Pekinas ziemas olimpisko spēļu 'piedzīvojumi'. Izbēgt no vieninieku kameras

Visi, kas ir lasījuši manus emuāra ierakstus, labi zina, ka man ir draugs Aiens. Viņš ir fotogrāfs, kurš tika "ieslodzīts" Pekinā pēc pozitīva Covid-19 testa.

Es runāju ar viņu pirms pāris dienām, un viņš cerēja tikt ārā no savas 1* viesnīcas, kurā atradās karantīnā. Viņš man pastāstīja dažus trakus stāstus, ar kuriem gribu padalīties ar jums.

Viņš man teica, ka 12 dienu laikā, kopš viņš "ieslodzīts" šajā vietā, vēl ne reizi nav saņēmis siltu maltīti. Nav tā, ka ēdiens būtu slikts, bet nav silts. Aiens teica, ka lielāko dienas daļu turējis durvis vaļā, lai tikai dzirdētu, kas notiek ārpus viņa 3x4 kvadrātmetru lielās istabas. Viņš arī šādā veidā varētu sazināties ar citiem. Tas man lika aizdomāties par visām tām cietumnieku filmām, kuras esmu redzējis. Viņš stāstīja, ka kāds amerikāņu puisis, kurš tikko bija "iesēdināts" tajā pašā gaitenī pretējā numuriņā, mēģināja pasūtīt hamburgeru un kolu. Viņš cerēja, ka varētu saņemt apkalpošanu numurā! Vēlāk, kad puisis saņēma savu ķīniešu maltīti, viņš jautāja, vai viņi varētu to uzsildīt. Aiens tikai pasmējās un noteica, ka "tā nenotiks". Nav jau tā, ka cilvēki būtu ļauni. Aiens teica, ka tie galvenokārt ir bērni un, lai gan viņiem bija grūtības sazināties, viņi bija draudzīgi.

Kad jautāju Aienam, kā iet, viņš man atbildēja, ka šī vieta nedaudz atgādina filmu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Viņš stāstīja, ka viņa gaitenī izmitināts kāds austrāliešu sporta ziņu reportieris, un puisis pēc 12 dienām "gūstā" jūk prātā. Viņš kliedza pa gaiteni, apsūdzot ķīniešus par to, ka "viņu pārāk ilgi ieslēguši un ielikuši kovidu ēdienā." Aiens nodomāja, vai šis puisis gadījumā negrasās sākt badastreiku savā istabā.

Aiena stāsts mani uztrauca. Zinot, cik ļoti man patīk staigāt un katru dienu soļot, viņš katru dienu sūtīja man savu soļu skaitu. Lai gan viņš bija iestrēdzis šajā traki mazajā istabā, viņam izdevās sasniegt aptuveni 10 000 soļu dienā. Es viņam jautāju, kā viņš to izdarīja, un viņš teica: "Paldies Dievam par manu mazo gaiteni līdz viesnīcas istabas durvīm." Viņš numuriņā arī "pumpējās" un "taisīja presīti".

Labās ziņas ir tādas, ka viņš tagad ir atbrīvots, atgriezies savā sākotnējā viesnīcā un var ķert olimpiskos kadrus.

Sliktā ziņa ir tā, ka pārbaudījumi nebeidzas. Tā kā viņš tika "ieslodzīts" tūlīt pēc iebraukšanas Ķīnā, viņam vēl nebija fotogrāfu veste (katram fotogrāfam tāda ir nepieciešama olimpiskajās spēlēs). Tā kā Aiens Pekinā uzturējās kalnos izveidotajā klasterī, viņam bija jāveic trīs ar pusi stundu garais brauciens līdz Pekinas galvenajam preses centram, jāpaņem piedurkne un pēc tam jābrauc atpakaļ ar autobusiem un vilcieniem vēl trīs ar pusi stundas.

Tā kā neviens, kas ir saistīts ar olimpiskajām spēlēm, nekur nedrīkst staigāt ar kājām, viņiem ir jābrauc tikai ar speciālajiem preses autobusiem. Mēs to izbaudījām jau Tokijā, tikai nedaudz mazāk stingrā veidā. Viņš pastāstīja, ka ar autobusu jābrauc pat apmēram 300 metri, lai nokļūtu citā autobusā tikai tāpēc, ka ir "nulles tolerances" noteikumi.

Olimpiskais trase (kur notiek bobslejs, kamaniņu sports un skeletons) atrodas gandrīz blakus Aiena viesnīcai. Taču līdzīgi tam, ko jau piedzīvojām Tokijā, nav oficiālo žurnālistu autobusu, kas nogādātu cilvēkus no viesnīcas uz sacensību norises vietu pa taisno. Un viņiem nav atļauts staigāt. Tātad...(jūs tam neticēsiet)...vienīgais veids, kā nokļūt līdz sacensību vietai, ir trīs ar pusi stundu brauciens ar autobusu uz Pekinu un pēc tam trīs ar pusi stundu brauciens atpakaļ uz kalnu, kur ir trase. Viņš pastāstīja, ka daži fotogrāfi, ar kuriem bija runājis, cēlās pulksten 4:00, lai tiktu uz pasākumu, kas sākas pulksten 11:00. Tas ir TRAKI! Šādos "ātrumos" žurnālisti, kas izmitināti kalnos, būtu priecīgi, ja izdotos atspoguļot vairāk nekā vienu sporta veidu dienā.

Esmu tikai priecīgs, ka viņš ir ticis galā ar olimpisko spēļu sliktāko daļu (mēs tā ceram) un ka Aiens var atgriezties pie tā, ko prot vislabāk, - uzņemt lieliskas sporta fotogrāfijas! Es arī priecājos, ka esmu šeit mājās un man tas nav jāpiedzīvo.