Ko profesionāli sportisti dara neprofesionāļiem domātā fitnesa klubā?
Īstenībā profesionāli sportisti fitnesa klubos trenējas diezgan bieži. Riteņbraucēji šeit ar trenažieru palīdzību trenē konkrētas muskuļu grupas. Visvairāk uzmanības, protams, pievēršam kājām.
Fitnesa klubi ir daudz ērtāki nekā specializētās treniņu bāzes — "Atlētikas" zāles ir visur Rīgā, tāpēc katrs no mums var iet uz sev tuvāko klubu. Fitnesa zāli apmeklējam trīsreiz nedēļā. Darbadienās katrs trenējas tur, kur viņam tuvāk, brīvdienās savācamies visi kopā ar treneri. Katram no mums ir detalizēts treniņu plāns. Pārsvarā veicam vienus un tos pašus vingrinājumus, atšķiras tikai reižu skaits.
Kas ir tuvākās sacensības, kurām šobrīd gatavojaties?
Šobrīd drīzāk rūpējamies par vispārējo fizisko sagatavotību, lai var veiksmīgi aizvadīt visu sezonu, lai tajā nebūtu ne negaidītu kāpumu, ne pēkšņu kritumu, lai forma turētos. Mūsu pirmais starts šogad būs 1. aprīlī Spānijā. Vēl kādu mēnesi trenēsimies "Atlētikā" un tad brauksim uz nometni, uz Spāniju. Tur notiks pēdējie sagatavošanās darbi sezonai.
Riteņbraucēju–ziemeļnieku dzīve un treniņu metodes droši vien krietni atšķiras no tām, ko praktizē Dienvideiropas riteņbraucēji, kuri var trenēties ārā visu gadu.
Īstenībā visur, arī siltajās zemēs, riteņbraucēji trenējas fitnesa zālēs. Sezonas laikā šādiem vingrinājumiem nav laika, bet bez tiem nevarēs pabraukt sacensībās. Precīzāk sakot, tad sportists atradīsies vienmēr vienā līmenī, rezultāti neuzlabosies. Tāpēc visi ziemas laikā iedzen spēku kājās, attīsta visu ķermeni, bet sezonā tikai brauc ar riteni, neko citu nedara. Tieši ziemas treniņi ir tas, kas veido progresu.
Un nav tā, ka ziemeļos sportisti nebrauc ar riteni nesezonā. Katru dienu mēs to darām 2–4 stundas, tikai ziemā izmantojam nevis šosejas, bet kalnu un bezceļu riteņus. Uz sporta zāli ejam vakarā aptuveni uz pusotru stundu.
Kādas treniņu metodes jūs izmantojat? Vai tie ir kardio treniņi, spēka treniņi, funkcionālie vai kombinācija no visa?
Sākumā 10–20 minūtes iesildāmies, izpildot vingrinājumus ar viegliem svariem visam ķermenim, lecot ar lecamauklu vai arī skrienot mierīgā tempā. Tad seko vingrinājumi. Pamatā tie mums ir četri: pietupieni ar stieni uz muguras, kāju prese, tikai to mēs spiežam ar katru kāju atsevišķi, jo riteni katra kāja arī min atsevišķi. Tad ir noliekšanās ar hanteli pie zemes ar vienu kāju dziļo muskuļu treniņam un kāju vingrinājumi ar gumiju. Piekto vingrinājumu katrs var izvēlēties brīvi — ko tajā dienā vairāk prasās: muguru, rokas, presīti. Tās visas ir vienkāršas lietas, bet tās reāli strādā.
Svari katru reizi mainās — jo tuvāk nāk sezona, jo vieglāki svari un vairāk reižu tiek izpildīts vingrinājums.
Kā jūs dažādojat savu treniņu saturu, lai vieni un tie paši vingrinājumi neapnīk?
Treneris ik pa laikam kaut ko izdomā. Nometnēs, piemēram, izmantojam arī TRX, kādreiz aizejam paslidot, taisām jogu.
Un ko jūs ēdat? Vai arī diēta tiek organizēta pēc trenera izstrādāta plāna?
Jā, protams. Šobrīd mums visiem ir vienāda diēta — pārsvarā olbaltumvielas. Garākiem treniņiem iepriekšējā vakarā vai brokastīs uzēdam nedaudz ogļhidrātu. Pirms sacensībām jau trīs dienas iepriekš sāk kārtīgi ēst ogļhidrātus, lai pietiek spēka. Tad uz sacensībām sportists ir labākajā formā.
Tātad pirms sacensībām var ēst visādas bulciņas?
Nē, ar cukuriem aizrauties nevajag. Pārsvarā tie ir rīsi, makaroni. Bet kādu picu arī var ieēst. Sacensību laikā, protams, ir ātrie ogļhidrāti, lai atjaunotu cukura līmeni asinīs — visādas želejas, batoniņi un speciālie dzērieni. Pēc sacensībām, ja tās ir bijušas reāli smagas, kādu laiku vispār negribas ēst, bet tas ir jādara, lai ātrāk atjaunotos.
Kā veidojas jūsu attiecības ar citiem "Atlētikas" apmeklētājiem? Padomus un autogrāfus neprasa?
Latvijā cilvēki ir kautrīgi, parasti klāt nenāk, pat ja atpazīst. Ārzemēs mums pat vairāk prasa autogrāfus. Mēs jau arī vairāk koncentrējamies uz saviem treniņiem.
Ar ķermeņa spēku viss ir skaidrs, bet cik nozīmīga ir mentālā sagatavotība sacensībām?
Sakārtotai galvai ir ļoti liela nozīme. Tu vari būt spēcīgākais sportists pasaulē, bet, ja tev nebūs uzvarētāja gara, tad nebūs arī rezultāta. Treneris mūs ļoti mēģina motivēt. Tāpēc arī tā dažādība treniņos, citādi garās stundas uz riteņa būtu diezgan nomācošas. Daudzi sportisti iet arī pie sporta psihologiem, kas palīdz sagatavoties sacensībām.
Riteņbraukšanā nav pārāk daudz viltību, ar kuru palīdzību varētu mentāli manipulēt pretiniekus. Vienīgā viltība, ko es piekopju — pirms finiša neizrādīt, cik man ir grūti, lai arī cik smagi man ietu, tas nedaudz demotivē pretiniekus.
Vai riteņbraucējiem arī ir kādi populāri rituāli, tā pati bārdas nedzīšana veiksmes piesaistīšanai?
Mēs ar komandas biedriem neesam pārāk māņticīgi, bet sacensību laikā es arī neskujos. Ja sacensības ilgst septiņas dienas, tad tas vēl nekas, bet Tour de France laikā pa 21 dienu tā normāli var noaugt.
Kas ir tas, ko no profesionāliem sportistiem var mācīties parasti cilvēki, kas sporto klubos vai paši par sevi?
Pirmkārt — mērķtiecību. Katram ir jāizdomā, ko viņš grib panākt — vai tā būtu svara samazināšana, muskuļu uzaudzēšana vai kas cits. Otrkārt, ir jāiemācās uztvert savus treniņus un uzturu kā vienotu veselumu, kas ved uz mērķi. Tie ir savstarpēji jāsaskaņo.
Problēma ir tajā, ka informācijas visapkārt ir pieejams ļoti daudz, bet grūti saprast, kas no tā ir labs. Kad pats skatījos kaut ko par uzturu internetā, atradu pilnīgi pretējas lietas. Tāpēc es domāju, ka nekad nevajag kautrēties lūgt padomu profesionālam trenerim vai uztura speciālistam. Viņi to ir mācījušies un patiešām saprot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!