Guntis Keisels: trešais solis - sveiciens kaimiņiem  (1)

Latvieši ar divām uzvarām startā ir sagādājuši sev čempionātā lielāko pārsteigumu autoru godu. Savukārt Lietuvas komanda, šķiet, mazliet iestigusi ne tikai turnīra tabulā, bet arī sava spēles rokraksta meklējumos. Zaudējums Serbijai vēl nebūtu traģēdija, bet komandas pasmagā spēle gan pirmajā mačā, gan uzvarētajā spēlē ar Maķedoniju gan iegrauzis rūpju rievas lietuviešu žurnālistu un atbalstītāju sejās – kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt...

Sava versija par Lietuvas komandas rūpju cēloņiem ir visiem, ieskaitot Latvijas valstsvienības galveno treneri Ainaru Bagatski. Tiesa, sarunās ar žurnālistiem treneris līdz šim pacietīgi kodis mēlē un izlīdzējies ar vispārējiem komentāriem, neieslīgstot detaļās. Sak, pretinieku pretizlūkošana nesnauž, tāpēc ar publiskiem secinājumiem nav jāsteidzas. Tos jādara zināmus komandai un tad, pēc spēles, varēs atklāti stāstīt, kas plāna izdevās un kas nē.

Tomēr arī īlenu maisā nenoslēpsi un Bagatska tēze par nepieciešamo agresivitāti un sportisko nekaunību aizsardzībā, precīzi sasaucas ar lietuviešu bažām . Proti, lielisko bilanci pārbaudes spēlēs (11 uzvaras) Lietuvas komanda sakrājusi pret komandām, kuras nav sevi pārpūlējušas aizsardzībā. Toties tiklīdz pretī nākuši krampīgie grieķi, lietuviešu zvaigznes nobālējušas (62:80). Līdzīga nevarība atkārtojās arī mačā ar Serbiju (56:63). Saspēles vadītājs Mants Kalnietis ir rezultatīvākais spēlētājs komandā (vidēji spēlē 17 punktu) un izceļas arī ar efektīgām piespēlēm (vidēji spēlē 4), tomēr Lietuvas basketbola galvenais lepnums – uzbrucēji un centri – pie bumbas netiek tik bieži, cik gribētu. Turklāt komandā viņu ir daudz un lomu sadalīšanai ar līdzšinējām 14(!) spēlēm, šķiet bijis par maz.

To visu ņemot vērā, riskēšu teikt, ka Latvijas – Lietuvas spēles iznākums vairāk būs atkarīgs no mūsu komandas snieguma. Ja izdosies nospēlēt pēc trenera Bagatska kopīgās receptes – ātri un agresīvi, bet vienlaikus gudri un pacietīgi, būs gana labas izredzes sagādāt trešo pārsteigumu visai basketbola Eiropai, jo lietuviešu varenajiem garajiem spēlētājiem nebūs viegli izskraidīt līdzi mūsu ātrajam sastāvam. Ja kaut kādu iemeslu dēļ piektdien neizdosies tuvoties savai Jeseņicē augstu paceltajai latiņai, lietuviešu zvaigznēm pavērsies labas izredzes sataustīt no rokām ārā slīdošo spēles pavedienu.

Bet, lai kā arī iegrozīsies trešās spēles gaita, jau tagad var teikt, ka Latvijas valstsvienības 2013.gada modelis ne tikai apstiprinājis piederību tai ļoti plašajai Eiropas komandu saimei, kas basketbolu prot spēlēt labi (ilustrācijai skat. spēļu Somija – Turcija, Ukraina – Izraēla, Vācija – Francija, Beļģija – Vācija rezultātus; starp 24 finālturnīra dalībniecēm bezcerīgu pastarīšu nav), bet arī pievienojies tai šaurākajai kategorijai, kura prot uzvarēt. Pēdējo reizi latviešiem tas bija izdevies tālajā 2001.gadā. Sekojošajos 11 gados bija atsevišķas veiksmes atsevišķās spēlēs pat ar ļoti stipriem pretiniekiem, tomēr daiļrunīgā bilance Eiropas čempionātu finālturnīros (pēdējos piecos 2-17) Latvijas komandai starptautiskajās aprindās sagādāja mūžīgo neveiksminieku reputāciju. Ar vairāku gadu garumā veidoto komandas garu, Rolanda Freimaņa iedvesmu un Kristapa Janičenoka dzels nerviem no tās patlaban izdodas tikt vaļā. Turam īkšķus, lai process turpinātos.