'Eurobasket 2017': Mobilās Latvijas izlases spēles maniere, plusi un potenciālie mīnusi  (11)

"Eurobasket 2017" četrās valstīs sāksies ceturtdien, 31. augustā, un risināsies līdz 17. septembrim. Izslēgšanas spēles notiks Stambulā, kur savus priekšsacīkšu mačus aizvadīs Latvijas basketbola izlase. Ainara Bagatska vadītā valstsvienība savu pirmo maču aizvadīs 1. septembrī pret Rio olimpisko spēļu vicečempioni Serbiju, bet tad vēl spēlēs pret Beļģiju, Lielbritāniju, Krieviju un mājinieci Turciju.

Portāls "Delfi" ik dienu teksta tiešraidē informēs par "Eurobasket 2017" spēļu norisi, bet par Latvijas un citu D grupas komandu jaunumiem no Stambulas informēs "Delfi" speciālkorespondents Jānis Bendziks.

Pirms Latvijas izlases pirmās spēles Turcijā ir laiks veikt secinājumus par izlasi pēc aizvadītajām pārbaudes spēlēm un analizēt, ko tie var nozīmēt saistībā ar gaidāmo turnīru.

Komandas kapteinis Jānis Blūms, kurš Eiropas čempionātā debitēja tālajā 2005. gadā, nevarēja atminēties kādu reizi, kad Latvijas izlasē būtu vienuviet pulcējušies vairāki tik atlētiski spēlētāji.

"Ir bijis Biedriņš un Kambala," sacīja Blūms. "Biedriņš varbūt bija pielīdzināms šai izlasei, Kambala vairāk bija tāds smagnējāks. Bet šogad mums ir vairāk tādu mobilāku garo spēlētāju, kuri var iemest trīspunktnieku, var aiziet garām, "iecirst" no augšas, var nosegt "postu". Viņi principā var izdarīt visu. Tas ir tāds mūsdienu basketbols."

Šī gada izlases modelis patiešām atbilst Blūma minētajam mūsdienu basketbolam. Varētu pat teikt, ka tas tiecas pēc tā paša etalona. Komandas kodolu veido vairāki daudzpusīgi spēlētāji, kurus var izmantot dažādās pozīcijās, veidojot mobilus pieciniekus. Tas neattiecas tikai uz redzamākajiem "dankotājiem" vai spēlētājiem ar īpašiem parametriem ārējās un garo spēlētāju pozīcijās.

Jānis Strēlnieks un Aigars Šķēle pārbaudes spēlē ir bijuši nešpetni aizsardzībā pret jebkuru garo pēc samainīšanās, nedodot viņiem nevienu vieglu centimetru cīņā par pozīciju. Veterāni Jānis Blūms un Kristaps Janičenoks bagātina komandas metēju rindas un noteikti ir vairāk nekā noderīgi ģērbtuvēs (pirmais dažās spēles epizodēs izteikti pamācoši runāja ar kādu komandas jauno spēlētāju medijiem atvērtajā treniņā). Mārtiņa Meiera un Andreja Gražuļa enerģija komandai dod papildus uzvarētas epizodes, kas reizēm ir kā negaidīts pluss. Turklāt teju katram rotācijas spēlētājam ir vismaz adekvāti labs metiens no distances savai pozīcijai.

"Ja ir iespēja to darīt, mēs cenšamies vienā uzbrukumā nospēlēt vienu, divus "pick-and-rollus"," skaidroja Visockis-Rubenis. "Caur to pirmo sakustināt aizsardzību un caur otro jau dabūt kādu reālu metienu."

Laukumā esot lielam plašumam, pateicoties katram no spējīgajiem trīspunktu metējiem, agri vai vēlu aizsardzībai ir vienkārši jāsalūst pēc kāda no kārtējiem caurgājieniem. Tos prasmīgi var izpildīt vairāki labi bumbas pārvaldītāji.

"Ja komandā visi pieci spēlētāji ir bīstami no perimetra un no viņiem nevar īsti atkāpties un palīdzēt, tas vienkārši atver vaļā visu laukumu jebkuram mazajam," situāciju komentēja Dairis Bertāns.

Tas ir redzams, piemēram, kad Latvijas izlase izspēlē relatīvi jaunu "pick-and-roll" veidu, ko aiz okeāna dēvē par "Spain pick-and-roll" (Šādu nosaukumu ASV basketbola žurnālistu aprindās tas ir ieguvis, pateicoties "EuroBasket 2015" finālam, kura pašā sākumā Spānija, izmantojot šo sadarbību, guva vairākus bezatbildes punktus pret bezspēcīgu Lietuvas izlases aizsardzību - autors). Atšķirībā no parastās šīs kombinācijas versijas tajā tiek iesaistīts vēl viens papildu dalībnieks, kurš pārsteidz pretinieku garo ar aizsegu no aizmugures:

Pret šo sadarbību pretinieku aizsardzībai nākas pieņemt vairākus ārkārtīgi grūtus lēmumus, pateicoties vairākiem lieliskiem izpildītājiem Latvijas izlases sastāvā. Veiksmi komandām, kurām pēkšņi jāsadala uzmanība starp spējīgiem bumbas pārvaldītājiem, tādiem kā Jāni Strēlnieku vai Dairi Bertānu, aizsega licēju "vienradzi" Kristapu Porziņģi un vēl kādu nāvējošu tālmetēju vai vienkārši spējīgu spēlētāju, kurš liek šo attiecīgo pēdējo bloku. Protams, arī Porziņģa īpašais talants paver komandas biedriem lieliskas iespējas dažādās spēles situācijās. Pavērojiet, ar kādu pietāti Lietuvas garie spēlētāji izturas pret Ņujorkas "Knicks" centru pirmajās divās epizodēs. Jons Valančūns nemaz nepamet viņu un pavisam nebūtu gatavs Timmas aizsegam no muguras, ja Dairis Bertāns jau nebūtu sev šīs situācijas dēļ atradis brīvu trīspunktnieku.

Latvijas izlases "mazie" turnīra laikā bieži varēs doties pateicīgos caurgājienos, ko palīdz radīt Porziņģa ietekme uz savu sedzēju.

Šis noslēdzošais aizsegs garajam spēlētājam idejiski liedz iespēju darīt to, ko viņš parasti dara, proti, netraucēti aizsargāt grozu, kas tad ir jāuzņemas šai situācijai nepiemērotam mazajam spēlētājam. Turklāt garais spēlētājs ir piespiests ātri reaģēt un kustīgi aizsargāties uz perimetra, kas vairākiem šādiem milžiem var sagādāt grūtības. Pēdējā aizsega licējs var vienā momentā jau izlēkt ārā uz trīspunktu metienu, kā to šajā epizodē izdarīja Kristaps Janičenoks.

"Tā ir priekšrocība, ja tas mazais tajā situācijā man ir priekšā un es eju ātrumā," sacīja Dairis Bertāns, kuram attiecīgi var būt pateicīga iespēja uzbrukt grozam. "Bet principā tā situācija ir jālasa, un tur ir tik daudz opciju, ka aizsardzībai pielāgoties pie tās sadarbības ir diezgan grūti."

Angļu valodā šis rādītājs ir pazīstams kā "Assist Percentage" jeb "piespēļu procentuālā attiecība". Kā tas tiks izskaidrots nākamajās rindās, šajā gadījumā to gluži tā nevar dēvēt...

Šādu skaitli ieraugot, prātā nāk vien fantastiskie Goldensteitas "Warriors", kuri pērn sasniedza lieliskus 70,5 procentus (tuvākajiem sekotājiem Bostonas "Celtics" bija 65,3%). Varbūt galvenā trenera Ainara Bagatska kolēģiem no Lietuvas ir taisnība, nodēvējot Latvijas izlasi par Eiropas Goldensteitas "Warriors"?

Jāpiemin, ka FIBA noteikumi paredz rezultatīvas piespēles piešķiršanu arī spēlētājam, kurš ir izveidojis partnerim iespēju mest un trāpīt vismaz vienu soda metienu. Tas gan pārsvarā ir attiecies vienu vai diviem momentiem katrā no pārbaudes spēlēm, būtiski neiespaidojot šo attiecību, kas joprojām saglabā vietu virs 70 procentiem (diskutablas gan ir dažas no dāvanām, ko spēlētājiem ir piešķīris "Arēnas Rīga" sekretariāta galdiņš). Protams, arī šādas piespēles ir svarīgas.

"Mūsu spēles stils ir radies no tā, kāds ir mūsu talants," komandas plūstošo stilu un piespēļu attiecību komentēja Bagatskis. "Šādā stilā spēlējot, mēs varam gūt pārsvaru. Ja mēs esam jauni, ja mēs esam ātri, ja mēs labi metam no distances, tad mums tas ir jāizmanto. Jāspēlē ātrs, agresīvs un gudrs basketbols."

Ne visas pārbaudes spēles bija pret augstākā līmeņa komandām, kas, iespējams, šo rādītāju mākslīgi palielina. Tas gan neiespaido faktu, ka uzturēt šādu pozitīvu tendenci uzbrukumā ir jāprot pret jebkuru pretinieku. Daudz rezultatīvu piespēļu parasti mēdz norādīt uz to, ka komandas spēlētāji ir spējīgi viens otram atrast labus metienus, kā arī uz sakarību, ka komanda to vispār cenšas darīt, kas ir ne mazāk svarīgi. Turklāt šī statistikas iedaļa joprojām iepriecināja pret tādu respektējamu pretinieku kā Lietuva (Latvija izcēlās ar 22 rezultatīvām piespēlēm un 28 trāpītiem metieniem no spēles. Pat noņemot trīs piespēles, kas izveidoja soda metienus, sanāk 67,9 procentu piespēļu procentuālā attiecība.).

Piedodiet par klišeju, bet šī izlase pārbaudes spēļu laikā ir patiesi spēlējusi "iekš sistēmas". Vai tas būtu, sekmīgi uzbrūkot ātrajā pārejā vai pieci pret pieci, rezultāts reti vien ir gūts, pateicoties kāda spēlētāja mērķtiecīgai izvirzīšanai spēlei viens pret viens. Sava veida salīdzinājumu var rast, apskatot, kā valstsvienība izmanto spēli "postā". Ja tādi pretinieki kā Lietuvas smagnējie vīri demonstrēja apzinātu vēlmi gūt punktus paši caur spēli ar muguru pret grozu, tad Latvijas izlasei tas bieži vien ir kā veids, lai izveidotu metienus no citām vietām laukumā. Spēlētāju kustība tikai turpinās pēc bumbas iespēlēšanas iekšā.

Gan Jānis Timma, gan pati komanda ir regulāri atradusi dažādus risinājumus kombinācijā, kas ļauj Timmam saņemt bumbu ar muguru pret grozu pēc kāda aizsarga likta aizsega.

"Es domāju, ka mēs mēdzam viņus sasteigt," par komandas trīspunktu metieniem izteicās Blūms. "Mums vairāk vajadzētu iet cauri, lai tiktu pie soda metieniem. Vairāk vajadzētu meklēt kādu balansu."

Divās pārbaudes spēlēs Lietuvā un pirmajā mājas spēlē pret Polijas izlasi Latvijas basketbolisti kopā trāpīja tikai 7 no 26 (26,9%) tādiem tālmetieniem, kurus var kategorizēt kā brīvus un kuri sekoja pēc piespēles.

Šajās trijās spēlēs izlase kopumā realizēja tikai 17 no 73 (23,3%) trejačiem, kuri tika izpildīti pēc piespēles, jeb tā saucamie "catch & shoot" metieni, kas basketbolā ir tipiskākie precīzākie tālie metieni ar palēcienu. Pēdējās spēlēs šis rādītājs ir teju vai tuvojies otrai galējībai (27/62, 43,5%), kas gan labāk ataino izlases spēlētāju prasmes no tālienes.

Lai gan daži no izpildītajiem metieniem neveiksmīgajā periodā bija visnotaļ sasteigti, atskatoties uz šo laiku, var izteikt minējumu, ka tos pietiekami ietekmēja tīra nejaušība. Tomēr jāapzinās, ka arī pašam turnīram piemīt zināms nejaušības faktors. Viena neveiksmīga diena turnīra izslēgšanas fāzē var beigties ar skarbu un, iespējams, pat negodīgu izstāšanos no čempionāta. Šādās spēlēs izvēle biežāk uzbrukt groza apakšai var būt vairāk kontrolējama nekā komandas trīspunktnieku procents.

"Savā ziņā vienīgā problēma, kura mums varētu būt, ir aizsardzībā pret "post-upiem"," norādīja Jānis Blūms. "Bet tādu spēlētāju nav arī vairs daudz Eiropā. Viņus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt."

Potenciālais serbu bieds Miroslavs Raduljica traumas dēļ turnīrā tomēr nepiedalīsies. Serbijas izlases arsenālā joprojām ir Bobans Marjanovičs, krievi bumbu "postā" pārbaudes spēlē iespēlē arī NBA centram Timofejam Mozgovam, kurš gluži gan nav meistars šajā spēles elementā, bet citus draudus mūsu grupā ir grūti saskatīt. Bīstami spēlētāji, kā brāļi Gasoli, var tā arī pretiniekos nenonākt.

Visbiežāk Baltijas derbijā lietuvieši "postā" izvirzīja Jonu Valančūnu, kurš Latvijas komandu nodrošināja ar sava veida ģenerālmēģinājumu pirms čempionāta. Dažāda veida pieejas viņa apturēšanai nesa labus rezultātus. Toronto "Raptors" centram būtībā nesanāca nomākt svarā vieglāko Kristapu Porziņģi ne viens pret vienu, ne izmantot komandas labā situācijas, kad līdz galam ir pieslēdzies otrais sedzējs. Donāts Motiejūns ar muguru pret grozu tikmēr trāpīja dažus sarežģītus metienus, ar kuru izmešanu Latvijas izlase, visticamāk, labprāt sadzīvotu.

Vēl arī jāatceras, ka galu galā pretinieku centram šis metiens no groza apakšas ir jāizpilda pret ļoti stalto Kristapu Porziņģi vai pēc nogurdinošas cīņas ar Mārtiņu Meieru, kurš nepavisam neiebildīs pacīnīties par pozīciju.

Lēnāki pretinieku garie saskarsies ar pietiekami daudzām problēmām otrā laukuma galā, kur tiem vajadzēs tikt līdzi Latvijas izlases "pick-and-roll" virpulim. Droši var paredzēt, ka 2,21 m garais un masīvais Marjanovičs tiks pie katras iespējas piespiests aizsardzībā kustēties. Izlases treneru kolektīvs jau ko līdzīgu piespieda darīt Valančūnam. Varam arī atcerēties 2013. gada čempionātu, kurā Ainara Bagatska treneru kolektīvs un ļoti rezultatīvais Rolands Freimanis ekspluatēja Bosnijas zvaigzni Mirzu Teletoviču.

Pretinieki var mēģināt "noslēpt" savus lēnākos garos no Porziņģa. Pie šī brīža izlases sākumpiecinieka viņiem varētu tikt dots uzdevums segt Rolandu Šmitu, lai izvairītos no liepājnieka ātruma priekšrocībām. Šmita segšana gan arī nenozīmē iespēju aizsardzībā uzelpot. 22 gadus vecais uzbrucējs pārbaudes spēļu laikā ir pierādījis, ka ir spējīgs lēnākiem garajiem tikt garām ar driblu, uzsākot kustību pēc saņemtas piespēles uz perimetra.

Šo žestu var saukt par izmisuša garā spēlētāja lūgumu pēc palīdzības un apziņu, ka viņam nav cerības izskriet ārā un noturēt sev priekšā ātro Šmitu, kurš nodrošina tādu "speisingu", ka pat neietilpst kadrā.

Pretinieku masīvo centru drauds neaprobežojas vien ar punktu gūšanu. Meistarīgi atlēkušo bumbu vācēji, piemēram, krievu centrs Mozgovs, varētu Latvijas izlasi ievainot, dodot savai izlasei papildu iespējas uzbrukumā. Trijās no četrām pārbaudes spēlēm Rīgā Latvijas izlase savāca mazāk nekā 66 procentus iespējamo atlēkušo bumbu pie sava groza (vienīgais izņēmums bija spēle pret Rumāniju). Lai ieliktu šo skaitli kontekstā, Turcijas klubs "Galatasaray" bija vājākais šajā spēles elementā pēdējā Eirolīgas regulārajā sezonā, iegūstot vien 67,3 procentus atlēkušo bumbu pie sava groza.

Šim statistikas rādītājam arī ir bijusi pietiekami liela saistība ar jau aprakstīto cīņu starp diviem dažādiem spēles stiliem. Latvijai turot laukumā mobilākus, bet ne tik fiziski spēcīgus spēlētājus, pretiniekiem tiek dots zināms handikaps cīņā par atlēkušajām bumbām. Cerība šajā ziņā ir tāda, ka plašais Latvijas izlases uzbrukums dos komandai lielāku labumu, nekā dažas neizcīnītas bumbas to apturēs.

Daļa no atlēkušajām bumbām ir tikusi zaudēta, rodoties zināmām situācijām pēc mobilas spēles aizsardzībā. Spēlēs pret vājākiem pretiniekiem varam sagaidīt, ka izlase aktīvi mainīsies un nebaidīsies, piemēram, atstāt savus mazos spēlētājus vienus pašus pret kādiem nespējīgākiem garajiem. Lai cik liela būtu vēlme uzbrukt neatbilstošam sedzējam (tā sauktajam "mismatch"), šādi metieni no "posta" gluži vienkārši nav efektīvi:

"Jā, pēdējā laikā mūsdienu basketbolā diezgan bieži mainās," uzdevumu mazajam noturēt lielo spēlētāju komentēja Dairis Bertāns. "Nemainās tikai pret tādiem smagiem, lieliem spēlētājiem kā Valančūns un Motiejūns, kuri spēlē labi postā, bet tādi centri patiešām ir maz palikuši. Tāpēc tā maiņa diezgan labi strādā."

Neizbēgama ir realitāte, ka šāda pieeja novietos spēlētājus pozīcijās, kurās viņi nav līdz galam pieraduši atrasties. Aizsargiem bieži nāksies stumdīties ar garajiem un pēc tam atbloķēt viņus, lai nepieļautu atlēkušās bumbas uzbrukumā. Garie spēlētāji savukārt būs spiesti aizsargāties uz perimetra pret mazajiem un tad vēl atcerēties par atgriešanos uz groza apakšu, kur ir nepieciešama viņu palīdzība.

Daži no trenera Bagatska eksperimentiem liecināja, ka šāda veidu piecinieku izmantošana tiek apsvērta. Pret Rumāniju, piemēram, veiksmīgi izcēlās vienība, kas sastāvēja no augumā garajiem Žaņa Peinera, Daira Bertāna, Jāņa Timmas, Dāvja Bertāna un Mārtiņa Meiera. Pietiekami daudz iespēju arī tika dots pieciniekiem, kuros abu garo lomas spēlēja kustīgie Dāvis Bertāns un Rolands Šmits.

Ojārs Siliņš un Jānis Bērziņš dotu izlases treneriem papildu variācijas iespējas. Lai gan tā jau šķiet neiedomājami sena pagātne, arī tāds spēlētājs kā Mareks Mejeris ļoti labi varētu iederēties šīs izlases modelī, pat ja Šmits un Bertāns jau vairāk nekā pienācīgi aizpilda 4. numura vietu.

Pozitīvās iezīmes, ko nes daudzpusīgs un atlētisks uzbrucējs, pārbaudes spēļu laikā lieliski ir demonstrējis Jānis Timma. Krāslavieša ātruma un spēka kombinācija ļauj viņam izjust pārspēku gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Vai kāds pēdējā mēneša laikā vispār ir guvis punktus pret viņu "postā"!?

Minēto spēlētāju savainojumi nozīmē, ka lielāka atbildība, visticamāk, gulsies uz Žaņa Peinera kā rezerves 3. numura lomas aizpildītāja pleciem. Rēzeknietis pārbaudes spēļu laikā ir izpelnījies vietu laukumā dažādos virknējumos, kā arī labi pierādījis savu daudzpusību un gatavību aizsardzībā (viņa cīniņiem pret Ulanovu jau pieskārāmies).

"Es trešā numura pozīcijā jūtos varbūt pat labāk nekā pirmajā vai otrajā, jo varu saglabāt vairāk enerģijas," sacīja Peiners. "Ja esmu samainījies, aizsardzībā man ir vieglāk spēlēt pret trešo, ceturto numuru. Viņi ir manā augumā, bet es jūtos par viņiem nedaudz ātrāks. Tas liekas vienkāršāk, nekā skriet cauri blokiem kā pirmajam numuram."

"Šosezon "PAOK", kad vajadzēja pārsteigt pretinieku un atgūties, mani pāris spēlēs laida pat piektā numura pozīcijā," atklāja Peiners, kurš gan izlasē, gan Latvijas Basketbola līgā savulaik ir daudz spēlējis kā saspēles vadītājs. "Bet, protams, ja būs vajadzība, varu arī spēlēt kā pirmais vai otrais numurs."

Daļēji apstrīdot jebkādus potenciālos izlases mīnusus, aktuāls paliek jautājums, kas tad īsti septembrī spēs Latvijas izlasi apturēt, protams, neminot kontinenta pašas stiprākās komandas. Treneri komandu treniņos ir pietiekami gatavojuši vienam potenciālam klupšanas akmenim, proti, aizsardzībai, kur pie katras iespējas pretinieki mainās.

"Jā, mēs gatavojamies tam," apstiprināja Žanis Peiners, starp kura pienākumiem aizsardzībā arī ir mainīšanās elements. "Mēs saprotam - ja pretinieki segs parastu aizsardzību ar rotācijām, viņiem var būt problēmas ar visiem mūsu metējiem. Bet, ja viņi mainīsies, tad mūsu līderiem būs jāspēlē viens pret viens. Jāskatās, kā viņiem tas sekmēsies. Tā tomēr nav tik stabila spēles maniere."

Kā to mēs esam redzējuši arī Latvijas izlases izpildījumā, mainoties pie katra aizsega (Latvija gan to dara noteiktās situācijās, nenonākot tādās galējībās), komandai var tikt liegts tās tīkamais ritms un idejiski katram spēlētājam vienmēr var priekšā tikt atstāts aizsargs. Treneru mērķis ir atstrādāt sadarbības gan pret mainīšanos, gan pret zonu, lai komanda būtu tam gatava un nezaudētu savu ritmu, nonākot attiecīgā situācijā.

"Noteikti, ka kādā spēlē pretinieki mainīsies un ka tas mums brīžiem varētu sagādāt problēmas," turpināja Peiners. "Galvenais, lai tas nebūtu tāds ilglaicīgs posms. Pagājušā "EuroBasket" tieši pret grieķiem un frančiem tas mums sagādāja problēmas. Mēs bijām vadībā, un viņi sāka mainīties. Ja mainās tādi spēlētāji kā Adetokunbo un Batums, tad nekur īsti to "mismatch" nevar atrast."

Precīza mainīšanās pie katra aizsega gan prasa izteiktu disciplīnu. Interesanti būtu redzēt, kā pretinieku aizsardzība spētu manevrēt cauri jau minētajam "Spain pick-and-roll", kurā jāveic vairāki ātri un precīzi lēmumi. Vienmēr arī pastāv ispēja šādu stratēģiju apzināti izmantot pret pašu tās pielietotāju, piemēram, nepārtraukti iesaistot tās vājāko aizsardzības spēlētāju un piespiežot viņam veikt maiņas, lai nonāktu smagās situācijās. Šāds domāšanas veids gan var izveidot pārlieku daudz spēles viens pret viens, lai uzbruktu šim šķietami vājajam ķēdes posmam. Tieši tā būtu tā stagnācija, ko aizsardzība savā ziņā vēlas panākt. Tas it īpaši attiektos uz šo Latvijas izlasi, kura ar savu bagātīgo rezultatīvo piespēļu klāstu reti šādi spēlē. Ideālā variantā attiecīgais vājais aizsargs varētu tikt ielikts situācijās, kurās aizsegi viņam piespiež kļūdīties, sedzot spēlētājus bez bumbas.

Galu galā daudz kas arī būs atkarīgs no pašas Latvijas komandas un tā, vai spēlētāji spēs saglabāt savu ritmu, neskatoties uz to, ko dara aizsardzība. Kā to jau minēja Žanis Peiners, iznākumu varēs arī izšķirt līderi. Komandas prasmīgākajiem uzbrukuma veidotājiem vajadzētu būt spējīgiem turpināt piespiest palīdzību no citiem aizsargiem, lai sekotu piespēļu tālāka izmētāšana. Kristapam Porziņģim, piemēram, šis būtu labs izaicinājums. Latvijā dzīvojošiem "Knicks" faniem vajadzētu būt dusmīgiem par iespējām, ko Porziņģis izlasē gūst, spēlējot centra pozīcijā un apspēlējot daudz lēnākus pretiniekus. Iespējams, viņš pats ir sasniedzis tādu līmeni, lai vienatnē izšķirtu ciešas spēles iznākumu.

Neatkarīgi no tā izlase ir labi sagatavota un spēlē gan sev atbilstošā manierē, gan pretiniekiem neērtā manierē. Gan pret tradicionālu aizsardzību, gan pret šādām shēmām situācijas noteicēji varēs būt paši valstsvienības pārstāvji.

Vīriem ir visas iespējas būt pašiem savas laimes kalējiem, bet spēlēs Turcijā emocijas viņiem palīdzēs saglabāt komandas sauklis "Mūsu zeme - Latvija!".