Tad jau atmiņas par pirmo pasaules čempionātu, kura izšķirošajā spēlē Matss Sundīns izrāva uzvaru pār PSRS, no laimes saraudinot pat manu tēvu. Pirmās olimpiskās spēles Albērvilā, kur NVS finālā pieveica Kanādu, no bēdām saraudinot mani pašu. Pirmais Stenlija kauss un Ņujorkas "Rangers" uzvara finālsērijā pār Vankūveras "Canucks". Tad jau arī Sanda Ozoliņa triumfs ar Kolorādo "Avalanche" 1996. gadā.
Dažus mēnešus pirms Ozoliņš cēla virs galvas Stenlija kausu, Oļegs Znaroks iebakstīja ripu šveiciešu vārtos un nodrošināja Latvijas izlasei iespēju pēc gada pirmoreiz samērot spēkus ar pasaules labākajām izlasēm. Tas iezvanīja pavasara trakumu, kurā nākamajos gados Artūrs Irbe būvēja savu mūri, Aleksandrs Beļavskis zīmēja piruetes, Aleksandrs Kerčs pauzēja kā Vija Artmane, bet pēc Rodrigo Laviņa spēka paņēmieniem siekalojās gan puikas, gan meitenes. Pašrealizācija caur svešu cilvēku veiksmēm vai neveiksmēm simtiem kilometru attālos ledus laukumos – šāda mazliet bērnišķīga naivuma un romantisma deva noteiktā vecumā nekaitēja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!