Kā atceras šā čempionāta dalībnieki, reti kurš ticēja, ka Latvija, kurai izkļūšanai no B grupas bija vajadzīgi trīs gadi, elites divīzijā uzturēsies ilgāk par vienu vai diviem gadiem. Taču mūsu komanda jau 20 gadus izturēja visas čempionāta formāta maiņas un krīzes, allaž piedzīvojot, ka A grupu pamet kāda cita komanda. Citreiz ar atvieglojuma nopūtu, citreiz - no augstākas kopvērtējuma pozīcijas raugoties.
Hokejisti, kas cīnījās 1997. gada pasaules čempionātā, šodien jau ir beiguši spēlētāja karjeru, vairāki no viņiem pieredzējuši, kā hokejā ienāk pašu dēli, un drīz valstsvienībā, iespējams, atkal redzēsim zināmos uzvārdus.
Taču šodien portālā "Delfi" atskatīsimies uz šo zīmīgo, vēsturisko un tik svarīgo turnīru. Rakstu sērijas pirmā daļa būs veltīta notikumiem pirms čempionāta, komandai, kas aizbrauca uz Somiju, un atskatīsimies uz to, kāds bija ceļš uz pasaules meistarsacīkšu A grupu.
Trenera jautājums
1996. gadā ar Latvijas hokeja izlasi strādāja jaunais speciālists Leonīds Beresņevs, kurš pats nesen bija beidzis aktīvās sportista gaitas. Viņš bija izpildījis Latvijas Hokeja federācijas (LHF) doto uzdevumu un ieveda Latvijas izlasi elitē, taču pirms 1997. gada turnīra vislielākās neskaidrības bija par to, kurš būs galvenais treneris. Mēļoja, ka Beresņevs pēc uzvaras B divīzijā esot pieprasījis jaunu mašīnu, ko federācijas vadība neesot uztvērusi ar labpatiku, tāpēc LHF nesteidza turpināt līgumu ar treneri.
Par vienu no potenciālajiem Latvijas izlases kandidātiem tika uzskatīts bijušais Rīgas "Dinamo" treneris Vladimirs Jurzinovs. Viņš tolaik strādāja Somijas klubā Turku TPS, bet somi nebūt nebija sajūsmā par izredzēm uz veselu mēnesi palikt bez trenera…
Tika izskatīta arī Helmuta Baldera kandidatūra, taču viņš vēlējās būt izlases delegācijā. Savukārt Ēvaldam Grabovskim neesot bijušas labas attiecības ar pieredzējušajiem izlases spēlētājiem. Beigu beigās LHF valdes sēdē 1997. gada 20. martā tika nolemts, ka ar izlasi strādās Leonīds Beresņevs, Ēvalds Grabovskis un Vladimirs Jurzinovs. Grabovskis būs konsultants sagatavošanās posmā, bet Beresņeva un Jurzinova statuss joprojām nebija noteikts. Kad TPS izstājās no Somijas čempionāta izslēgšanas spēlēm, uz Rīgu atbrauca tikai šī kluba aizsargs Kārlis Skrastiņš, bet Jurzinovs tā arī neparādījās. Treneris neattaisnoja uz sevi liktās cerības, un tā izlases galvenais treneris bija Beresņevs.
"Teikt, ka viss bija viegli un vienkārši, būtu melots," atceroties gatavošanos 1997. gada pasaules čempionātam, ar smaidu atceras Beresņevs. "Ko tur liegties – bija ļoti grūti. Ar vairākiem hokejistiem biju spēlējis kopā Rīgas "Dinamo", šai plānā man bija zināmas problēmas, bet es centos ar to tikt galā un koncentrēties komandas gatavošanai. Es uzskatu, ka trenera galvenais uzdevums ir sagatavot komandu turnīram, gan fiziski, gan taktiski, gan psiholoģiski - tam es centos koncentrēties. Atkārtošos – bija grūti. Spēles, ko aizvadījām tajā pasaules čempionātā, man kā trenerim bija ļoti smagas. Tika zaudēts ļoti daudz nervu, jo visas komandas bija top līmeņa."
"Šodien, kad pats esmu treneris, varu atzīt – šis ir ļoti smags, atbildīgs darbs. Beresņevam tajā laikā bija 39 gadi, pirmie soļi trenera darbā, un uzreiz tik augsta līmeņa turnīrā, bija daudz nervozu situāciju," saka bijušais Latvijas izlases uzbrucējs Aigars Cipruss. "Visi treneri ir atkarīgi no spēlētājiem – cik meistarīgi un pieredzējuši viņi ir. Beresņevs bija jauns treneris, bet viņam bija laba komanda, līdz ar to šis posms bija vieglāks, jo arī spēlētāji daudz palīdzēja. Mums kā konsultants izlasē bija arī Vladimirs Jurzinovs, kurš ļoti daudz palīdzēja Beresņevam. Rokraksts? Kā jebkuram jaunam trenerim, neliela panika, bet tas ir normāli. Bez pārdzīvojumiem tur netikt cauri, uztraukums, lēmumu pieņemšana. Trenera darbs ir arī apvienot kolektīvu, kas Beresņevam izdevās. Iekšējais mikroklimats ir ļoti svarīgs. Arī Oļegs [Znaroks] - viņš vienmēr ir pratis saliedēt komandu, apvienot, veidot iekšējo klimatu, viņš bija spēcīga personība arī kā kapteinis. Tas viss deva augļus un veidoja komandu. Visi savu darbu izdarījām, gan treneris, gan komanda."
"Treneris jau nekad laukumā neizies, un ļoti daudz kas atkarīgs no spēlētājiem, kāds būs pienesums, kā visi strādās, kā viņi kopā izklaidēsies – tas viss veido komandu. Ja tas neies gludi, būs smagi," piebilst Cipruss. "Šodien Latvijas izlasē ir ļoti liels un spēcīgs treneris, pasaules mēroga, es pat nezinu, ar ko viņu salīdzināt. Hārtlijs hokeju zina no A līdz Z, bet pirmās pārbaudes spēles parādīja, ka pat viņam tik viegli neiet."
"Ar Bereseņevu es kādu laiku vecajā Rīgas "Dinamo" pat vienā maiņā spēlēju, bet nepieļāvām pat domu, ka varētu viņu neklausīt," atceras bijušais Latvijas izlases aizsargs Normunds Sējējs. "Es jaunajiem spēlētājiem vienmēr novēlu pāris gadus kaut kur pabūt kā leģionāram, un tad tu sapratīsi, kas esi, ko vari un kāda ir attieksme pret tevi. Jā, pret tevi labi izturas, bet no tevis prasa un nav absolūti nekādu atlaižu. Lai paliktu klubā, tev jālien no ādas ārā. Ja tu esi leģionārs, tev ir jābūt labākam par vietējiem. Par treneri tu vari tu vari domāt, ko gribi, bet tev viņš ir jāklausa, jo trenerim vienmēr ir taisnība. Arī tad, ja nav. Tu savas domas vari ielikt kabatā, iekost mēlē un teikt – jā, centīšos, jā, darīšu, tev jāiet laukumā un jādara tas, ko liek treneris. Mēs, 1997. gada izlase, visi spēlējām ārzemēs un bijām pieraduši pie šīs kārtības. Beresņevs ir treneris, tātad viņš ir treneris. Jā, mēs bijām kopā spēlējuši, jā, mums bija labas attiecības – ar Znaroku viņi vispār bija vienaudži, bet nekad neviens neatļāvās komandas priekšā kaut ko diskutēt. Ja bija kādas domstarpības, iegāja trenera istabā, izlamājās, iznāca ārā it kā nekas nebūtu bijis. Tas bija mums visiem pirmais pasaules čempionāts, visi gribējām kaut ko pierādīt - kāda tur strīdēšanās, tam nebija laika."
Delegāciju čempionātā vadīja federācijas prezidents Uģis Magonis un pirmais viceprezidents Kirovs Lipmans; tā bija pirmā un vienīgā reize, kad izlases delegāciju vadīja divas amatpersonas. Ar hokejistiem strādāja ārsts Jānis Kvēps un masieris Boriss Lavrenovs, par izlases ekipējumu atbildēja Zigvards Salcēvičs, bet menedžera pienākumus veica Māris Baldonieks.
Latvijas izlase '97
Pirmais treniņš pirms pirmā pasaules čempionāta elites divīzijā tika aizvadīts 1997. gada 24. martā. Izlases kandidātu pulkā lielākās neskaidrības bija par Ziemeļamerikā spēlējošajiem hokejistiem un vislielākās cerības tika liktas uz Sandi Ozoliņu, Sergeju Žoltoku, un Artūru Irbi. Beigās pasaules čempionātā uzspēlēja pēdējie divi, pievienojoties komandai jau turnīra gaitā.
Visi hokejisti pasaules čempionātam gatavojās ļoti nopietni. Latvijas laikrakstos rakstīja, ka izlases kapteinis Oļegs Znaroks esot ļoti labā sportiskā formā, un viņš pats stāstīja, ka desmit dienas pirms pasaules čempionāta pat esot atmetis smēķēšanu. Pirms tam viņš esot diezgan aktīvi piekopis šo netikumu.
"Man piezvanīja toreizējais LHF prezidents Uģis Magonis, iesaistījās arī izlases menedžeris Māris Baldonieks, piedāvāja braukt un pārstāvēt Latviju 1997. gada pasaules čempionātā. Nebija ne ilgi jādomā - es jau biju atvadījies sava veida izsapņotā Amerikas sapņa, zināju savu spēles stilu un manieri, ka tas būtu vairāk piemērots Eiropai un man jau plānos bija atgriezties un spēlēt Eiropā," tā laika notikumus atceras bijušais Latvijas izlases uzbrucējs Aigars Cipruss. "Tāpēc lēmums nebija ilgi jāapdomā, es biju gatavs braukt un pārstāvēt Latvijas izlasi."
"Aizvadījām treniņnometni, treneriem bija savas idejas par spēlētāju maiņām, šo to koriģēja čempionāta laikā," par gatavošanos debijai hokeja elitē stāsta Cipruss. "Tas bija emocijām pārbagāts laiks. 10 gadu laikā izlase bija mainījusies minimāli, un pasaules čempionātos mums bija prieks atkal satikties, gatavoties un kopā spēlēt. Ar to "mūsu laiks" atšķiras no šodienas, jo tagad izlases kodols vairāk vai mazāk nāk no Rīgas "Dinamo", un viņi visu sezonu ir kopā."
Pēc dažām pārbaudes spēlēm un treniņnometnes uz 1997. gada pasaules hokeja čempionātu aizbrauca vārtsargi Juris Klodāns (HK "Voroņež", Krievija) un Pēteris Skudra (Hemiltonas "Bulldogs", AHL, ASV); aizsargi Igors Bondarevs (Hantsvilas "Channel Cats", CHL, Kanāda), Sergejs Čudinovs ("EHC Neuwied", Vācija), Artūrs Kupaks (Toledo "Storm", ECHL, ASV) Rodrigo Laviņš (Talahasi "Tiger Sharks", ECHL, ASV), Andrejs Maticins ("Tingsryds AIF", Zviedrija), Normunds Sējējs ("HC Litvinov", Čehija), Kārlis Skrastiņš (Turku TPS, Somija); uzbrucēji Aleksandrs Beļavskis ("IF Björklöven", Zviedrija), Sergejs, Boldaveško ("EC Peiting", Vācija), Aigars Cipruss (Kvebekas "Rafaels", IHL, Kanāda), Andrejs Ignatovičs ("Hvidovre IK", Dānija), Aleksandrs Kerčs ("EV Landsberg", Vācija), Aleksandrs Macijevskis ("Hermes", Somija), Igors Pavlovs ("EV Landsberg", Vācija), Aleksandrs Semjonovs ("Vojens IK", Dānija), Sergejs Seņins (Čerepovecas "Severstaļ", Krievija), Leonīds Tambijevs ("Hvidovre IK", Dānija), Harijs Vītoliņš ("EHC Chur", Šveice), Oļegs Znaroks ("EHC Freiburg", Vācija). Sergejs Žoltoks (Otavas "Senators", NHL) un Artūrs Irbe (Dalasas "Stars", NHL) komandai pievienojās vēlāk.
Latvijas hokejistu ceļš ‘stikla kalnā’
Latvijas izlase ceļu uz pasaules hokeja eliti uzsāka nākamajā gadā pēc neatkarības atgūšanas, un šā mērķa sasniegšanai bija nepieciešami pieci gadi.
Viss sākās 1992. gada 7. novembrī, kad Latvijas hokeja izlase aizvadīja pirmo oficiālo spēli pēc neatkarības atjaunošanas, pasaules čempionāta C divīzijas kvalifikācijas turnīrā ar rezultātu 13:2 sagraujot Lietuvas komandu. Dienu vēlāk Latvija ar 6:3 pārspēja Igauniju, un pāris mēnešus vēlāk varēja jau turpināt cīņas pasaules čempionāta C divīzijā.
C grupas turnīrā Helmuta Baldera vadītā Latvijas izlase pirmajā spēlē ar 26:3 izrēķinājās ar Beļģiju, pēc tam ar 4:0 pieveica Ziemeļkoreju, kā arī ar 32:0 "sabradāja" Izraēlu. Apakšgrupas līderu duelī Latvija nospēlēja neizšķirti 5:5 ar Ukrainu, bet turnīra noslēgumā ar 27:0 sakāva arī Dienvidkoreju.
Turnīra turpinājumā Latvijas izlasei pusfinālā vajadzēja cīnīties ar Slovēniju, kuru izdevās sakaut ar 5:1. Finālā vēlreiz pretī nāca Ukraina, un šoreiz mūsējie bija pārāki ar 2:0, garantējot sev vietu B divīzijā.
1994. gadā Latvijas izlase B grupā palika otrajā vietā, turnīra pēdējā un izšķirošajā spēlē piekāpjoties Šveicei ar 1:2. Pirms tam Latvijas spēlētāji ar 22:0 pieveica Ķīnu, ar 9:3 Japānu, ar 7:0 Poliju, ar 4:2 Nīderlandi, ar 6:2 Norvēģiju.
Arī nākamajā sezonā, šoreiz galvenā trenera Ēvalda Grabovska vadībā, Latvija palika soļa attālumā no augstākās divīzijas, togad kāju priekšā aizlika Slovākija, kurai Latvija piekāpās ar 3:4. Pārējās spēlēs Latvija ar 18:1 uzvarēja Rumāniju, ar 6:1 Nīderlandi, 9:2 Dāniju, 6:2 Poliju, 15:2 Japānu, 8:4 Lielbritāniju.
1996. gadā Latvijas izlases vadību no Ēvalda Grabovska pārņēma jaunais treneris Leonīds Beresņevs. Togad B grupā spēlēja Latvija, Baltkrievija, Polija, Dānija, 1994. gada "pāridarītāja" Šveice, Lielbritānija, turnīra saimniece Nīderlande un Japāna.
Pirmā spēle šai turnīrā Latvijas izlasei bija pret Lielbritānijas komandu, kas tika pārspēta ar vienu vārtu pārsvaru - 6:5. Pēc pirmā perioda rezultāts bija neizšķirts 1:1, bet otrajā komandas pa abām sameta astoņus "golus" - 5:5. Uzvaras vārti tika Latvijai un pirmais solis uz elites grupu tika sperts.
Otrajā mačā pretiniekos bija pastarīši japāņi, kas tika sagrauti pārliecinoši, ar 6:1. Pēc vienas brīvdienas mūsējiem pretī nāca Dānija, kam arī jau viena uzvara bija kabatā; Latvijas izlase dāņiem sagādāja pirmo zaudējumu šai turnīrā, uzvarot ar 5:3. Nākamajā mačā ar 4:1 tika pārspēta viena no bīstamākajām konkurentēm Baltkrievija un Latvijas izlase uz turnīra vidu jau bija iekrājusi četras uzvaras.
Mūsējie turpināja uzvaras gājienu, ar 4:2 pārspējot Poliju un ar 15:3 sagraujot Nīderlandi. Turnīru Latvijas izlase noslēdza ar svarīgu neizšķirtu 1:1 pret Šveici, kura šai turnīrā izrādījās tuvākā konkurente ar piecām uzvarām un vienu zaudējumu. Pēdējā un izšķirošajā spēlē pret Šveices hokejistiem Latvijai pietika ar neizšķirtu, taču otrajā periodā vadībā izvirzījās šveicieši. Latvijai tik nepieciešamo neizšķirtu 1:1 izrāva Oļegs Znaroks, vārtu priekšā ripu iebakstot vārtos kopā ar vārtsargu. Pēc šīs neizšķirtās spēles Latvijai kopvērtējumā bija divu punktu un vienu vārtu pārsvars pār šveiciešiem, un tiesības 1997. gadā spēlēt PČ elitē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!