2013.gada Latvijas sporta notikumu TOP 6: Martins Dukurs un Samoilovs/ Šmēdiņš dominē  (26)

Tieši šos divus notikumus portāls "Delfi" nolēma izcelt kā divus svarīgākos Latvijas sporta gada dzīvē, bet vēl TOP6 iekļāvām Latvijas basketbola izlašu pārsteidzošos startus šovasar, tenisista Ernesta Gulbja atgriešanos elitē un pasaules uzmanības pievēršanu ar savu uzvedību, Rīgas "Dinamo" piedzīvotās pozitīvās pārmaiņas pēc Arta Ābola kļūšanas par treneri, kā arī hokejista Zemga Girgensona negaidīti spožo "ielekšanu" lielajā hokejā.

Latvijas skeletonists Martins Dukurs šogad turpināja pārsteigt sporta pasauli, pārliecinoši kļūstot par Pasaules kausa ieguvēju un vēl arī izceļot FIBT dibināto "jack pot" 100 000 eiro apmērā.

Februāra sākumā Soču olimpiskajā trasē Martins Dukurs uzvarēja sezonas pēdējā posmā, ceturto gadu pēc kārtas triumfējot Pasaules kausa kopvērtējumā un izcīnīja arī FIBT ieviesto naudas balvu. Tobrīd Martins Dukurs kopš 2011.gada janvāra tikai divos posmos nebija kāpis uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena (uzvaras 19 no 21 posma).

Martins Dukurs līdz ar uzvaru Sočos kļuva par pirmo sportistu bobsleja un skeletona vēsturē, kurš saņems FIBT izsludināto naudas balvu jeb "jack pot" - 100 000 eiro. Šo naudas balvu FIBT apsolīja tiem sportistiem, kuriem vienas sezonas laikā izdosies uzvarēt trijās dažādās trasēs - Kēnigzē, Īglsā un Sočos. Tā kā piecās FIBT disciplīnās šādas sasniegums padevās tikai Martinam Dukuram, tad arī viņš kļuva par visas naudas balvas ieguvēju.

Lai gan sezonas noslēgums bija izcils, nelielu rūgtumu Martinam Dukuram sniedza pasaules čempionāts unikālajā Sanktmoricas trasē, kurā latvietis atzina krieva Aleksandra Tretjakova pārākumu.

Jauno sezonu Martins Dukurs arī iesāka izcili, neatstājot konkurentiem nekādas cerības Pasaules kausa pirmajā posmā. Taču tad nāca dažas neveiksmes, kas liks sportistam saņemties pirms sezonas izšķirošā starta - Soču olimpiskajām spēlēm februārī.

Runājot par Martina panākumiem, jāizceļ arī stabili braucošais vecākais brālis Tomass Dukurs. Vecākais no brāļiem Dukuriem visas sezonas laikā stabili bija labāko sešiniekā, četras reizes kāpa uz goda pjedestāla un sezonas noslēgumā pirmo reizi skeletona Pasaules kausa kopvērtējumā abus augstākos goda pjedestāla pakāpienus ieņēma brāļi - Martins un Tomass Dukuri.

Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm izjuka visi vadošie pludmales volejbola dueti un šķita, ka nākamā sezona jaunajiem duetiem vairāk būs kā iesildīšanās, taču notika negaidītais – 2013.gadu kā pasaules ranga līderi pabeidz Aleksandrs Samoilovs/ Jānis Šmēdiņš.

Sezonas pirmajā turnīrā, Ķīnā notikušajās "Open" sērijas sacensībās Samoilovs/ Šmēdiņš "play off" pirmajā kārtā "uzrāvās" uz brazīliešiem Pedru Salgadu/ Bruno Šmitu, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija tieši viņu sīvākie konkurenti šajā sezonā. Sekoja vēl viens vidēji aizvadīts turnīrs Šanhajā, nu jau "Grand Slam" sērijā, kurā piedzīvots zaudējums "play off" otrajā kārtā.

Taču tad pāris atrada savu iekšējo "ķīmiju" un sāka jau dominēt laukumos. Pēc dažām nedēļām maija beigās notikušajā Argentīnas "Grand Slam" posmā Korientesā Latvijas duets pārsteidza visus, nezaudēja ne vienā spēlē (pa ceļam uzvarot arī savus sīvākos konkurentus brazīliešus), un pēc negaidītās uzvaras Samoilovs varēja mesties dejā ar vietējām dejotājām.

Hāgas turnīrā Samoilovs/ Šmēdiņš ieradās jau kā vieni no galvenajiem favorītiem, ko arī apliecināja. Droša, stabila spēle, un finālā sīvā cīņā zaudēts tikai atkal tiem pašiem brazīliešiem. Latvijas pārim turpinājumā vēl otrā vieta Romas "Grand Slam", bet tad nāca sezonas lielākā vilšanās – pasaules čempionātā Polijā, uz kuru devās daudzi Latvijas atbalstītāji, pludmales volejbolistiem neveicās – zaudējums jau astotdaļfinālā, un medaļas Polijā tika sadalītas bez latviešu līdzdalības.

Vēlāk Samoilovs/ Šmēdiņš uzvarēja Maskavas "Grand Slam" un bija trešie Sanpaulu "Grand Slam", bet sezonu duets pabeidza uz augstas nots. Pēdējā turnīrā Durbanas "Open" Samoilovs/ Šmēdiņš tika līdz finālam, kur par viņa pretiniekiem sensacionāli kļuva Mārtiņš Pļaviņš/ Aleksandrs Solovejs. Lai gan sezonas laikā izveidotais duets Pļaviņš/ Solovejs uzvarēja pirmo setu, spēlē uzvaru svinēja jaunie pasaules ranga pirmie numuri – Samoilovs/ Šmēdiņš.

Latvijas basketbols šovasar piedzīvoja tik lielu ažiotāžu, kāda nebija manīta kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Un galvenie "nemiera cēlāji" nebija paši lielākie basketbolisti...

Jūlijā vidū Tallina uzņēma Eiropas U-20 čempionātu, un tobrīd tikai galvenais treneris Artūrs Štālbergs ar saviem kolēģiem iekšēji ticēja, ka Latvija mājās atgriezīsies ar medaļām. Štālberga puiši Latvijā atgriezās ar sudraba medaļām, kas ir lielākais Latvijas basketbola sasniegums kopš 1935.gada Eiropas čempionāta zelta. Tomēr lielais sapnis palika nepiepildīts...

Fantastiski aizvadījuši priekšsacīkstes (četras uzvaras četrās spēlēs - arī pār Krieviju un spēcīgo Spāniju), Latvijas U-20 basketbolisti otro posmu sāka jau kā vieni no favorītiem un kandidātiem uz vietu pusfinālā, taču to vēl vajadzēja pierādīt laukumā. Otrajā posmā tikai pēdējā spēlē Latvija piedzīvoja pirmo zaudējumu (spēlē pret Franciju), taču tas nekādu negatīvu iespaidu uz latviešiem neatstāja.

Ceturtdaļfinālā skaistā cīņā tika apspēlēta Melnkalne, bet pusfinālā gaidīja jau otrā cīņa pret Eiropas basketbola šī brīža toņa noteicēju Spāniju. Dramatiskā spēlē, kurai līdzi sekoja lielāka daļa valsts, Latvijas U-20 izlase guva uzvaru un iesoļoja finālā, kur pretī bija labi zināmā un reizi jau pieveiktā Itālija.

21.jūlija vakarā Rīgas-Tallinas šoseja bija neierasti pārpildīta ar Latvijas mašīnām, jo uz Igaunijas galvaspilsētu devās tūkstošiem Latvijas atbalstītāju. Sarkanbaltisarkanajā arēnā fani cerēja uz zelta mirkļiem, bet šoreiz spēlētāju satraukums bija pārlieku liels, finālā Itālija diktēja noteikumus un kļuva par čempioni. Ja vēl dažus mirkļus pēc finālspēles Štālberga un basketbolistu acīs bija vilšanās un rūgtums par neizcīnīto zeltu, tad jau pēc dažiem mirkļiem, sajūtot līdzjutēju pūļa izteikto "PALDIES!", Latvijas U-20 izlase apzinājās, ka ir paveikuši varoņdarbu un sudrabs ir izcils panākums, kas vairākiem no šiem puišiem, iespējams, paliks arī augstākais punkts karjerā.

Līdz ar Latvijas U-20 izlases spožajiem mirkļiem un pēdējām spēlēm Igaunijā, Liepājā cīņas uzsāka Latvijas U-18 izlase. Latvijas basketbola speciālisti šo izlasi jau dēvēja par vēl talantīgāku un tāpēc zemapziņā jau cerēja uz medaļām.

Latvijas U-18 izlase turnīru iesāka droši, bet ne tika pārliecinoši kā divus gadus vecākie basketbolisti. Liepājā mūsējie nodrošināja sev iekļūšanu otrajā posmā un vēlāk arī ceļazīmi uz Rīgu, kur tika dalītas medaļas. Ceturtdaļfinālā Latvijas jaunā paaudze pārliecinoši apspēlēja "jaunos Saboņus" jeb Lietuvas izlasi, bet tad pusfinālā spraigā cīņā, pēdējās minūtēs atspēlējot 10 punktu deficītu, tomēr piekāpās Horvātijai.

Sāpīgais zaudējums, diemžēl, neizrādījās sāpīgākais turnīrā, jo sekoja cīņa par bronzu. "Mazajā" finālā Latvija piepildītajā "Arēnā Rīga" tikās ar spāņiem. Vēl piecas minūtes pirms spēles beigām Latvijai bija sešu punktu pārsvars, kas mazrezultatīvā cīņā bija diezgan liels. Spāni atspēlējās, bet Kristapa Pļavnieka divi sodiņi 11 sekundes pirms pamatlaika beigām deva Latvijai cerības - 56:54. Taču spāņi atlikušajā laikā izspēlēja kombināciju un ar tālmetienu izrāva uzvaru, atstājot klusumā "Arēnu Rīga".

"Mazajiem brālīšiem" līdzi turēja arī Latvijas vīriešu basketbola izlase, kas apbēdināja daudzus skeptiķus. "Eurobasket 2013". Finālturnīrā Latvija bija ielozēta "nāves grupā", jo kompānijā latviešiem bija sarūpēta Lietuva un gandrīz visa bijusī Dienvidslāvija - Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Maķedonija. Izdzīvojuši šajā kompānijā, Latvijas basketbolisti ar labām izredzēm sāka otro posmu. Sensacionāli graujošā uzvara pār Ukrainu vēl vairāk iedvesmoja Latviju, kas nākamajā spēlē vienā no aizraujošākajām cīņām visā turnīrā piekāpās Francijai. Nākamajā, izšķirošajā cīņā par iekļūšanu ceturtdaļfinālā Latvijai bija jātiekas ar Beļģiju, un daudzi jau Latvijai "pierakstīja" vietu izslēgšanas turnīrā.

Tomēr Latvijas izlasi piemeklēja vecā liksta - labas spēles un uzvaras pār spēcīgiem pretiniekiem, bet vājas spēles un zaudējumu nosacīti pastarīšiem. Visas spēles laikā pret beļģiem Latvijai tā arī neizdevās saasināt cīņu un parādīt, ka ir pelnījusi vietu ceturtdaļfinālā. Sāpīgas zaudējums viens no labākajiem finālturnīriem pēdējos gados Latvijai beidzās ar 11.vietu kopvērtējumā.

2013.gadu latviešu hokeja talants Zemgus Girgensons sāka Amerikas hokeja līgas (AHL) komandā Ročestras "Americans", taču 12 mēnešus vēlāk viņš jau kļuvis par stabilu Nacionālās hokeja līgas (NHL) pastarītes Bufalo "Sabres" uzbrucēju.

AHL čempionāta sākumā Girgensonam spēle īsti nevedās, jo viņš diezgan daudz cīnījās ar dažādiem savainojumiem. 61 regulārā čempionāta spēlē viņš guva sešus vārtus un 11 reizes rezultatīvi piespēlēja. AHL izslēgšanas spēlēs viņš trīs spēlēs guva trīs vārtus. Latviešu hokejists lieliski nospēlēja sezonas beigās, un komandas biedri "Americans" rindās to novērtēja, atzīstot Girgensonu par progresējušāko spēlētāju vienībā.

Pēc izstāšanās no AHL izslēgšanas spēlēm Girgensons steidza palīdzēt Latvijas valstsvienībai pasaules čempionātā, kas notika Somijā un Zviedrijā. Jaunā hokejista vēlēšanās spēlēt bija tik liela, ka viņš laukumā devās pāris stundas pēc atlidošanas no ASV. Uzvarā pār Slovākijas valstsvienību Girgensons guva pirmos vārtus valstsvienības rindās, un tie viņam izrādījās vienīgie visā turnīrā. Viņš palīdzēja Latvijas izlasei čempionātā izcīnīt 11.vietu.

Septembrī Girgensons sāka cīņu par vietu NHL, jo sākās klubu pirmssezonas treniņnometnes. Viņš piecās pirmssezonas pārbaudes spēlēs guva trīs vārtus un izdarīja vienu rezultatīvu piespēli, iekrājot arī lietderības koeficentu "+5". Tas viņam nodrošināja vietu "Sabres" komandā arī regulārajā čempionātā.

Debija NHL oficiālā spēlē latviešu talantam izdevās teicama, viņš spēlē pret Detroitas "Red Wings" guva komandas vienīgos vārtus. Sezonas turpinājumā Girgensons lēnā garā krāja rezultativitātes punktus un uzslavas gan no treneriem, gan no žurnālistiem.

Šobrīd viņš NHL aizvadījis 33 spēles, kurās viņš guvis trīs vārtus un izdarījis septiņas rezultatīvas piespēles. Tāpat viņš ticis pie negatīva lietderības koeficenta "-1", kamēr "Sabres" komanda ir pēdējā vietā visā līgā.

Tenisists Ernests Gulbis šogad, iespējams, bija spilgtākais Latvijas sportists starptautiskā arēnā - "Ernijs" ne tikai spīdēja kortā, bet planētas uzmanību pievērsa ar savu uzvedību gan spēles laikā, gan ārpus cīņām.

Sportiskajā ziņā Gulbim šogad lielākais kāpums ATP pasaules rangā starp vadošajiem tenisistiem. Šo gadu Latvijas labākais tenisists iesāka 138.vietā, bet gadu noslēgs 24.vietā, tikai par trīs pozīcijām atpaliekot no sava personiskā rekorda. Gada laikā Gulbis ieguva divus titulus un uzvarēja 37 no 55 ATP sērijas mačiem, kuros piedalījās. Gulbja sasniegums gan nedaudz atpaliek no tā, ko pats sportists cerēja sasniegt  - iekļūt TOP 20.

2013. gada martā viņš guva trešo uzvaru ATP vienspēļu turnīros, otro reizi karjerā triumfējot Delrejbīčas turnīrā ASV. Savukārt septembrī Gulbis "spridzināja" Krievijā - uzvara Sanktpēterburgas turnīrā, uz kuru viņš devās bez spriedzes un labi pavadīt laiku.

Tomēr sezonas svarīgākajos turnīros - "Grand Slam" - latvietim šogad arī nekas spīdošs neizdevās. Izlaidis "Australian Open", pārējos trijos turnīros Gulbis izstājās pirmajā, otrajā un trešajā kārtā. Tiesa, starp panākumiem "Grand Slam" turnīros jāmin uzvara Vimbldonā pār Žo Vilfrīdu Tsongu.

Sezonas panākumu sarakstā noteikti jāizceļ uzvara pasaules ranga tobrīd otro numuru Endiju Mareju un TOP 10 pārstāvi Janko Tipsareviču, kā arī divi sīvi zaudējumi Rafaelam Nadalam. Viens no mačiem pret Nadalu izpelnījies arī starptautisku atzinību, iekļūstot starp sezonas nozīmīgākajām spēlēm.

Tikmēr kopā ar kāpumu ATP rangā Gulbis "spodrināja savu spalvu" ārpus korta. Nu jau par leģendāru ir kļuvusi Gulbja intervija maijā, pasaules vadošo četrinieku - Džokoviču, Mareju, Federeru un Nadalu - nosaucot par garlaicīgo četrinieku.

Par tikpat episku un izslavētu kļuva Gulbja uzvedība Montekarlo "Masters series" turnīra spēlē pret Huanu Monako, kad viņš vairākas reizes nesavaldīja savas emocijas, šķaidīja raketes un dusmās spēra tribīnēs bumbiņas. Jau gada sākumā Gulbis regulāri izpelnījās uzmanību ar rakešu šķaidīšanu, bet sezonas turpinājumā skatītāji un televīzijas komentētāji jau katrā spēlē pēc kādas neveiksmīgas epizodes gaidīja Gulbja dusmu izpausmi. Īpaši izceļama "pieklājīga" raketes laušana zāles seguma kortā Halles turnīrā.

2013.gada sākumā Rīgas "Dinamo" praktiski jau bija zaudējusi iespējas iekļūt Gagarina kausa izcīņā un tobrīd likās, ka hokejistiem sezona beigusies un viņi var mierīgi gatavoties pasaules čempionātam. Tomēr KHL domāja savādāk un ieviestās izmaiņas izmainīja arī rīdziniekus, kuru stāsts varētu būt līdzīgs Pelnrušķītes pārvērtībām.

Šī gada sākumā toreizējais komandas ģenerālmenedžeris Juris Opuļskis atzina, ka Rīgas komanda jau skatās nākamās sezonas virzienā. Tomēr 22.janvārī Kontinentālās hokeja līgas (KHL) prezidents Aleksandrs Medvedevs paziņoja, ka Gagarina kausā netikušajām komandām sezonas nebeigsies, jo tiks nodibināts Cerības kauss.

"Dinamo" KHL regulārā čempionāta noslēgumā ierindojās pēdējā, 14.vietā Rietumu konferencē. Tas nozīmēja, ka Cerību kauss bija jāsāk no kvalifikācijas kārtas. Cerības kausu kvalifikācijā Rīgas "Dinamo" pārspēja Krievijas komandu Ņižņijnovgorodas "Torpedo", savukārt ceturtdaļfinālā Latvijas klubam bija jāspēkojas ar Ukrainas klubu Doņeckas "Donbass". Pēc četrām spēlēm sērijā rezultāts bija 2-2, un sacensību nolikums vēstīja, ka dueļa uzvarētājs jānoskaidro pēcspēles metienu sērijā, kurā ar 2:1 pārāka bija Rīgas "Dinamo" komanda.

Cerības kausa pusfinālā rīdzinieku pretinieki bija Minskas "Dinamo", un Baltkrievijas komanda sērijā tika uzvarēta ar 3-0. Finālā rīdziniekus sagaidīja Habarovskas "Amur" hokejisti. Sērijā Rīgas "Dinamo" uzvarēja ar 3-1, un ļoti neveiksmīgo sezonu pabeidza pacilātā noskaņojumā.

Gatavojoties jaunajai sezonai, visi komandas pārstāvji skaidri norādīja, ka vairs nevēlas cīnīties par Cerības kausu. Rīgas "Dinamo" atgriezās ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs, komandā atgriezās Sandis Ozoliņš, Georgijs Pujacs, Marcels Hosa, Aleksandrs Ņiživijs, Mārtiņš Cipulis. Sastāvam tika piesaistīti leģionāri, kuri izrādījās ļoti kvalitatīvi – Kails Vilsons, Mets Robinsons. Vārtsargu līnijā divi leģionāri – Mikaels Telkvists un "tumšais zirdziņš" Jakubs Sedlāčeks. Ieguvumi sastāvā bija lielāki nekā zaudējumi. Tāpat Artis Ābols no galvenā trenera vietas izpildītāja oficiāli kļuva par galveno treneri.

Sezonas sākums pierādīja, ka Rīgas "Dinamo" šogad ir pavisam cita komanda. Jau pēc pirmajām spēlēm rīdzinieki bija starp Rietumu konferences līderiem. Veiksmīgā sezona turpinājās un KHL starptautisko spēļu pārtraukumā "Dinamo" devās konferences trešajā pozīcijā. Jau novembrī Rīga klubs ieguva vairāk punktu nekā visā sezonā kopumā. Latvijas hokeja līdzjutēji arī turpinājumā tika iepriecināti ar skaistām spēlēm un uzvarām un "Dinamo" joprojām cīnās par trešo vietu Rietumu konferencē.