Jānis Freimanis: Spļāviens ģīmī mazajam hokeja līdzjutējam  (9)

Tad jau atmiņas par pirmo pasaules čempionātu, kura izšķirošajā spēlē Matss Sundīns izrāva uzvaru pār PSRS, no laimes saraudinot pat manu tēvu. Pirmās olimpiskās spēles Albērvilā, kur NVS finālā pieveica Kanādu, no bēdām saraudinot mani pašu. Pirmais Stenlija kauss un Ņujorkas "Rangers" uzvara finālsērijā pār Vankūveras "Canucks". Tad jau arī Sanda Ozoliņa triumfs ar Kolorādo "Avalanche" 1996. gadā.

Dažus mēnešus pirms Ozoliņš cēla virs galvas Stenlija kausu, Oļegs Znaroks iebakstīja ripu šveiciešu vārtos un nodrošināja Latvijas izlasei iespēju pēc gada pirmoreiz samērot spēkus ar pasaules labākajām izlasēm. Tas iezvanīja pavasara trakumu, kurā nākamajos gados Artūrs Irbe būvēja savu mūri, Aleksandrs Beļavskis zīmēja piruetes, Aleksandrs Kerčs pauzēja kā Vija Artmane, bet pēc Rodrigo Laviņa spēka paņēmieniem siekalojās gan puikas, gan meitenes. Pašrealizācija caur svešu cilvēku veiksmēm vai neveiksmēm simtiem kilometru attālos ledus laukumos – šāda mazliet bērnišķīga naivuma un romantisma deva noteiktā vecumā nekaitēja.

Kad Kirovs Lipmans 2006. gadā atveda pasaules čempionātu uz Rīgu, kaut kā sagrabināju četrdesmit latus, lai aizietu vismaz uz pēdējo un vairs neko neizšķirošo Latvijas izlases spēli. Tā teikt, jāatdod sev mazs parādiņš par bērnības atmiņām.

Kopš tā laika daudz kas mainījies ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā un manī pašā. Šodien vairs negribu iet uz arēnu, lai kopā ar draugiem iedzertu alu. Vēlos aiziet kopā ar ģimeni un ļaut saviem bērniem izbaudīt atmosfēru, ko pašam viņu vecumā klātienē neizdevās pieredzēt. Ne jau tāpēc, lai stutētu mītu par labākajiem faniem pasaulē, bet gan tāpēc, lai parādītu, ka kopumā apmeklēt sporta pasākumus un atbalstīt savējos ir forši.

Kad pirmoreiz tika izziņotas biļešu cenas uz šīgada pasaules čempionāta spēlēm Rīgā, jau pirmajā brīdī radās aizdomas, ka organizatori ir pārvērtējuši Latvijas hokeja līdzjutēju maksātspējīgās paaudzes apmātību ar šo pasākumu. Ja tas notiktu 1997. gadā vai vismaz 2006. gadā, iespējams, būtu vairāk tādu, kas, līdzīgi kā Izglītības un zinātnes ministrija, gatavi izmest milzīgu naudas summu, pamatojot to ar "notikuma svarīgumu un nozīmi Latvijas un pasaules sporta dzīvē".

Izlasiet vēlreiz – pasaules sporta dzīvē.

Tomēr tukšās sēdvietas tribīnēs norāda uz to, Latvijas sabiedrība kopumā nav tik lētticīga, kā naudas dalītāji, kuriem jau atkal var nolikt uz galda Latvijas hokeja varoņeposu. Daudzus potenciālos pircējus demotivēja hokeja sabiedrības želejveida mugurkauls brīdī, kad Krievijas armija sāka slepkavot Ukrainas iedzīvotājus. Citiem par sarkano līniju kļuva daži vērtībās apmaldījušies okupantu asiņainās naudas kārotāji. Bet vēl dažiem noteikti kļuva pretīgi apmeklēt ballīti arēnā, kurā jūtama krievu gāzes smaka.

Ja nu tomēr hokeja mīlestība stāv pāri visam, tad pasaules čempionātā Rīgā to jāapliecina arī ar naudas maciņu. Biļetes pirmajā stāvā uz piektdienas spēli pret Slovēniju (vēl pirms nopludinātā atlaižu koda - red.) – no 99 eiro aiz vārtiem līdz 135 eiro; trešā stāva centrālajos sektoros – 135 eiro; sānos un vienā laukuma galā – 89 eiro; un tikai četros nelielos sektoros, kas klasificēts kā 3. kategorija, biļešu cenas ir 49 eiro. Lieki piebilst, ka tās jau sen izpirktas.

Varbūt nav gluži korekti salīdzināt, un tomēr – par 89 eiro varu kopā ar sievu apmeklēt vismaz pāris Jaunā Rīgas teātra izrādes, kurās, manuprāt, ir salīdzinoši kvalitatīvāks priekšnesums sava aroda meistaru izpildījumā. Par to pašu naudu nesen apmeklējām pasaulslavenā ģitārspēles virtuoza Stīva Veja koncertu. Lai kopā ar ģimeni aizietu uz vienu pasaules hokeja čempionāta spēli, nāktos šķirties vismaz no 356 eiro, taču, iespējams, būtu pārāk grūti noturēties pretī mazāko skatītāju spiedienam, lai nenopirktu kādu suvenīru vai vismaz dzērienu. Tad jau bez 400 eiro nekādi neiztikt. Bet par tādu naudu, laikus saplānojot, var aizlidot turp un atpakaļ līdz Berlīnei, lai noskatītos Vācijas bundeslīgas futbola spēli.

Man nav problēmu samierināties ar to, ka dzīvē visu atļauties nevaru, taču nepamet sajūta, ka spļāvienu ģīmī saņēmis tas mazais puika, kurš bērnībā sekoja līdzi Latvijas hokeja izlasei, pierakstīja rezultātus un apkopoja statistiku. Ja tagad Rīgā notiekošo kāds dēvē par hokeja svētkiem, tad šis pasākums acīmredzot domāts citai auditorijai.