais – regulāri peld.
– Jums ir trīs savstarpēji nesaistītas aizraušanās – opera, esat ķirurgs, bet arī sports bijusi būtiska Jūsu dzīves daļa...
– Sports ir numur viens. Varētu teikt, tas man nācis ar mātes pienu. Esmu piedzimis laimīgā laikā un laukos. Bijām četri brāļi, dzīvojām 5 km no pilsētas, ikdienā bija visi lauku darbi – ravēšana, siens, kartupeļi. Bija zivju dīķi, kur divreiz dienā peldēt. Tā kā divi no brāļiem bija vecāki par mani, staigāju kā ēna pakaļ un centos visā neatpalikt.
Spēlējām volejbolu – starp diviem kokiem vienkārši novilkām striķi un spēlējām. Atnāca kaimiņpuikas – spēlējām futbolu, skrējām krosiņus. Bet mans pirmais diploms sportā bija slēpošanā: turējos līdzi brāļiem un tā savus vienaudžus uzvarēju. Vecākais brālis – Guntis Kalns – savā laikā bijis stiprākais cilvēks – viens no pirmajiem Latvijā, kurš 200 kg uzgrūda.
– Tas, ko Jūs stāstāt – lai kustētos un būtu aktīvs sava prieka un veselības dēļ, nevajag daudz – ne īpaša aprīkojuma, ne laukuma, dārga inventāra?
– Divsimt procenti! Esmu viens no tiem, kurš uzskata, ka daba mums piedāvā visu nepieciešamo dzīvei, tajā skaitā – arī sportā. Neuzskatu, ka vasarā jāpeld slēgtā peldbaseinā. Mums tāpēc ir upes, ezeri. Ziemā ir kur slēpot. Vienīgais brīdis kāds pusotrs mēnesis, kad beidzas peldēšana un vēl nav sniega, ir grūtāk. Taču arī tad var atrast, ar ko nodarboties.
– Arī trenējies esat vairākos sporta veidos...
– Esmu trenējies basketbolā, tad vidusskolā, nedaudz augstskolā bija vieglatlētikas laiks, pēc tam – vairāk nekā 30 gadus mans sporta veids bijis svarcelšana. Varu lepoties, ka esmu trenējies vienā svarcelšanas zālē ar Ščerbatihu, trenējos pie Raimonda Bergmaņa tēva, bet pats Raimonds Bergmanis man acu priekšā izauga. Ir vēl bijusi laime redzēt, kā izaug arī Dainis Kūla – Ventspilī trenējot svarcēlājus, arī vieglatlēti nāca svarus cilāt.
– Un kas ir Jūsu fiziskās izkustēšanās deva šobrīd?
– Es apvienoju lietderīgo ar patīkamo. Man ir lauku māja – malka daudz jāskalda – nostrādājies un uz ezeru – pusstundu nopeldies un lieta darīta.
– Ko sportošana Jums devusi?
– Lielu jaudu. Mans ķermenis ir sagatavots lielām fiziskām un arī emocionālām slodzēm. Dzīve nav mani lutinājusi – ir bijušas gan personīgās, gan profesionālās traģēdijas. Veidojot karjeru, brīžiem arī negāja gludi. Sportošana bijis salmiņš, pie kā pieķerties.
Atceros brīdi, kad mani kā ķirurgu aizsūtīja uz poliklīniku strādāt – ķirurgam tas ir apkaunojoši. Taču vienlaikus vadīju sarcelšanas sekcija Ventspilī, komanda bija jāgatavo Daugavas sporta spēlēm. Tas tobrīd kļuva par manu mērķi, piedeva dzīvei jēgu.
Es nezinu, kas ir depresija. Normāli cilvēkiem jābūt divas stundas ārpus telpām. Ja viņš netiek ārā, būs nervozs. Manā gadījumā labākās zāles ir ūdens. Ja ir kāds pārdomu brīdis par dzīvi, mēdzu sev teikt – Daini, kaut kas nav kārtībā. Eju, nopeldos 40 minūtes un domas mainījušās par simt astoņdesmit grādiem. Kad strādāju, katru ceturto nakti negulēju – darbs slimnīcā, tad dežūra un seko darbs poliklīnikā. Pēc 37 stundām atnākot mājās, ja tieku nopeldēties pusstundu, jūtos gandrīz kā normāli izgulējies – varu lasīt un darboties tālāk.
– Jūsu padoms tiem, kuri saka – nav laika, nemāku, esmu par vecu?
– Pirmais – iziet ārā no istabas, nevis sēdēt un skatīties televizoru. Der vienkāršas pastaigas svaigā gaisā – var sākt ar tām. Bet pakāpeniski jāatrod sporta veids, kas ir tuvs. Tālākais ir viegli. Sākumā mazliet ar piespiešanos, taču jau pēc mēneša kaut ko darot trīs reizes nedēļā, tas kļūs par ieradumu. Manā gadījumā – ja katru trešo dienu netieku ezerā peldēties, ir diskomforts. Un otrādi – ja esi pārtraucis, grūti uzsākt. Tāpēc galvenais – ieiet ritmā. Bet jāsāk ar vienkāršāko – iziet galvu izvēdināt. Ja galva izvēdināta, parādās arī labas domas un var izdomāt – ko darīt tālāk.
Un vēl. Cilvēkiem pēc 60 vislabākais ilga un pilnvērtīga mūža noslēpums – lai būtu dārziņš. Man ir upenes, avenes, zemenes, tomāti, gurķi, kartupeļi, sīpoli, rozes. Vēl zāle jāpļauj. Tas uztur tādā tonusā, kas esi mūžam jauns. Var dzīvot spirgts un vesels, un domas uz dobēm vien novirzās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
