Tomēr dažkārt ir veselīgi novērtēt tikko noieto ceļu, atskatoties uz tā sākumpunktu . Proti, atsaucot atmiņā izjūtas un priekšnojautas, kādas bija pirmsEuroBasket'2013 starta un palūkojot, kas tad no tā visa iznācis.
3.septembris: Latvijai ir teju ideāls pieredzes un jaunības apvienojums.
15.septembris: Aritmētisko patiesību laukumā apstiprināja komandas kolektīvā enerģija, bet ārpus laukuma - oficiālie un neoficiālie signāli par labo mikroklimatu. Protams, žēl, ka pašā svarīgākajā brīdī komandas ķīmiskās reakcijas tomēr nespēja neitralizēt milzīgās spriedzes kaitīgo ietekmi. Taču šīs latviešu tradicionālās kaites ārstēšanai recepte ir skaidra: jo vairāk spēlētāju ikdienā rūdīsies augstākā līmeņa klubos, jo lielākas būs izredzes reiz tomēr valstsvienību cīņās "lielo zivi" dabūt krastā.
3.septembris: Latvijai ir plašas sastāva rotācijas iespējas.
15.septembris: Spēlētāju sniegums visos mačos nebūt nebija vienmērīgs, tomēr treneru kolektīvs ik spēlē konsekventi izmantoja 10 vai pat 11 basketbolistus. Tas palīdzēja racionāli izmantot spēkus, jauca pretiniekiem prātus ar spēles stila niansēm un uzturēja komandā produktīvu noskaņojumu, jo ikviens jutās iesaistīts. Turklāt tas viss notika, nesaraustot spēlētājus ar biežām maiņām. Šāda prakse gandrīz visos mačos palīdzēja agrāk vai vēlāk atrast todien optimālo virknējumu. Gandrīz visos - izņemot pašu pēdējo...
3.septembris: Latvijai ir motivācija un ambīcijas.
15.septembris: Bija - un kā vēl! No pirmās dienas piekoptā "soli pa solim" taktika, akcentējot katras nākamās spēles nozīmi, Latvijas gadījumā bija pilnīgi pareiza. Tomēr lielais mērķis - ceturtdaļfināls - no acīm netika izlaists un pēc izkļūšanas no grupas nekāds atslābums neiestājās (sveiciens ukraiņiem!). Arī abās pēdējās spēlēs nebija runa par pretinieku nenovērtēšanu vai samierināšanos ar paveikto. Taču izšķirošajā cīņā ar Beļģiju ambīciju uguns izrādījās pārāk karsta un to apdzēst neizdevās - kaut psiholoģisko nianšu virzienā šogad tika strādāts mērķtiecīgāk, nekā iepriekš.
3.septembris: Latvijas valstsvienībā nav klasiskā lomu sadalījuma.
15.septembris: Atsevišķās spēlēs ar varenu rezultatīvo piespēļu ražu paspīdēja Jānis Strēlnieks un Dairs Bertāns, savu reizi pieteicās līderi centra pozīcijā, tomēr Latvijas komandas spēks bija un palika spēlētāju universālismā un savstarpējā aizvietojamībā. Līdz mačam ar Beļģiju, kurā prasīties prasījās droša roka, kas laukumā pārraksta neveiksmīgi sāktā mača scenāriju un saliek partnerus pa vietā,. Diemžēl tāda neatradās un īsti nav saskatāma arī valstsvienības tuvāko rezervju apcirkņos. Būs vien jāpielāgojas dzīves īstenībai un jāslīpē pieejamiem resursiem atbilstošs spēles stils. Par nelaimi pretiniekiem, kuriem nebūt nebija viegli pielāgoties.
3.septembris: valstsvienībai nav garantētas amnestijas.
15.septembris: Bažas, ka nepieciešamība uzvarēt (atšķirībā no 2011.gada čempionāta Lietuvā, kur jauno komandu slavēja pēc skaistajiem zaudējumiem) basketbolistiem traucēs parādīt labāko sniegumu, izgaisa jau pirmajās spēlēs. Bija gan kvalitatīvs basketbols, gan uzvaras. Tiesa, augošā apetīte, iespējams, nospēlēja negatīvu lomu mačos, kuros pretī nāca basketbola lielvalstu komandas - Lietuvu, Serbiju, Franciju. Iepriekš tika spēlēts, lai neizgāztos, šoreiz bija apņēmība spēlēt, lai uzvarētu. Pret pirmajiem diviem tā patraucēja atraisīties uzbrukumā, pret frančiem spēles sākumā sasēja rokas un galvas aizsardzībā.
3.septembris: valstsvienībai nav ieprotokolēta uzdevuma (nejaukt ar mērķi!).
15.septembris: Terminam "uzdevums" sportā ir nozīme tikai salikumā ar tādiem jēdzieniem kā "sankcijas" un "prēmijas". Basketbola savienības jaunāko laiku praksē abi pēdējie nav aktuāli, atbrīvojot vietu profesionāla sportista dabīgajai motivācijai - vēlmei uzvarēt katrā spēlē. Tāda "soli pa solim" taktika šoreiz nostrādāja par visiem simts, un liktenīgajā mačā ar Beļģijas izlasi bumba grozā nekrita ne jau tāpēc, ka LBS valdes sēdes protokolā savulaik netika ierakstīta frāze "Iekļūt ceturtdaļfinālā!"
Kas šoreiz neizdevās - var izdoties nākamreiz. Bet valstsvienības 2013.gada modelim: Lielais Paldies! Par meistarību un pašatdevi. Par 12 dienu garumā - pirmo reizi tik ilgi! - sagādātajām emocijām un labāko bilanci Eiropas čempionātos kopš neatkarības atgūšanas. Par sajūtu, ka nākamais patīkamais "EuroBasket" nebūs jāgaida 12 garus gadus.
Guntis Keisels, basket.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
