No basketbolista līdz kaislīgam regbija mīļotājam. Intervija ar Māri Šmitu  (8)

- Kā sākās jūsu aizraušanās ar regbiju? Cik zinu, pašā sākumā bija basketbols...

- ...Taisnība. Iesākumā bija basketbols. Trenējos 2. BJSS pie treneriem Imanta Pļaviņa un Andra Purkalna. Mācījos Rīgas 6. vidusskolā, un tur jau groza bumba bija lielā cieņā. Panākumi bija diezgan labi. Neraugoties uz savu mazo augumu, iekļuvu pat Latvijas jaunatnes izlases sastāvā un spēlēju Baltijas kausā. Iznāca mēroties spēkiem ar tādu pasaules basketbola leģendu kā Aleksandrs Belovs. Savukārt komandas biedros man bija vēlākais VEF meistarkomandas spēlētājs Ivars Žvīgurs. Bija vēl daudzi citi, trenera Ulda Dudes vadībā. 18 gadu vecumā mani iesauca padomju armijā. Divu gadu laikā pats individuāli trenējos visos iespējamajos sporta veidos. Pats no svina izlēju treniņu hanteles, pats noteicu sev treniņu ritmus. 20 gadu vecumā dienests armijā beidzās. Atgriezos mājās. Dzīvoju Tallinas un Čaka ielu stūrī. Vienreiz mans draugs Aivars Pledis ieteica pamēģināt spēkus regbijā. Man priekšstats par šo sporta veidu bija kā par brutālu un rupju. Bet, tā kā biju arī nedaudz trenējies boksā pie Ilmāra Dzeņa, nolēmu pamēģināt. Aizgāju uz pirmo treniņu VEF komandā, kas tolaik bija vadošā regbija vienība. Tā tas viss 1971. gada decembrī sākās. Šogad jau būs 44 gadi, kopš esmu regbijā. Spēlēju par pussargu - 9. numuru. Vienīgais mans konkurents uz šo posteni un draugs bija Aleksandrs Tankels, kurš šobrīd dzīvo Izraēlā. Savukārt es sāku kā spēlētājs, tad kā trenera palīgs, tad iestājos LVFKI.

- Ilgi gadi aizvadīti kopā arī ar RAF regbija komandu. 1991. gadā vienība iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā, taču sabruka visa lielā padomijas valsts.

- RAF regbija komanda izveidojās 1976. gadā. VEF rūpnīca tolaik regbiju vairs nevarēja atļauties balstīt, tāpēc nācās meklēt citus saimniekus. Atradām "dzirdīgas ausis" Jelgavā. Atceros, kā bijām uz pieņemšanu pie toreizējās RAF arodbiedrību līderes Birutas Šakurovas, tad pie priekšsēdētāja Iļjas Pozņaka. Es tolaik biju komandas trenera palīgs. Galvenais bija Jānis Bergmanis. RAF paspārnē komanda 20 gadus bija Latvijas čempionu godā. Kad par rūpnīcas direktoru kļuva PSRS pirmais ievēlētais vadītājs Viktors Boserts, kuram pieder slavenais salīdzinājums par Jelgavas pilsētu un rūpnīcu, kurš būs vilcējs un kurš piekabe, izstrādājām četru gadu plānu. 1987. gadā komanda uzvarēja pretendentu turnīrā un iekļuva PSRS pirmajā līgā. Savukārt pēc četriem gadiem izcīnījām uzvaru pirmajā līgā un iekļuvām augstākajā līgā. Tiesa, spēlēt mums tajā nesanāca.

- Toties Latvijas izlase regbijā 7 kvalificējās Pasaules kausa izcīņas finālturnīram Edinburgā!

- Jā, tolaik vēl bija Latvijas regbija zelta laiks. 1992. gadā, kad kļuva zināms, ka būs šis kvalifikācijas turnīrs, lielākie nemiera cēlāji bija gruzīni. Taču uzvarētāju gods jau iepriekš tika norakstīts Krievijai. Baltijas valstīm - Lietuvai un Latvijai - galvenais bija nospēlēt godam. Turklāt mēs pirmo reizi startējām kā Latvijas valstsvienība. Pretī mums bija visi labākie PSRS regbisti. Tomēr spējām uzvarēt un iekļūt finālturnīrā. Pēc kvalificēšanās mums bija daudz ko domāt, kā tas mums galu galā ir izdevies.

- Jūsu tagadējais lolojums ir Regbija klubs "Jūrmala". Pastāstiet par to sīkāk.

- Pirms 10 gadiem pārcēlos dzīvot uz Jūrmalu. Kopš tur esmu, domāju par sporta kluba izveidi. Bieži uzdevu sev jautājumu - kas gan to izveidos, ja ne es pats. Atradu domubiedru, bijušo regbistu Mečislavu Keklu, kurš tagad ir kluba prezidents. Vēl man palīdz Rihards Grīnbergs un Valērijs Ahmerovs. Iesākumā mūs balstīja uzņēmējs Aivars Janovskis. Kopš 2012. gada saņemam atbalstu no Jūrmalas pilsētas. Lai to nopelnītu, bija jārāda rezultāti. Tagad tas ir noticis. 2011. gadā kluba pirmsākumos mums bija 19 dalībnieki, tagad to skaits izaudzis līdz 95 pagājušajā gadā. Lielākie sasniegumi bijuši Latvijas olimpiādē, kur vīriešu komanda izcīnīja pirmo, bet sieviešu - otro vietu. 2013. gadā par Latvijas čempioniem kļuva U13 vecuma grupas komanda, kuru trenēja Kristiāns Avotiņš un Guntis Strods. Arī U18 vecuma grupas meitenes pagājušajā gadā kļuva par čempionēm. 2015. gadā gatavojamies startēt Latvijas Jaunatnes olimpiādē ar zēnu un meiteņu komandām. Savukārt kopīgi ar LLU veidosim klasiskā regbija komandu, spēlējot pret spēcīgiem sāncenšiem Latvijas čempionātā. Deviņi spēlētāji mums ir kandidāti uz U18 Latvijas izlasi. Tā kā klubs aug un pilnveidojās. Lielākā problēma - nav kur spēlēt.

- Cik reizes Pasaules kausa izcīņas spēles esat vērojis klātienē? Kura bijusi iespaidīgākā reize?

- Klātienē Pasaules kausa izcīņas esmu vērojis piecas reizes. Iespaidīgākā būs 1995. gadā Dienvidāfrikas Republikā. DĀR toreiz gribēja visai pasaulei pierādīt, ka valstī vairs nav aparteīda, tāpēc bija ļoti centusies. Varējām aplūkot skaistākās pilsētas kā Keiptaunu, Pretoriju un Johannesburgu. Apmeklējām arī Krīgera Dabas parku. Regbija atmosfēra visos mačos bija grūti aprakstāma.

- Šogad Anglijā risināsies kārtējā Pasaules kausa izcīņa regbijā. Vai vērosiet to klātienē? Kas, jūsuprāt, uzvarēs?

- Manos plānos brauciens uz Angliju ir ierakstīts. Anglija - tā ir regbija lielvalsts un dzimtene. Lielvalstīs slikti organizētu čempionātu nevar būt! Kas uzvarēs? Visu laiku regbija aprindās pastāv uzskats, ka Dienvidu puslodes komandas ir stiprākas, taču Pasaules kausa fināli pierāda, ka tā nebūt nav. Man ļoti simpatizē DĀR stils, tāpēc būtu ļoti priecīgs, ja viņi uzvarētu.

- Kurš regbija paveids jums ir tuvāks - klasiskais piecpadsmitnieks vai olimpiskais septiņnieks?

- Viennozīmīgi - klasiskais! Tas pagaidām joprojām dominē pasaulē, apgroza vislielākās finanses. Agrāk taču neviens pat neteica regbijs 15. Teica regbijs, un visiem bija skaidrs, kas tas par sporta veidu. Savukārt tagad ir arī regbijs 7, kas turklāt ir olimpiskais paveids. Cerēsim, ka septiņnieks dos impulsu regbija attīstībai visā pasaulē.

- Latvijas Regbija federācijā pildāt Jaunatnes komisijas vadītāja pienākumus. Pastāstiet par tās darbu!

- Komisijas galvenais darbs ir apkopot sacensību rezultātus, sekot līdzi, lai notiek spēles. Ir arī daudz citu risināmo jautājumu. Piemēram, domājam par regbija jaunajiem tiesnešiem. LRF valde pēdējā laikā mūs atbalsta arī materiāli. Latvijā ir aktīvi seši klubi, kas strādā ar jaunatni. Te jāmin LMT "Eži" (treneri Dace un Mārtiņš Straumes), SK "Imanta" (treneri Valdis Avotiņš un Normunds Bondars), RFC "Livonia" (treneri Jānis Balodis un Uldis Ozoliņš), RK "Miesnieki" (treneris Elmārs Šefanovskis), "Eleja" (trenere Sandra Avota) un "Mītava" (treneri Dmitrijs Bondarenko un Aija Lejniece). Strādājam, lai tiktu iedzīvināta "Rugby Europe" programma "Get into rugby", kura paredz treniņu metodiku no nulles līdz pat "Tag" regbijam.

- Intervijā LRF mājas lapai prezidents Aleksandrs Zuments saka, ka sponsori regbijam neesot vajadzīgi. Kā vērtēt šādus izteicienus?

- Jāsaka, ka prezidents ir izteicies visnotaļ muļķīgi... Sponsori jebkuram sporta veidam ir jāmeklē gan caur radiem, gan paziņām, gan arī ar lobiju palīdzību. Pie tā obligāti jāstrādā!

- Ko darīt ar tādu unikālu vietu kā Regbija vēstures muzejs?

- Mana pārliecība ir tāda, ka regbijam būtu grūtāk izdzīvot, ja nebūtu šīs vietas. Kad regbijs ienāca ASK (Tad LU, tagad - RFS) stadionā, futbolu šeit nespēlēja. Tagad situācija ir krasi mainījusies - augustā sāksies celtniecības darbi jaunam futbola stadionam. Tāpēc jau laikus jādomā, ko darīt ar unikālajiem Regbija muzeja eksponātiem.

- Vai kādreiz būs iespējams atkārtot mūsu regbistu 1993. gada sasniegumu, kad viņi kvalificējās Pasaules kausa finālturnīram?

- Ir tāds teiciens: "Nekad nesaki nekad!". Mazai valstij jābūt savai, gudrai sporta veida attīstībai. Jāskatās arī Latvijas specifika. RAF vairs nebūs... Valsts nauda tiek dalīta pēc stingriem kritērijiem. Šajā ziņā mums ir laba sadarbība ar Latvijas Sporta spēļu asociāciju. Patlaban pietrūkst profesionalitātes. Arī citi veidi kā basketbols, hokejs un futbols nevarētu uzturēt savu augsto līmeni tikai ar Latvijas čempionātu palīdzību.