Ja Īrijas pārliecinošā uzvara par pasaules otro labāko izlasi Dienvidāfriku bija pārsteigums, tai sekojošā uzvara pār Austrāliju bija likumsakarīga - jaunzēlandiešu trenera Džo Šmita vadībā Īrija ir apliecinājusi sevi kā labākā Eiropas izlase, kas pelnīti iespraukusies topā starp tradicionālajām lielvarām Jaunzēlandi, DĀR un Austrāliju. Bieži "jaunu asiņu" parādīšanās pie izlases stūre dod vēlamo efektu - arī Šmita priekštecis, bijušais īru superkluba "Munster" vadītājs Deklans Kidnijs sāka vareni, ar Sešu nāciju turnīra "Grand Slam" triumfu debijas sezonā - Īrijas pirmo "Grand Slam" kopš 1948. gada, taču pēc tam sekmes strauji kritās, līdz Īrija noslīdēja līdz zemākajai devītajai vietai Starptautiskās regbija valdes (IRB) rangu tabulā. Savukārt Šmits ar izcilām sekmēm vadīja "Munster" galveno konkurenti "Leinster", triju gadu laikā izcīnot divus "Heineken" kausus (futbola Čempionu līgas analogs) - kluba trenera amatā nomainot pašreizējo Austrālijas treneri Maiklu Čeiku. Pēc Kidnija atlaišanas Šmita uzaicināšana bija loģiska, un jaunzēlandiešu speciālista roka drīz lika sevi manīt - pērn Īrija bija nieka sekunžu attālumā no pirmās uzvaras pār Jaunzēlandi, bet šogad uzvarēja Sešu nāciju turnīrā, turklāt izcīnot vēsturisku uzvaru Parīzē - tikai otro reizi 42 gados. Neraugoties uz panākumiem Eiropā, galvenais sekmju kritērijs ir sniegums pret dienvidu puslodes gigantiem, un pirms Šmita Īrija nevarēja lepoties ar dižiem pēdējo gadu panākumiem. Uzvara pār Austrāliju 2011. gada Pasaules kausā tika vairāk uztverta vairāk kā Austrālijas vājums, nevis Īrijas spēks. Pēdējā uzvara pār DĀR bija 2009. gadā, bet Jaunzēlandi 109 gados nav izdevies pārspēt ne reizi. Tomēr pēc ļoti pārliecinošās spēles pret DĀR, Īrija pirms spēles ar Austrāliju jau tika uzskatīta par favorīti.
Spēles sākums ļoti atgādināja slaveno spēli ar Jaunzēlandi pirms gada, kad īri ātri panāca 19 punktu pārsvaru. Vispirms Džonijs Sekstons ar soda sitienu 6. minūtē izvirzīja mājiniekus vadībā (3:0), bet 12. minūtē īru ievērojamais spēka pārsvars vainagojās ar Saimona Zībo piezemējumu (8:0). Nekavējoties Austrālija metās pretuzbrukumā, taču Tomijs Bovs pārtvēra piespēli un rezultāts jau kļuva graujošs - 17:0. Tomēr Austrālija ir slavena ar savu prasmi gūt rezultātu no niecīgiem resursiem - jau pēc minūtes Niks Fipss nodemonstrēja ātru reakciju, izjauca mājinieku uzbrukumu un guva skaistu piezemējumu (17:7). 23. minūtē kārtējais viesu uzbrukums noslēdzās ar Bernarda Folija piezemējumu (17:12), kaut gan video tiesnesis pēc vairākkārtējas atkārtojuma pētīšanas tikai sev zināmu iemeslu dēļ izlēma neredzēt piespēli uz priekšu. Austrālijas vētrainā atdzimšana noslēdzās 31. minūtē ar vēl vienu Fipsa piezemējumu (17:17), taču Folija radars acīmredzami bija izslēgts, atkal netrāpot realizāciju. Pēc vētrainā pirmā puslaika, otrajā temps kritās, un vienīgie punkti tika gūti ar soda sitieniem. Pēdējās minūtes aizritēja Austrālijas uzbrukumos, taču mājinieki izturēja un nosargāja vērtīgo uzvaru.
Pēc šīs spēles Īrija nostiprinājusies trešajā pozīcijā IRB rangu tabulā. Interesanti, ka 2003. gadā pirms Pasaules kausa izcīņas, kad IRB ieviesa šo rangu tabulu, Īrija tika ierindota trešajā pozīcijā tikai aiz zelta laikmetu piedzīvojušās Anglijas un Jaunzēlandes, toties virs Austrālijas - par spīti tam, ka tobrīd īri bija zaudējusi austrāliešiem pēdējās 12 no 13 spēlēm, turklāt 18 gadus pēc kārtas. Kopš 1927. gada Īrija un Austrālija spēlējušas 32 reizes, Īrija uzvarējusi 10, Austrālija - 21, un viena spēle noslēgusies neizšķirti.
Tikmēr pasaules čempione Jaunzēlande Kārdifā ar 34:16 (3:3) izrēķinājās ar Velsu, kārtējo reizi noslāpējot vietējā optimisma dzirkstelīti, ka "All Blacks" beidzot ir pieveicami, un vairāk nekā 60 gadu lāsts būs noņemts. Tieši tā - Velsa, kas savā vēsturē daudzus gadus dominējusi Eiropas un pasaules regbijā, pēdējo reizi uzvarējusi Jaunzēlandi gadā, kad nomira Josifs Staļins, par ASV prezidentu kļuva Dvaits Eizenhauers, Īens Flemings publicēja savu pirmo romānu par Džeimsu Bondu, Hjū Hefners publicēja pirmo "Playboy" izdevumu, Frensiss Kriks un Džeimss Votsons publicēja savu revolucionāro darbu par DNS uzbūvi, Fidels Kastro vēl tikai sapņoja par sociālistisko apvērsumu Kubā, Merilina Monro vēl nebija kļuvusi par globālo sekssimbolu, Bils Heilijs ar "komētām" vēl nebija sācis rokenrola revolūciju, reti kurš bija dzirdējis par tādu Džeimsu Dīnu, bet Elviss Preslijs un "bītli" vēl tikai fantazēja par pirmajiem soļiem mūzikas biznesā.
Pat savos ziedu laikos 70. gados, kad laukumā valdīja tādas leģendas kā Garets Edvardss, Barijs Džons un Dž.P.R. Viljamss, vai nesenā atdzimšanas periodā kopš gadsimtu mijas, ko lielā mērā sekmēja nākamie Jaunzēlandes treneri Greiems Henrijs un Stīvs Hansens, tā arī nav spējusi pārspēt Jaunzēlandi. Pat otrādi - tieši gados, kad Velsa triumfējusi Sešu nāciju kausa izcīņā vai pat izcīnījusi "Grand Slam", tā cietusi vissmagākās sakāves. 2005. gadā Maika Radoka debijas sezonā Velsa izcīnīja pirmo "Grand Slam" kopš 1978. gada un ar pamatotu optimismu uzņēma "All Blacks", taču gaidītās intrigas vietā sanāca graujošs 3:41, kam nākamajā gadā sekoja 10:45. 2008. gadā pēc jaunzēlandieša Vorena Gatlanda debijas sezonas "Grand Slam" Velsa saņēma 9:29, bet 2012. gadā pēc trešā "Grand Slam" astoņos gados tika sakauta ar 10:33.
Paradoksāli, taču Gatlanda lieliskais rezultāts Eiropā ir tieši apgriezti proporcionāls, kad jāspēlē pret dienvidu puslodes gigantiem. Septiņos gados un 27 spēlēs pret Jaunzēlandi, DĀR un Austrāliju - viena uzvara pār Austrāliju 2008. gadā, pārējās spēles zaudētas.
Pēdējos gados Jaunzēlandes spēles Velsā ir kļuvušas diezgan līdzīgas un būtībā sastāv no trijām daļām: prologa, kurā medijos apskatnieki raksta un velsiešu spēlētāji intervijās stāsta, ka Jaunzēlande nebūt nav neuzvarama (pilnīgi pamatoti atsaucoties uz citu izlašu veikumu), galvenais ir īstenot spēles plānu un pretinieku nepārtraukti pakļaut spiedienam, meistarības plaisa starp puslodēm pastāvīgi samazinās, šis var būt īstais brīdis, Velsa īpaši neatpaliek no Jaunzēlandes utt., tad seko pats priekšnesums, kurā ar tribīņu vētrainu atbalstu Velsa cīnās, un epiloga, kurā tablo kā "murkšķa dienā" atkal parāda to pašu uzvarētāju, seko speciālistu veiktā pēcspēles autopsija ar optimisma pilnu bungu rīboņu (ja zaudējums bijis neliels) vai pelnu kaisīšanu uz galvas (ja ciesta sakāve), pēc tam cikls atkārtojas, kad Jaunzēlandes regbisti ierodas nākamreiz. Arī šoreiz dažu velsiešu spēlētāju piezīmes par "ņemamo" Jaunzēlandi lika Stīvam Hansenam atbildēt ar "sestdien paskatīsimies, cik mēs esam ņemami".
Pirmais puslaiks aizritēja līdzvērtīgā, asā fiziskā cīņā, vispirms 6. minūtē Lī Hāfpenijs ar soda sitienu izvirzīja vadībā mājiniekus (3:0), bet 22. minūtē Bodens Barets izlīdzināja rezultātu (3:3). Velsieši ar spēka paņēmieniem bieži lika viesiem kļūdīties, turklāt turpinājās Bareta likstas ar soda sitienu trāpīšanu. Puslaika beigās "All Blacks" iespieda velsiešus pie ieskaites laukuma, taču kārtējā bumbas kontroles kļūda, un mājinieki novērsa draudus. Puslaiks aizritēja tik intensīvā cīņā, ka bija skaidrs - Velsas panākums ir galvenokārt atkarīgs no fiziskās kondīcijas, jo Jaunzēlandes regbistu izturība ir uztrenēta ļoti labi un izpaužas tieši spēles pēdējās 10 - 15 minūtēs, kad jaunzēlandieši vēl palielina apgriezienus.
Otrais puslaiks sākās ar Jaunzēlandes uzbrukumiem, un jau 42. minūtē ar ātrām piespēlēm uzbrukuma smailē tika izvirzīts milzis Džulians Savea (10:3). Velsa deva atbildes triecienu jau pēc nākamajā uzbrukumā Rīzs Vebs lika uzgavilēt tribīnēm - 10:10, bet 51. minūtē Hāfpenijs ar soda sitienu izvirzīja Velsu vadībā (13:10). Viesi atbildēja 63. minūtē ar Džeroma Kaino piezemējumu (15:13), bet 67. minūtē Hāfpenijs ar soda sitienu atkal atguva vadību Velsai (16:15). Atlika vien 13 minūtes, lai noturētu vēsturisko uzvaru.
Šīs 13 minūtes Velsai pārvērtās ļaunā murgā, jo pasaules čempioni prognozējami kāpināja tempu, un mājiniekiem vairs nebija atbilžu. 69. minūtē Barets eleganti pārsita bumbu pāri velsiešu aizsargiem, bumba no zemes atlēca ideāli, un Barets netraucēti aizskrēja līdz ieskaites laukumam (22:16). Pēc divām minūtēm jaunzēlandiešu astotais numurs un pērnā gada IRB Gada spēlētājs Kīrens Rīds nobloķēja Maika Filipsa mēģinājumu izsist bumbu no raka pie sava ieskaites laukuma un guva vienkāršu piezemējumu (29:16). Divi piezemējumi divās minūtēs apklusināja šokētās tribīnes. Punktu mājinieku mocībām pielika Bareta otrais piezemējums 76. minūtē - 34:16.
Kopš 1905. gada Velsa un Jaunzēlande spēlējušas 30 reizes, Velsa uzvarējusi 3 reizes, Jaunzēlande - 27. Interesanti, ka Velsa uzvarēja trīs no pirmajām četrām spēlēm, pēdējoreiz 1953. gada 19. decembrī, bet kopš tā laika cietusi 26 zaudējumus pēc kārtas.
Šī spēle iegājusi vēsturē ar to, ka 33 gadus vecais Ričijs Mako, kuru daudzi uzskata par vienu no visu laiku labākajiem spēlētājiem, kļuvis par pirmo spēlētāju regbija vēsturē, kurš 100. reizi izgājis laukumā kā savas izlases kapteinis. Mako pieder vairāki citi ievērības cienīgi sasniegumi - viņš ir trīskārtējs IRB Gada spēlētāja balvas ieguvējs un astoņas reizes tai nominēts, 2012. gadā viņš kļuva par pirmo spēlētāju, kurš uzvarējis 100 spēles izlases sastāvā, kopš 2001. gada "All Blacks" rindās nospēlējis 137 spēles un tikai 14 reizes piedzīvojis zaudējuma rūgtumu, tādējādi viņš ir izlases spēļu rekordists aktīvo spēlētāju vidū - vairāk ir tikai Īrijas leģendai Braienam O'Driskolam - 141 (1999-2014) un Zambijā dzimušajam Austrālijas kapteinim Džordžam Greganam - 139 (1994-2007). Interesanti, ka toreizējā Jaunzēlandes trenera Džona Mičela lēmums iekļaut izlasē 20 gadīgo Mako Eiropas novembra turnejai pa Eiropu netika uztverts ar sajūsmu. "All Blacks" zvaigzne Džošs Kronfelds, kurš tobrīd spēlēja septītā numura pozīcijā, kas drīz uz daudziem gadiem kļūs par Mako īpašumu, ironiski izteicās, ka izlases krekliņu "tikpat labi var nu izsniegt ikvienam - tas, ka jau izvēlas čaļus pēc vienas NPC (Jaunzēlandes čempionāta) sezonas, ir sasodīti neticami". Kronfelda alošanās tika pierādīta jau pirmajā spēlē Īrijā, kur Jaunzēlande izglābās no katastrofālā 7:21 otrā puslaika sākumā un uzvarēja ar 40:29, bet debitants tika atzīts par labāko spēlētāju. Simboliski, ka savu pirmo spēli kā "All Blacks" kapteinis Mako aizvadīja 2004. gadā Kārdifā pret Velsu, un šajā spēlē velsieši pēdējo reizi bija tik tuvu "melnā lāsta" izdzīšanai, zaudējot vien 25:26. Nākamajā gadā tobrīd jau Sešu nāciju "Grand Slam" čempioni tika nolaisti uz zemes ar 3:41, un turpmākajos gados tikai vienreiz spējuši zaudēt ar mazāk nekā padsmit punktu starpību. Ričijs Mako daudzus gadus tika uzskatīts par ietekmīgāko spēlētāju pasaulē - "melnā darba" darītāju. Ja cita superzvaigzne un Mako Kraistčērčas "Crusaders" kluba biedrs, desmitais numurs Daniels Kārters kā maestro diriģēja "All Blacks" uzbrukumu viļņus, Mako bija nepārspējams kā bumbas izcīnītājs uz zemes, pateicoties izcilai fiziskajai forma un izstrādātajai tehnikai, savas karjeras zenītā viņš šādā spēles situācijā viens varēja tikt galā ar vairākiem pretiniekiem. Asas mēles gan ironizēja, ka Mako valkā krekliņu, kas viņu padara tiesnesim neredzamu, tā skaidrojot viņa izpelnīto niecīgo dzelteno kartīšu un soda sitienu skaitu, salīdzinot ar citiem flankeriem.
Trešā milžu cīņa noritēja Parīzē, kur Argentīna ar 18:13 (15:3) negaidīti pieveica Franciju. Kaut gan Francija ir slavena ar savu nestabilitāti, spējot vienā dienā uzvarēt jebkuru pretinieku, bet nākamajā - zaudēt jebkuram. Vēl pagājušajā nedēļā šķita, ka Francija beidzot ir uz pareizā ceļa - ja pārliecinoša uzvara pār Fidži bija pati par sevi saprotama, tad Austrālijas pieveikšana jau viesa optimismu. Taču šoreiz pretī stājās izlase, kura jau asina meistarību Regbija čempionātā, un pat vēl vairāk par Franciju mīl regbija brutālo pusi. Argentīna nodemonstrēja lielāku sportisko agresivitāti par mājiniekiem un nedeva viņiem ne mirkli atelpas. Pusstundas laikā viesi ar Nikolasa Sančesa un Huana Martina Ernandesa precīziem sitieniem panāca jau 15:0, tostarp trijiem dropsitieniem, un franči izskatījās apjukuši. Otrā puslaika sākumā Argentīna trāpīja jau ceturto dropsitienu (18:3), apdraudot pasaules rekordu - piecus dropsitienus vienā spēlē, kas regbija izlašu spēļu vēsturē fiksēti vien divas reizes, tostarp 1999. gada Pasaules kausa izcīņas ceturtdaļfinālā, kad DĀR desmitais numurs Janni de Bērs vienpersoniski apraka Angliju. Puslaika vidū mājinieki atguvās, un Veslija Fofanā piezemējums pēdējām minūtēm piešķīra intrigu, tomēr pēdējo minūšu ofensīva rezultātu nedeva.
Francija un Argentīna kopš 1949. gada tikušās 48 reizes, Francija uzvarējusi 34, Argentīna - 13, bet viena spēle noslēgusies neizšķirti. Sākotnēji abu izlašu spēles noritēja vienos vārtos, Francijai uzvarot 28 gadus pēc kārtas, dienvidamerikāņiem tikai 1977. gadā spējot panākt pirmo neizšķirtu, bet pirmā uzvara tika izcīnīta tikai 1985. gadā, bet pēc septiņiem gadiem argentīniešiem beidzot izdevās uzvarēt Francijā. Tomēr tikai šajā gadsimtā Argentīna kļuvusi par nopietnu pretinieci frančiem - vēl vairāk, Argentīna ir kļuvusi par īstu franču bubuli, uzvarot 9 spēlēs no 14, turklāt četras reizes pretinieku laukumā, no kurām spilgtākās bija 2007. gada Pasaules kausa finālturnīrā, kad "pumas" sava harizmātiskā kapteiņa Agustīna Pičota vadībā vispirms šokēja "gaiļus" atklāšanas spēlē (17:12), bet pēc tam sasita lupatās bronzas medaļu spēlē (34:10).
Savukārt DĀR regbisti ar 22:6 (8:6) Padujā pārspēja Itāliju, izšķirošo pārsvaru nodrošinot tikai spēles beigās. Pēc negaidītās sakāves Īrijā (taču ņemot vērā īru turpmāko sniegumu, nemaz tik liela sensācija tā vairs nav) un reabilitācijas Anglijā DĀR apskatnieki šo spēli uzskatīja par pārliecinošu uzvaramo, runa nebija par "vai", bet tikai "cik". Teorētiski šāda pašpārliecinātībai bija pamats, jo vienīgais spēles elements, kurā itāļi var konkurēt ar afrikāņiem, ir grupcīņa, kurā darbojas tādas pasaules mēroga zvaigznes kā trešais numurs Martins Kastrodžovanni un astotais numurs, kapteinis Serdžo Parise, savukārt gan devītā-desmitā numura kombinācija, gan aizsargi bez variantiem ir vājāki. Tomēr nekas no cerētās vieglās pastaigas DĀR neizdevās - pat dominējot bumbas kontrolē un teritorijā, vienīgais, ko pirmajā puslaikā izdevās izspiest, bija Konija Estheizena piezemējums un divu punktu pārsvars, ko palielināt neļāva itāļu presings aizsardzībā un pašu neskaitāmās kļūdas. Otrajā puslaikā spēles raksturs būtībā ilgi nemainījās - DĀR it kā kontrolēja situāciju, taču bez panākumiem. Puslaika vidū itāļi pat varēja izvirzīties vadībā, taču desmitais numurs Kelijs Haimona netrāpīja tālu soda sitienu. Izšķirošo pārsvaru viesiem nodrošināja rezervistu soliņš - uz maiņu uznākušais debitants Nizāms Karrs ar pirmo pieskārienu bumbai izvirzīja uzbrukuma smailē citu neseno debitantu, devīto numuru Kobusu Rainahu, kurš netraucēts ienesa piezemējumu (15:6). Spēles beigās itāļu uzbrucēji kārtīgi nodarbināja DĀR aizsardzību, taču viņu kļūdu spēles pēdējā minūtē izmantoja Braiens Habana, ierastajā sprintā no savas laukuma puses ienesot otro piezemējumu un gala rezultātu pārvēršot par DĀR nedaudz glaimojošu. Kopumā kopš 1995. gada Itālija un DĀR spēlējušas 12 reizes, un vienmēr pārāki bija afrikāņi, taču šoreiz rezultāta starpība bijusi vismazākā. Salīdzinājumam, 1999. gadā DĀR itāļus sasita ar 74:3 un 101:0.
Pēc šīs spēles par karjeras beigšanu DĀR izlasē paziņoja viens no šī gadsimta slavenākajiem "izsitējiem" Džons Filips Bota, kurš labāk pazīstams kā Bakīss Bota. Kaut gan savas 12 gadu karjeras laikā 35 gadus vecais Bota ieguva "sliktā zēna" slavu - ne katram izdodas nopelnīt noraidījumu jau debijas spēlē un turpmāk izciest neskaitāmas diskvalifikācijas par asu un bieži vien rupju spēli, viņš pārī ar savu Pretorijas "Blue Bulls" kolēģi Viktoru Metfīldu daudzus gadus bija pasaulē labākā ceturtā-piektā numura kombinācija. Traumas dēļ Bota beidza spēlēt izlasē jau 2011. gada Pasaules kausa laikā, taču atveseļojās un piedzīvoja otro jaunību Francijas giganta "RC Toulonnais" sastāvā, kļūstot ne tikai par Francijas čempionu, bet arī divkārtējo "Heineken" kausa ieguvēju. Tā kā pēc Pasaules kausa daudzi dienvidafrikāņi devās spēlēt uz bagātajiem Eiropas un Japānas klubiem, krietni paplicinot izlases rezerves, tieši vairāku veterānu lieliskais sniegums lika DĀR trenerim Hainekem Maijeram atteikties no DĀR ilggadējās prakses izlasē ņemt tikai pašmāju klubu spēlētājus - tā savulaik atgriezās ne tikai Bota, bet arī Metfīlds, Furī Duprie, Žaks Furī, Ruans Pinārs, Skalks Burgers, Braiens Habana un daudzi citi. Savukārt Jaunzēlande un Austrālija šo praksi joprojām piekopj dzelžaini - vai nu spēlē ārzemēs un pelni naudu, vai spēlē mājās un vari cerēt uz izlases krekliņu.
Citās spēlēs Skotija sakāva Tongu (37:12) un atmaksāja par auksto dušu (15:21) pirms diviem gadiem savā laukumā, pēc kura atkāpās treneris Endijs Robinsons, Anglija bez īpašām problēmām tika galā ar Samoa (28:9), Rumānija pārspēja Kanādu (18:9), Fidži pieveica ASV (20:14), bet Gruzija uzvarēja Japānu (35:24).
29. novembrī Velsa uzņems DĀR, bet Anglija tiksies ar Austrāliju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
