Latvijas ienākšana hokeja elitē: 20 gadi kopš vēsturiskā turnīra Eindhovenā  (8)

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā bija paguvusi piedalīties astoņos turnīros, laikā no 1931. līdz 1939. gadam. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā mūsu valsts komandai atkal radās iespēja ar savu izlasi pievienoties pasaules meistarsacīkstēm, kurās Latvijas izlase sāka ar dalību C grupā.

Sākums bija 1993. gadā, Slovēnijas pilsētā Bledā, kurā Helmuta Baldera vadītā Latvijas komanda uzvarēja pasaules čempionāta C grupā, iegūstot tiesības pārcelties uz augstāku divīziju. B grupā mūsējie "aizkavējās" veselus trīs gadus - 1994. gadā un 1995. gadā Latvijas komanda tajā palika otrajā vietā un atlika plānus par iekļūšanu elitē uz 1996. gadu. Pirmoreiz B grupā mūs atstāja Šveice, otrreiz - Slovākija. Trešajā reizē Latvijai izdevās izrauties uz A grupu.

1996. gadā Latvijas izlases vadību no Ēvalda Grabovska pārņēma jaunais treneris Leonīds Beresņevs, kurš vēl pirms pieciem gadiem pats spēlēja Rīgas "Dinamo" vienībā. Tolaik 37 gadus vecajam trenerim bija jāved cīņā daudzi savi bijušie komandas biedri no Rīgas "Dinamo" - Aleksandrs Kerčs, Oļegs Znaroks, Igors Pavlovs, Harijs Vītoliņš, Aleksandrs Beļavskis, Sergejs Čudinovs, Normunds Sējējs…

1996. gadā B grupā spēlēja Latvija, mums labi zināmā Baltkrievija, Polija, Dānija, 1994. gada "pāridarītāja" Šveice, Lielbritānija, turnīra saimniece Nīderlande un Japāna.

Pirmā spēle šai turnīrā Latvijas izlasei bija pret Lielbritānijas komandu, kas tika pārspēta ar vienu vārtu pārsvaru - 6:5. Pēc pirmā perioda rezultāts bija neizšķirts 1:1, bet otrajā komandas pa abām sameta astoņus "golus" - 5:5. Uzvaras vārti tika Latvijai un pirmais solis uz elites grupu tika sperts.

Otrajā mačā pretiniekos bija pastarīši japāņi, kas tika sagrauti pārliecinoši, ar 6:1. Pēc vienas brīvdienas mūsējiem pretī nāca Dānija, kam arī jau viena uzvara bija kabatā; Latvijas izlase dāņiem sagādāja pirmo zaudējumu šai turnīrā, uzvarot ar 5:3 (1:2, 3:1, 1:0). Nākamajā mačā ar 4:1 (0:1, 3:0. 1:0) tika pārspēta viena no bīstamākajām konkurentēm Baltkrievija un Latvijas izlase uz turnīra vidu jau bija iekrājusi četras uzvaras.

Mūsējie turpināja uzvaras gājienu, ar 4:2 (1:1, 1:0, 2:1) pārspējot Poliju un ar 15:3 (8:1, 4:1, 1:3) sagraujot Nīderlandi. Turnīru Latvijas izlase noslēdza ar svarīgu neizšķirtu 1:1 (0:0, 0:1, 1:0) pret Šveici, kura šai turnīrā izrādījās tuvākā konkurente ar piecām uzvarām un vienu zaudējumu. Pēdējā un izšķirošajā spēlē pret Šveices hokejistiem Latvijai pietika ar neizšķirtu, taču otrajā periodā vadībā izvirzījās šveicieši. Latvijai tik nepieciešamo neizšķirtu 1:1 izrāva Oļegs Znaroks, vārtu priekšā ripu iebakstot vārtos kopā ar vārtsargu. Pēc šīs neizšķirtās spēles Latvijai kopvērtējumā bija divu punktu un vienu vārtu pārsvars pār šveiciešiem, un tiesības 1997. gadā spēlēt PČ elitē.

Rezultatīvākie šai turnīrā Latvijas izlasē bija Harijs Vītoliņš, Igors Pavlovs un Aleksandrs Kerčs, kuri guva pa trim vārtiem un izdarīja pa sešām rezultatīvām piespēlēm katrs, taču komandas varoņi 1996. gada pasaules čempionātā bija vārtsargs Artūrs Irbe un uzbrucējs Oļegs Znaroks, kurš guva to pašu galveno, izšķirošāko un svarīgāko "golu" pret Šveici.

Turnīra simboliskajā izlasē tika iekļauti Šveices izlases vārtsargs Reto Pavoni, aizsargi Samuels Balmers (Šveice) un Sergejs Čudinovs (Latvija), uzbrucēji - Aleksandrs Andrijevskis (Baltkrievija), Harijs Vītoliņš un Oļegs Znaroks (abi - Latvija).

1996. gada pasaules čempionāta kopvērtējums B grupā:

Pirms 1996. gada pasaules čempionāta Latvijas Hokeja federācija (LHF) izlases vadību uzticēja Leonīdam Beresņevam. Kā jau minējām, jaunajam trenerim bija tikai 37 gadi un lielākā daļa izlases spēlētāju bija viņa komandas biedri Rīgas "Dinamo" vienībā, kurai Čerepovecā dzimušais Beresņevs pievienojās 1978. gadā. Tagad viņam bija jāstājas komandas priekšā un jāiegūst uzticība kā trenerim.

"Situācija, protams, bija neordināra, jo es pats tikai nesen, pirms trim gadiem, biju beidzis spēlēt un izlasē bija daudz manu bijušo komandas biedru no Rīgas "Dinamo", kā puiši arī no hokeja kluba "Juniors", ko es trenēju tolaik - Aleksandrs Macijevskis, Juris Klodāns. Lieliski zināju visus spēlētājus - Vītoliņu, Pavlovu, Čudinovu, Kerču, Znaroku, Sējēju, visus varētu uzskaitīt. Protams, šis moments mani darīja nedaudz uzmanīgu. Vajadzēja kaut kā atrast saskares punktus, morālos un psiholoģiskos momentus, kas ļautu virzīties pareizajā virzienā un strādāt," sarunā ar portālu "Delfi" atceras Beresņevs. "Viens no pirmajiem soļiem bija, ka es teicu spēlētājiem - puiši, jūs ļoti labi zinājāt, kas ir iecelts par izlases galveno treneri, jūs varējāt atteikties vai neatbraukt un nepiedalīties izlases sagatavošanā, bet, ja jūs esat šeit, tad jums ir godīgi jāstrādā, jāgatavojas un jāizpilda tas uzdevums, ko mums noteikusi Latvijas Hokeja federācija. Vīri spēlēja, nepievēršot uzmanību tam, ka esmu jauns treneris, ka esam spēlējuši kopā, un paldies viņiem par to sapratni, ko viņi tajā brīdī izrādīja!"

"Ļoti daudz šaubījos, ilgi domāju, paši saprotiet - man tomēr bija tikai 37 gadi un es lieliski apzinājos, ka neesmu kā treneris tik pieredzējis, bet no otras puses - kad tiek dota iespēja, tā ir jāizmanto. Es nolēmu tā arī darīt, jo cik tad ilgi mācīties, krāt pieredzi, to vislabāk var darīt praksē!" par izlases trenera amata pieņemšanu saka Beresņevs.

Pēc sagatavošanās un LHF atvadu vārdiem ar novēlējumu un prasību iekļūt pasaules čempionāta A grupā, komanda devās uz Nīderlandes pilsētu Eindhovenu, lai aizvadītu septiņas svarīgas spēles. "Pirmā spēle bija pret Lielbritānijas komandu, ko Latvija pieveica ar vienu vārtu pārsvaru. "Patiesībā pārsvars bija lielāks, bet tiesnesis vārtus neieskaitīja. Rezultātam vajadzēja būt 7:5. Ar galveno tiesnesi dzīvojām vienā viesnīcā, vakariņās satikāmies, vēl bijām "uz emocijām" un izteicām viņam zināmu neapmierinātību, ka tie vārti netika ieskaitīti, uz ko viņš atteica - bet jūs taču uzvarējāt! Nepavisam ne vienkāršs mums sanāca pirmais mačs, bet uzvarējām, kas bija galvenais," stāsta Leonīds Beresņevs.

Turpinājumā izcīnītās uzvaras, ieskaitot iespaidīgo sagrāvi pār Nīderlandi, kas beidzās ar rezultātu 15:3 Latvijas izlases labā, ļāva mūsu komandai uzturēt pozitīvi kaujiniecisku garu un ticību saviem spēkiem. "Ar laukuma saimniekiem holandiešiem nospēlējām labi, rezultatīvi, labā noskaņojumā, uzvara ar 15:3 deva labu psiholoģisko pacēlumu, jo tā bija pēdējā spēle pirms izšķirošā mača ar Šveici," stāsta toreizējais izlases treneris. "Psiholoģiski tas mums bija liels pluss. Šveiciešiem diemžēl daudz neiesitām, bet arī neielaidām (smejas). Nospēlējām tā, kā mums derēja, lai tiktu A grupā. Nav noslēpums - tā nebija pirmā reize, kad tieši Šveices izlase kļūst par šķērsli Latvijas izlasei pārejai uz A grupu, šoreiz Eindhovenā mums izdevās nospēlēt 1:1 un ar to mums pietika."

Izšķirošos vārtus, kas "ievilka" Latviju pasaules čempionātā, kā jau minējām, guva Oļegs Znaroks, bet dažs labs cits izlases spēlētājs tajā mačā pret Šveici sagādāja arī pārdzīvojumus, kam liekama klāt mīnus zīme. "Leģendārs tas Oļega "gols" ir tāpēc, ka vienīgais, un tāpēc, ka iesists ar neatlaidību. Cits spēlētājs varbūt būtu jau "atslēdzies", bet Oļegs turpināja pieturēt ripu un izstūma to caur vārtsarga kājsargiem. Situācija bija tāda, ka vārtu guvumu varēja neskaitīt, bet ieskaitīja. Viss it kā bija pēc noteikumiem, bet jūs jau zināt - tiesneši mēdz būt dažādi," pasmaida Beresņevs. "Bija arī nepatīkams moments, kā tagad atceros, - Aleksandra Beļavska noraidījums uz piecām minūtēm par spēli ar augstu paceltu nūju, kad rezultāts jau bija 1:1 un spēle gāja uz beigām. Tas bija ļoti, ļoti nepatīkams brīdis, bet veiksme bija mūsu pusē - divas minūtes izturējām, un tad jau noraidījumu nopelnīja šveicietis pret Rodrigo Laviņu, un mums kļuva daudz vieglāk."

Leonīds Beresņevs, kurš šogad ir atgriezies pie Latvijas izlases stūres, "pirmajā piegājienā" Latvijas izlasi kopumā vadīja četros pasaules čempionātos, pēc Eindhovenas turnīra vēl arī trīs gadus A grupā. Kurš no šiem četriem turnīriem ir pašam šķiet svarīgākais, labākais?
"Ziniet, es negribētu izcelt vienu, katrs bija īpašs," atzīstas treneris. "1996. gadā Eindhovenas turnīrs ļāva mūsu komandai iekļūt A grupā. Protams, emocijas bija milzīgas! Nākamais čempionāts bija manā trenera dzīvē arī nozīmīgs un lielisks, jo komanda - debitante pasaules meistarsacīkstēs ierindojās septītajā vietā. Līdz tam neviena komanda, kas pirmo reizi spēlēja PČ, nebija finišējusi tik augstu. Arī 1998. un 1999. gada čempionāti bija īpaši sava sarežģītā formāta dēļ - domāju, neviens Latvijas izlases treneris nav neko tādu pieredzējis, ko es toreiz. Tad pēdējā komanda no katras grupas, kurā bija četras izlases, uzreiz izkrita no A grupas, bet trešās vietas ieguvēji cīnījās par palikšanu augstākajā divīzijā. Pēc trim spēlēm vājākā komanda uzreiz varēja sēsties vilcienā vai lidmašīnā un braukt mājās. Grupas trešā labākā izlase spēlēja pārejas turnīrā, kurā vajadzēja ieņemt pirmo vietu, lai paliktu A grupā bez pārspēles. Un šos divus gadus es kā treneris strādāju šādos, manuprāt, ļoti smagos turnīra apstākļos."

Latvijas hokeja izlases rekordists, aizsargs Rodrigo Laviņš piedalījās Eindhovenas turnīrā, un, pateicoties arī viņam, Latvijai izdevās izcīnīt tik svarīgo punktu pret Šveici. Rodrigo ne tikai lika pretiniekam pārkāpt noteikumus, par ko runāja treneris Leonīds Beresņevs, bet arī atdeva piespēli Oļegam Znarokam, kurš guva vienīgos vārtus.

"To noraidījumu, ko piemin Beresņevs es gan neatceros, droši vien treneri citādi atceras spēles nekā mēs, spēlētāji," pasmaida Laviņš. "Atceros tikai to, ka iedevu piespēli Znarokam, kad viņš guva vārtus, nevis to, ka pret mani dabūja noraidījumu. Atceros tikai to "golu" un uzvaru!"

Latvijas izlasei 1996. gadā Laviņš pievienojās pēc divu gadu pārtraukuma, ko aizvadīja Ziemeļamerikā, un Eindhovenā piedzīvoja, kā pats saka, "neaprakstāmas" sajūtas.

"Nospēlēju C grupas turnīrā Bledā, tikām uz B grupu, un es aizbraucu uz Ameriku. Atbraucu tieši uz to čempi, satiku visus savus draugus, baigi labās emocijas - ilgu laiku neesi bijis mājās, neesi ar viņiem spēlējis," stāsta bijušais aizsargs. "Aizbraucām uz Holandi un tikām A grupā. Tās sajūtas ir vispār neaprakstāmas! Manas paaudzes spēlētāji bijām jauni, šķita, ka vēl dikti un ilgi varēsim spēlēt A grupā. Emocijas bija unikālas, es pat nevaru izstāstīt, cik tas bija fantastiski! Pēc tam, citos turnīros, jau vairs tādas sajūtas nebija, tāds jaunības trakums, tu kļūsti vecāks, pragmatiskāks un vairs neuztver visu tik emocionāli."

Komandā, kas 1996. gadā Eindhovenā cīnījās par iekļūšanu pasaules čempionāta elitē, visi ir ļoti pazīstami uzvārdi. Aktīvās sporta gaitas visi tālaika hokejisti, saprotams, ir beiguši, bet lielākā daļa no viņiem joprojām ir hokejā, strādājot par treneriem Latvijā vai ārzemēs.

Uzbrucēji Harijs Vītoliņš un Oļegs Znaroks jau ir kļuvuši par pasaules čempioniem kā Krievijas hokeja izlases treneri, arī Aleksandrs Beļavskis ir pievērsies trenera darbam, un, kā zināms, 2015. gadā pasaules čempionātā vadīja Latvijas izlasi. Aleksandrs Ņiživijs un Normunds Sējējs strādā par treneriem Kontinentālās hokeja līgas (KHL) klubā "Dinamo Rīga", arī Andrejs Maticins trenera darbu atradis KHL - viņa pēdējā darbavieta bija Vladivostokas "Admiral".

No šīs izlases aizsaulē ir devies Latvijas hokeja "dzelzs vīrs" Kārlis Skrastiņš.

Vārtsargu statistika: