20 gadi hokeja elitē. Latvijai vēsturiskais 1997. gada pasaules hokeja čempionāts. 2. daļa  (24)

Čempionāta debitante Latvija kopvērtējumā ieņēma 7. vietu un, atšķirībā no daudziem iepriekšējiem jaunpienācējiem, no elites grupas neizkrita.

Turpinot rakstu sēriju par šo vēsturisko notikumu, detalizēti atskatīsimies uz Latvijas valstsvienības sniegumu šajā čempionātā caur spēlētāju un trenera Leonīda Bereseņeva atmiņu prizmu.

Turnīrs sākās agrāk nekā tagad - pirmās spēles tika aizvadītas 26. aprīlī, bet jau 9. maijā čempioniem kāra kaklā medaļas. Zelta godalgas togad izcīnīja Kanāda, kas finālā ar 2:1 pieveica Krieviju, bet bronza tika mājiniekiem somiem, kas izšķirošajā spēlē ar 2:0 pārspēja ASV izlasi.

Latvijas hokejisti savā pasaules čempionāta debijā spēlēja otrajā apakšgrupā, kur pretinieki bija ASV, Zviedrija, Kanāda, Itālija un Norvēģija. Nākamajā kārtā iekļuva trīs labākās komandas no apakšgrupas.

Savā pirmajā spēlē pasaules čempionāta spēcīgākajā divīzijā Latvija tikās ar spēcīgo ASV valstsvienību, un pirmajās minūtēs izdevās turēt līdzi NHL laukumos rūdītajiem ziemeļamerikāņiem. ASV izlasē tobrīd bija tādas zvaigznes kā Donalds Brašīrs, Teds Donato, Kriss Drurijs, kā arī vēlāk Latvijā uzspēlējušais Dārbijs Hendriksons.

"Pirmais mačs - tu gaidi to spēli, visas NHL zvaigznes staigā tādi lieli, muskuļoti, tu domā - va vells, johaidī, kas nu tagad būs. Nebija gluži tā, ka trīcēja kājas, bet bija baigais uztraukums," atzīstas bijušais aizsargs Normunds Sējējs. "Maksimāli koncentrējies un gatavojies, bet kad sāc spēlēt, respekts "izslēdzas" un izrādījās, ka viņi tādi pat cilvēki ir. Izrādās, nekā pārdabiska tur nav. Tāpat arī viņi kļūdās, arī viņiem ir savas vājības, arī viņi nervozē. Kad redzējām, ka var normāli ar viņiem spēlēt, tad jau aizgāja. Protams, viņiem daži spēlētāji bija meistarīgāki, labāki, bet mēs likām pretī patiešām saliedētu komandu."

Devītajā minūtē amerikāņi izvirzījās vadībā, taču minūti pēc tam Sergejs Čudinovs rezultātu izlīdzināja. Turpinājumā Latvija ielaida trīs vārtus pēc kārtas, bet rokas nenolaida un turpināja cīnīties, pēc Leonīda Tambijeva, Aleksandra Beļavska un Andreja Ignatoviča precīzajiem metieniem izlīdzinot rezultātu. 54. minūtē Tods Krīgers tomēr guva uzvaru nesošos vārtus ASV izlasei – 5:4.

"Šīs spēles sakarā var runāt par vairākiem aspektiem, bet galvenais bija tas, ka puiši bija piepildīti ar šā turnīra emocijām, nebaidījās no pretinieka," norāda toreizējais izlases treneris Leonīds Beresņevs. "Lielākajai daļai spēlētāju, kas bija 1997. gada Latvijas izlasē, bija īstais, nobrieduša spēlētāja vecums. Viņiem bija gan meistarība, gan pieredze, un īstais brīdis parādīt sevi pilnā plaukumā. Jā, daudziem bija liela vēlēšanās spēlēt PSRS izlasē, bet tur konkurence bija tik liela, ka iekļūšana komandā bija diezgan problemātiska, tāpēc neatkarīgās Latvijas izlases izveidošana nospēlēja zināmu lomu tajā rezultātā, ko parādījām, jo kaut kur zemapziņā vairākiem hokejistiem sēdēja tas, ka PSRS laikā viņi netika pietiekami novērtēti, un šīs ambīcijas, neslēpšu, bija jūtamas. Spēlētāji centās parādīt visu, ko spēja un prata."

Šis mačs bija zīmīgs arī ar to, ka tas bija pēdējais, ko Latvijas izlasē aizvadīja vārtsargs Pēteris Skudra. Pie rezultāta 1:3 Skudra palūdza, lai viņu nomaina, jo vārtsargam sāpēja roka. Vārtos stājās Juris Klodāns, bet Skudra pēc šā čempionāta valstsvienībā nekad vairs neatgriezās…

Otrajā spēlē Latvijas izlases pretinieki bija Itālijas valstsvienība. Šī mača scenārijs bija līdzīgs spēlei pret ASV, taču Latvija šoreiz bija citā lomā. Tambijevs atklāja spēles rezultātu, bet otrās trešdaļas sākumā itāļi rezultātu izlīdzināja. Pusotras minūtes laikā Oļegs Znaroks, Harijs Vītoliņš un Beļavskis sabēra trīs ripas pretinieku vārtos un panāca 4:1, taču mača otrajā pusē Itālijas spēlētāji ar veiksmes palīdzību četras reizes pārspēja Klodānu. Latvijas izlasei vēl viens zaudējums ar rezultātu 4:5.

"Itāļiem tajā laikā bija laba komanda, ar naturalizētiem kanādiešu hokejistiem, kas bija labi, tehniski spēlētāji. Tā tomēr ir pasaules čempionāta elite, vāju pretinieku nav," norāda bijušais izlases uzbrucējs Aigars Cipruss.

Čempionāta turpinājumā izrādījās, ka zaudējums Itālijai Latvijas izlasei bija pēdējais šajā turnīrā. Nākamajā spēlē Latvijas hokejisti sagādāja lielu sensāciju, nospēlējot neizšķirti 3:3 pret Kanādu. Tajā gadā kanādiešu rindās bija Šons Burks, Robs Bleiks, Marks Reči, Ensons Kārters, Džeroms Iginla, Braians Makeibs, Kīts Primo, Kriss Pronžērs...

13. minūtē Latviju vadībā pēc elegantas pauzes un precīza metiena izvirzīja Aleksandrs Kerčs, bet Kanāda uzreiz pēc pirmās trešdaļas pārtraukuma rezultātu izlīdzināja, precīzi metot Robam Bleikam. Pēc tam Kerčs vairākumā atguva vadību Latvijai, bet Čudinovs dubultoja rezultāta pārsvaru. Pēdējā trešdaļā Kanāda steidza atspēlēties, un Marks Reči un Džeroms Iginla izglāba savu komandu no vēl lielāka kauna. Latvijas izlasei, pateicoties arī Klodāna sniegumam vārtos, izdevās tikt pie sava pirmā punkta spēcīgākajā divīzijā 3:3.

"Runājot par spēli ar Kanādu, jāņem vērā situāciju, kādā atradās kanādieši – zaudējot Latvijai viņi varēja netikt otrajā kārtā," saka Beresņevs. "Es tur neredzu nenoskaņošanos spēlei, pretinieka nenovērtēšanu, uzskatu, ka mūsu spēlētāji vienkārši parādīja raksturu, spēles niknumu, milzīgu vēlēšanos pārspēt Kanādu, arī Zviedriju. Pasaules čempionāts ir turnīrs, kurā visi spēlē ar pilnu atdevi, īpaši līdervienības. Tās jau uzreiz domā par medaļu izcīņu. Arī spēles laikā nebija sajūta, ka kanādieši spēlētu nolaistām rokām, "uz pusslidu". Jā, viņiem kaut kas nesanāca, bet tāds ir hokejs. Tas, ka viņi centās un nepārprotami gribēja uzvarēt šajā spēlē, bija skaidri redzams. Mums nedaudz nepaveicās, nospēlējām 3:3, lai gan atkal – atceroties šo maču, bija brīnišķīga izdevība, manuprāt, Harijam Vītoliņam, kurš trāpīja pa kāju pretinieku aizsargam, raidot ripu tukšos vārtos, pēc tam Leonīdam Tambijevam bija iespēja panākt 4:1. Bija momenti, kad varējām lauzt spēles gaitu, bet, negūstot ceturtos vārtus, nespējām noturēt rezultātu. Viens kanādiešu "gols" bija kuriozs, jo aizsargs meta pa vārtiem, uzbrucējs pa lidojošo ripu uzsita un tā izslīdēja Klodānam caur kājsargiem. Ir ļoti sarežģīti pret tādu pretinieku visas 60 minūtes spēlēt bez kļūdām."

"Nenormāls emocionāls pacēlums, fani bija skaļi, atbalsts bija fantastisks, un tas viss salikās kopā – spēle vedās, skatītāji deva papildus emocijas, pašatdevi, atbildības sajūtu," maču ar Kanādu atceras Cipruss. "Man pat šķiet, ka uz tā fona mēs nemaz nevarējām slikti nospēlēt. Pēc spēles ar Kanādu sporta televīzijas kanāls ESPN pat izveidoja programmu par to, kas ir Latvija. Tad pasaule sāka iepazīt, kas ir Latvija, ka tur tā spēlē hokeju. Šodien visi jau zina, kas mēs esam. Toreiz tas bija jaunums. Protams, zināja Irbi, lai gan pirmajos gados arī viņu, Žoltoku un Ozoliņu uzskatīja par padomju hokejistiem, neiedziļinājās, kas ir Latvija."

Uz spēli pret Zviedriju no NHL Latvijas izlasei palīgā jau bija atsteigušies Artūrs Irbe un Sergejs Žoltoks, kuri palīdzēja sagādāt vēl vienu čempionāta pārsteigumu – Latvijas hokejisti pret spēcīgajiem zviedriem nospēlēja 1:1. Līdz šim tā ir viena no labākajām Latvijas izlases spēlēm pret zviedriem, kas mūsējiem daudzreiz sagādājuši smagus zaudējumus.

"Artūrs Irbe mums pievienojās vēlāk, un ļoti palīdzēja ar komandas gara uzturēšanu, sak, jūs, puiši, dariet savu darbu, ar vārtiem viss būs kārtībā!" šo momentu atceras Beresņevs.

Spēles 42. minūtē Igors Pavlovs ar metienu no vārtu priekšas deva vadību Latvijai, bet Zviedrija divarpus minūtes pirms spēles beigām izdevās izraut neizšķirtu – 1:1.

Grupu turnīra noslēgumā Latvijas hokejisti ar rezultātu 6:3 pārspēja Norvēģijas valstsvienību. Latvijas izlase spēli iesāka miegaini, nonākot iedzinējos, Sergejs Boldaveško panāca izlīdzinājumu, bet Aleksandrs Semjonovs vēlāk izvirzīja vadībā Latviju. Otrajā trešdaļā divus vārtus guva Vītoliņš, bet reizi precīzs bija Pavlovs un Aleksandrs Macijevskis. Spēles beigu daļā norvēģi divus vārtus atspēlēja.

Grupu turnīru Latvijas izlase noslēdza ceturtajā vietā, un turpināja cīnīties par 7. līdz 12. vietu.

Priekšpēdējā spēlē Latvijas hokejisti ar 6:2 pārspēja Franciju. Spēles pirmajā pusē Francijai izdevās atbildēt uz Vītoliņa un Žoltoka precīzajiem metieniem, un rezultāts līdz 35. minūtei bija 2:2, taču turpinājumā Latvija guva četrus bezatbildes vārtus, pretinieku vārtsargu pārspēja vēlreiz pārspēja Žoltoks, tad "golus" iemeta arī Čudinovs, Maticins un Beļavskis.

Savukārt turnīra noslēgumā Latvijas hokejisti ar 5:4 pārspēja Slovākiju. Latvijas izlase šajā mačā nonāca iedzinējos, bet Igors Bondarevs rezultātu izlīdzināja. Tad vēlreiz Latvijai ielaida vārtus, taču pēc Aigara Ciprusa metiena rezultāts kļuva 2:2. Otrās trešdaļas sākumā kapteinis Znaroks izvirzīja Latviju priekšgalā 3:2 atkal drīz tablo rādīja neizšķirtu. Beļavskis otro reizi deva vadību Latvijai, slovāki vēlreiz rezultātu izlīdzināja, bet tad uzvaru un septīto vietu pasaules čempionātā Latvijai deva Kerčs, kurš pēc Žoltoka precīzas piespēles skaisti ielidināja ripu vārtu augšējā stūrī jeb "devītniekā".

Šajā pasaules čempionātā Latvijas izlasē pa četriem vārtiem guva Vītoliņš, Kerčs, Tambijevs un Čudinovs, trīs vārtus sameta Žoltoks, Beļavskis, Znaroks un Pavlovs, bet divus – Semjonovs. Vienreiz pretinieku vārtsargus pārspēja Ignatovičs, Boldaveško, Macijevskis, Sējējs, Maticins, Cipruss un Bondarevs. Visvairāk rezultativitātes punktu bija Znarokam – 10 (3 vārti un 7 piespēles), Vītoliņam – 9 (4+5) un Kerčam – 8 (4+4). Par labākajiem Latvijas izlasē atzina vārtsargu Irbi, aizsargu Čudinovu un uzbrucēju Znaroku.

Savā debijā spēcīgāko komandu kompānijā izcīnīja septīto vietu, kas joprojām ir labākais rezultāts Latvijas izlases vēsturē. To atkārtot mūsējiem izdevās Kurta Lindstrēma vadībā 2004. gadā un 2009. gadā, kad izlasi vadīja tās bijušais kapteinis Oļegs Znaroks.

"Mēs bijām debitanti, un ļoti nedaudzām komandām izdevās iekļūt A grupā un tur palikt. Visbiežāk bija tā, ka no B grupas atnākusī izlase nākamajā gadā A grupu pameta, bet mēs bijām vieni no retajiem, kam ne tikai izdevās saglabāt vietu elitē, bet arī parādīt lielisku rezultātu. Tāpēc es teiktu, ka puiši paveica zināmā mērā varoņdarbu psiholoģijas un spēles ziņā," saka Beresņevs. "Man visas šīs spēles ir palikušas atmiņā! Tas patiešām bija "lielais hokeja pavasaris". Katra spēle palikusi atmiņā uz visu mūžu, jo viss notika pirmoreiz Latvijas hokeja vēsturē. Kā var aizmirst tādu spēli kā ar Vāciju - 8:0! Kā var aizmirst spēli ar Slovākiju, kas bija pēdējā turnīrā un kurā izšķīrās, vai būsim astotniekā! Šajā spēlē mēs uzvarējām un palikām septītie, bet slovāki turnīru noslēdza 9. vietā. Tajā brīdī komanda burtiski "skanēja", rādīja lielisku spēli, bija noskaņojusies."

"Tā jau saka, ka pēc kaujas ar dūrēm nevicinās, bet man šķiet, ka mums bija izlase, kas varēja cīnīties un būt tuvu medaļām," uzskata Cipruss. "Komanda bija laba, spēle vedās, jā, bija arī sāpīgi zaudējumi, bet bija labas spēles, ar to pašu Zviedriju un Kanādu. Pietrūka varbūt kaut kāda nianse. Varējām būt augstāk par septīto vietu!"

"1997. gada čempionāts noteikti paliks jebkura spēlētāja atmiņā ar to, ka pirmais čempionāts A grupā. Emocijas, kas virmoja mūsu ģērbtuvē un galvās, pacilātība, ka mēs pārstāvam Latviju elitē – tas viss bija grandiozi," saka Cipruss. "Kā sportisti, kā profesionāļi mēs, protams, darījām savu darbu, bet iekšēji bija jūtams, ka tas ir pasākums, kas mūsu izlasei bija pirmo reizi, un tas deva emocionālo lādiņu."

"Mēs tajā laikā spēlējām, kur nu kurš, un tad uz īsu brīdi sanācām kopā," stāsta Normunds Sējējs. "Agrāk jau vairāk vai mazāk bijām vienā komandā - Rīgas "Dinamo" vai "Riga Stars", kad viss pajuka, aizbraucām. Cipruss un Laviņš uz Ameriku, Znaroks uz Vāciju. Uz pasaules čempionātu sanācām kopā, un tas laiks bija nepārtrauktā "Smieklu lokā" (populārs TV humora raidījums padomju laikā - aut.). Vēlāk, kad paaudzes mainījās, bija citādi, bet sākumā, pirmajos pasaules čempionātos, sāpēja vēders no tā, kā smējāmies. Visu laiku kāds nogāza podus, kāds kaut ko atcerējās, kaut ko stāstīja. Ģērbtuvē visu laiku bija tik pozitīva gaisotne, visu laiku skanēja smiekli, ka amerikāņi un kanādieši staigāja apkārt mūsu ģērbtuvei un lūrēja, kas tur notiek? Tā bija vienreizēja, ļoti pozitīva atmosfēra. Mēs kopā ālējāmies, kopā smējāmies un pēc tam kopā gājām uz laukuma kopā cīnīties. Katrs kā varēja, ar maksimālu atdevi centās palīdzēt. Protams, bija kļūdas, i es ne reizi vien kļūdījos, tāpat Oļegs, kad itāļi iemeta pēdējo "golu". Tas visiem bija kā auksta duša, bet viņam neko nevar pārmest. Oļegs iemeta citus "golus", un citi kļūdījās. Hokejs ir kļūdu spēle."

"Cits citu gan apcēlām uz nebēdu. Kā norma - ilgi viens otru nebijām redzējuši, jo sezonā spēlējām dažādos klubos. Kad sanācām kopā, visiem bija jautri, mums vienmēr patika pasmieties. Un tas notika bez jebkādas apvainošanās, mums bija ļoti labs kolektīvs," intervijā "Sporta Avīzei" stāsta bijušais izlases uzbrucējs Aleksandrs Kerčs. "Tiesa, katram jokam ir jābūt savā laikā un savā vietā. Kādreiz jau aizgāja arī par tālu. Visvairāk ciest dabūja Griša Panteļejevs. Kāpēc? Droši vien noteicošais bija Grišas austrumnieciskais izskats. Kāds upuris bija jāatrod! Labi, ka Griša visu pareizi saprata un neapvainojās... Bet izjokošana jebkurā mirklī varēja pārmesties atpakaļ uz jebkuru citu komandas biedru. Tika arī Znarokam. Latvijas izlasē tā bija norma - pasmieties varējām par jebkuru. Bet mēs viens otru cienījām un pēc izjokošanas līdz kautiņiem nekad nenonācām."

Taču ne jau viss turnīra laikā un komandā bija tik gludi un rožaini. Jau pieminētais incidents ar vārtsargu Pēteri Skudru, kad traumas dēļ viņš palūdza sevi nomainīt, par ko izpelnījās treneru nosodījumu. Vārds pa vārdam un Skudras vārds izlases sastāvā vairs nekad neparādījās.

"Teikšu tā - man ir sava izpratne par to, kā jānotiek lietām. Ka jābūt elementārai organizācijai, jābūt mikroklimatam, labam kontaktam starp spēlētājiem, treneriem," intervijā "Sporta Avīzei" pirms vairākiem gadiem par šo turnīru pastāstīja Pēteris Skudra. "Iepriekš jau teicu - manuprāt, trenerim jāizvelk no spēlētāja labākais. Bet kā viņš to var izdarīt, ja nav savstarpēja kontakta - ja viens otru neieredz un neuzticas?! Labi, es atbraukšu, iziešu laukumā, taču rezultāta nebūs, jo man nav komforta! Nav mikroklimata. Starp citu, 1997. gadā nebija nemaz tik viegli izrauties uz to Somiju - NHL man tikko bija beidzies "play-off", bija jārisina vairāki organizatoriskie jautājumi. Nevarēju pēc pēdējās spēles vienkārši savākt somas un pazust, atstājot uz spilvena zīmīti: "Labi, čau, es aizbraucu. Vasarā piezvaniet un pastāstiet, kas notiek - būs man kontrakts, vai nebūs..." Tas tā nestrādā. Katru pavasari cilvēki runāja - o, Skudra, maita, atkal neatbrauca uz izlasi. Bet daudzreiz man vienkārši fiziski nebija tādas iespējas!"

"Ja nav mikroklimata, nav attiecību, es nevaru spēlēt, negribu un arī nespēlēšu! Komandai no tāda spēlētāja nebūtu nekādas jēgas," uzskata Skudra. "Traumēts Skudra gribēja spēlēt izlasē - kāpēc to nepasniedza pozitīvi?! Es spēlēju "uz špricēm", rāvos uz izlasi - kas tajā negatīvs? Tam bija jābūt pozitīvam!"

Tāpat mediji vēstīja, ka spēlē pret Norvēģiju izcēlās nesaskaņas starp Aleksandru Beļavski un Sergeju Žoltoku, kurš vienā brīdī vairs netika laists laukumā. Pēc spēles Žoltoks, kuram šis čempionāts bija ļoti svarīgs turpmākās karjeras vairošanai NHL, pat esot prasījis biļeti atpakaļ uz ASV, tomēr abu hokejistu nesaskaņas valstsvienības vadībai izdevās novērst.

Pirmais pasaules čempionāts elitē – teju vai katrs Latvijas hokeja līdzjutējs uzskatīja par savu pienākumu apmeklēt, un Somijā līdz ar to ieradās vairāki tūkstoši fanu. Skaits svārstās no pieciem līdz septiņiem tūkstošiem, šajā čempionātā Latvijas hokeja līdzjutēji iemantoja skaļu, entuziasma pilnu, zinošu un azartisku fanu slavu.

"Atceros, ka mūsu līdzjutēju bija vairāk nekā pieci tūkstoši, runāja, ka esot pat septiņi. Sektors aiz vārtiem vienmēr bija sarkanbaltsarkans, nenormāls emocionāls pacēlums," saka Aigars Cipruss. "Sestais laukuma spēlētājs mums tur ļoti palīdzēja. Tas bija sākums, eiforija. Pēc katras spēles tunelis no līdzjutējiem pie arēnas. Mēs visu pasauli šokējām ar saviem faniem."

"Līdzjutēju toreiz bija baigi daudz, un cik daudz vēl nespēja no kuģa nokāpt, jo bija "saguruši"!" smejas Normunds Sējējs. "Atbalsts bija milzīgs, kempingi visi bija pilni ar latviešiem. Tas tomēr bija notikums - pirmo reizi pasaules čempionāta A grupā!"