Olimpiskās spēles Phjončhanā uzņem apgriezienus, un korejiešu brīvprātīgo enerģija un laipnība palīdz sīkākās problēmas uztvert mierīgi, tās aizmirst un neļaut sevi ietekmēt.
Kopumā uz ziemas olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm ir atlasīti 22 400 cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir vietējie, bet ir arī ārzemnieki, arī latvieši. Tuvojoties jebkuram olimpiskajam objektam, sarkani pelēkajās jakās tērptos brīvprātīgos nevar nepamanīt. Vakaros cilvēku plūsmu brīvprātīgie regulē ar izgaismotiem zižļiem, un viss notiek ļoti raiti.
Pat olimpisko spēļu atklāšanā neradās lielas problēmas ar iekļūšanu olimpiskajā stadionā un iziešanu pēc krāšņās ceremonijas. Tad gan vienīgā problēma bija transporta kustība, jo rīkotāji uz atklāšanas beigām nebija nodrošinājušies ar pietiekami lielu autobusu skaitu, lai milzīgo žurnālistu masu raiti sakārtotu autobusos, kas viņus aizvestu uz mītnes vietām. Tur man arī zuda stereotips, ka nekaunīgākie žurnālisti ir no bijušās PSRS – pienākot autobusam, katrs cīnījās par savu vietu zem saules, un pat daiļajam dzimumam netika dotas nekādas priekšrocības no Rietumu žurnālistu puses.
Runājot par transportu, vēl viena interesanta lieta, salīdzinot ar Rio olimpiskajām spēlēm. Korejiešu šoferīši savos autobusos ļauj ieņemt tikai sēdvietas, un stāvēt kājās nav ļauts. Dienās, kad Phjončhanā un tās apkārtnē valdīja vētra, žurnālistus lūdza arī piesprādzēties.
Starp citu, dienās, kad plosījās stiprais vējš, "iPhone" telefonu lietotāji saņēma brīdinājumus par bīstamajiem laika apstākļiem. Tāds brīdinājums uz "iPhone" telefoniem izleca arī dienā, kad fiksēta neliela zemestrīce. Patīkami, ja par tavu drošību domā. "Android" ierīču lietotāji gan ar šādu opciju bija apdalīti.
Korejiešu brīvprātīgo viena no lielākajām problēmām ir angļu valoda. Pēdējās dienās jau vairākiem brīvprātīgajiem uz jakām ir uzlīmīte "ENG", kas nozīmē, ka šis cilvēks saprot angļu valodu. Bet droši var vērsties pie jebkura palīga, un viņš centīsies izskaidrot vai atradīs kolēģi, kurš izskaidros visu.
Žurnālistu saimē diezgan ērcīgi ir Krievijas pārstāvji, kuru sportisti dopinga pārkāpumu dēļ Phjončhanā startē kā "Olimpiskie atlēti no Krievijas" (OAR). Mediju dienā olimpiskajā ciematā krievu žurnālisti medīja Dukuru ģimeni, kuriem gribēja uzdot provocējošus jautājumus saistībā ar Krievijas dopinga sāgu. Tad Dukuriem izdevās izvairīties, bet pēc oficiālajiem treniņiem krievu žurnālisti ilgi izprašņāja Latvijas sportistus. Pēc sacensībām gan Dukuri krievu žurnālistiem laikam vairs nebija tik interesanti.
No šīs tēmas neizspruka arī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, kuram burtiski pielēca klāt kāda krievu žurnāliste. Uz jautājumu, kā Vējonis vērtē Krievijas izredzes Phjončhanā, Valsts prezidents esot atbildējis – šeit jau Krievijas delegācijas nav. Otrdienas vakarā par šo tēmu ar krievu medijiem nācās runāt ātrslidotājam Haraldam SIlovam, kurš izcīnīja augsto ceturto vietu 1500 metru distancē.
Arī es kā žurnālists saskāros ar krievu uzbāzīgumu un vēlmi apspriest viņiem tik sāpīgo dopinga skandāla tēmu. Izdevuma "Izvestija" žurnālists vēlējās uzzināt, kā Latvijā reaģēja uz to, ka Martinam Dukuram atņēma Soču zeltu un to atdeva atpakaļ krievam Aleksandram Tretjakovam. Es paskatījos uz šo žurnālistu un neizpratnē paprasīju: "Vai tad Martinam Dukuram Sočos bija zelts? Viņš taču izcīnīja sudrabu." Pēc šādas atbildes krievu žurnālistam jautājumu nebija.
"Abižotās Krievijas" sajūtas bija arī OAR hokeja mačos. OAR komandai, ko vada Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš, laikam ir masveidīgākā līdzjutēju kustība šeit Phjončhanā. Tribīnēs un gaiteņos visur dominē "sarkanās mašīnas" (Krievijas hokeja izlases iesauka) faktors. Jāatzīst, ka OAR fani ir ļoti organizēti, dziedot dziesmas un izkliedzot dažādus saukļus. Tā kā šajā ziņā OAR atbalstītājiem visu cieņu, hokeja atmosfēru viņi padara vēl patīkamāku.
Runājot par atmosfēru tribīnēs. Pirmajā nedēļā no malas izskatījās diezgan pasīvs līdzjutēju atbalsts sporta veidos, kuros ierasti ir pārpildītas tribīnes un troksnis. Biatlona sacensībās varēja vēlēties pilnākas tribīnes, tikai aizraujošajā masu starta distancē jau bija pilnas tribīnes, lai gan brīvas vietas ļoti labi varēja saskatīt. Daiļslidošanas sacensībās tribīnes bija pilnas tikai uz izšķirošajiem slidojumiem, bet līdz tam pārsvarā korejiešu skatītāji klīda pa arēnas gaiteņiem vai... stāvēja nenormālās rindās uz WC. Šī problēma gan bija dāmām, jo kungi uz šīm sacensībām nebija pārāk daudz atnākuši, - tik lielas rindas uz WC kādus 100 vai vairāk metru garumā nekad nebiju redzējis pat pārpildītajā "Arēnā Rīga", lai gan Kanninas ledus arēna ir tikai par 2000 skatītāju ietilpīgāka. Kaut ko šīs arēnas organizētāji nebija izrēķinājuši, izveidojot tik maz labierīcību.
Pagaidām izcilākā atmosfēra bijusi aizraujošās šorttreka sacensībās vakara sesijās, kad tiek sadalītas medaļas, un kalnu slēpošanās tehniskajās disciplīnās, kur bija daudzu valstu atbalstītāji. Jā, vēl bija Latvijai neveiksmīgās skeletona vīru sacensības, kurās korejieši bija pa visu trasi pie virāžām.
Tomēr visas šīs ikdienas likstas un aukstos laika apstākļus palīdzēja pārdzīvot laipnie korejieši – ejot projām no sacensībām, visi laipni atvadās. Turklāt šī laipnība nav kaut kā "uzpūsta", bet no visas sirds. Šī labestība, laipnība tiek nodota olimpisko spēļu dalībniekiem, medijiem un līdzjutējiem. Korejiešu sirsnība laikam sasildīja arī "Māti Dabu", jo tagad Phjončhanā ir kļuvis krietni siltāk un patīkamāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
