"Bet tas taču nav godīgi! Šitais ir daudz resnāks par mūsējo!" atceros sevi sūkstāmies vectēvam, skatoties svarcelšanu 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs. Toreiz Viktors Ščerbatihs dabūja samierināties ar sudrabu, kamēr 22 kilogramus smagākais irānis Huseins Rezazadē jau otro reizi pēc kārtas kļuva par olimpisko čempionu. "Sports vispār nav godīgs, puika!" toreiz pamācīja vectēvs.
Galu galā pat Latvijas Sporta likuma 3. pantā par sporta jomā ievērojamiem pamatprincipiem minēts godīgas spēles princips, kas nozīmē arī "olimpisko ideālu un ētikas principu ievērošanu".
Pagājuši 20 gadi kopš Atēnu spēlēm, un es saprotu, ka vectēvam bija taisnība – godīga konkurence ir meli un ilūzija. Tokijas olimpiskajās spēlēs tracis tika sacelts par transsievietes Lorelas Habardas dalību svarcelšanā bioloģiski dzimušu sieviešu kategorijā. Toreiz, pretēji daudzu prognozēm, Habarda sievietes nepazemoja un uz pjedestāla augstākā pakāpiena nekāpa. Vēl jo vairāk – Habarda palika bez medaļām un rezultāta vispār. Pēdējā. Taču vai tas nozīmē, ka viņas dalība atbilda godīgas konkurences principiem? Domāju, ka nē, – Tokijas spēļu laikā Habardai tomēr bija jau 43 gadi. Vai ir ētiski cilvēkam pusmūžā likt konkurēt ar sportistēm, kurām zaļoksns jaunības spēks kaulos?
Parīzes spēlēs lielākais cepiens ir par boksu, kur divas startējušās sievietes (saskaņā ar Krievijas kabatas organizācijas teikto) esot vīrieši, kas
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
