Velsas un Īrijas spēles pēdējos gados tradicionāli ir ar "pipariņiem", kurus neskopojoties pieber pašreizējais Velsas treneris, jaunzēlandietis Vorens Gatlands, kurš savulaik bija arī Īrijas treneris. Jau tālajā 2009. gadā pirms abu izlašu principiālās spēles, kurā Īrija pretendēja uz "Grand Slam", Gatlands paziņoja, ka velsiešu spēlētāji necieš īrus vairāk par jebkuru citu pretinieku Sešu nāciju turnīrā. Ironiski, taču Gatlands, kurš nekad nav izcēlies ar īpašu politkorektumu, labāk motivēja tieši pretiniekus, kuri toreiz Kārdifā izcīnīja savu vēsturisko "Grand Slam" - pirmo kopš 1948. gada. Papildu asumu turpmāk deva īru nerimstošā sāpe par Gatlanda lēmumu 2013. gada Britu un īru lauvu turnejā pa Austrāliju pirms izšķirošās spēles atstāt aiz borta Īrijas leģendu Braienu O'Driskolu, kuram tā būtu bijusi gulbja dziesma starptautiskajā regbijā, nomainot viņu ar kārtējo velsieti un, pieberot sāli vaimanātāju vātīs, svinot graujošu uzvaru pār austrāliešiem. Toreiz O'Driskols bija tiktāl apvainojies, ka publiski paziņoja, ka Gatlands jau nu nebūšot viņa Ziemassvētku apsveikumu adresātu skaitā.
Šoreiz Gatlands bija pragmatiskāks, un izvēlējās lieki pretiniekus verbāli aiz ūsām neraustīt, ņemot vērā, ka Īrija bija uzvarējusi desmit spēles pēc kārtas, tostarp pār varenajām DĀR un Austrāliju, un jaunzēlandiešu trenera Džo Šmita vadībā kļuvusi par neapstrīdamu Eiropas regbija līderi. Pēc vērtīgās uzvaras Francijā Velsa atguva cerības uz uzvaru turnīrā, un Gatlands pirmo reizi Sešu nāciju kausa izcīņā kopš 2013. gada laukumā laida nemainītu sastāvu.
Sākums mājiniekiem izdevās varens, jau 13. minūšu laikā ar četriem fulbeka Lī Hāfpenija soda sitieniem panākot 12:0. Pamazām spēle līdzsvarojās, un Īrijas desmitais numurs Džonatans Sekstons likvidēja pusi deficīta (12:6). 27. minūtē dzelteno kartīti saņēma mājinieku kapteinis Sems Vorbērtons, taču īriem neizdevās izmantot skaitlisko pārsvaru, tieši otrādi Dans Bigars ar dropsitienu palielināja Velsas pārsvaru (15:6), un tikai puslaika beigās Sekstons atjaunoja sešu punktu starpību. Otrajā puslaikā turpinājās asa, bezkompromisa un līdzvērtīga cīņa, kurā viena kļūda varēja kļūt liktenīga. 61. minūtē Skots Viljamss izmantoja nesaskaņotu darbību pretinieku aizsardzības līnijā - 20:9 Velsas labā. Īrija palielināja apgriezienus, un viņu uzbrucēju spiediens vainagojās ar angļu tiesneša Veina Bārnsa piešķirto soda piezemējumu - 20:16. Kaut gan 74. minūtē Hāfpenijs ar soda sitienu palielināja Velsas pārsvaru (23:16), trīs minūtes līdz spēles beigām Džonatans Deiviss nopelnīja jau otro Velsas dzelteno kartīti, ļaujot īriem sakurt pirti pie Velsas ieskaites laukuma, taču mājinieki ar pūlēm noturēja uzvaru.
Kopš 1882. gada Velsa un Īrija tikušās 121 reizi, Velsa uzvarējusi 66 spēlēs, Īrija - 49, bet 6 reizes fiksēts neizšķirts.
Šī spēle bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad katru velsiešu panākumu ar gavilēm sveica arī tās principiālākās sāncenses Anglijas līdzjutēji. Īrijas neveiksme pavēra ceļu ne tikai Velsai, bet arī Anglijai, kurai atlika vien pieveikt savā laukumā Skotiju ar vismaz deviņu punktu pārsvaru, lai pārceltos uz pirmo vietu tabulā. Uzdevums bija izpildāms, jo, par spīti pēdējā gada relatīvajai renesansei jaunzēlandieša Verna Kotera vadībā, skoti jau kopš 1983. gada nespēj uzvarēt viesos, baudot uzvaras saldmi vien 4 no 36 spēlēm Tvikenemā.
Anglija izpildīja galveno uzdevumu un pārspēja Skotiju ar 25:13 (10:13). Spēles sākumā šķita, ka Anglija uzvarēs graujoši, tai bija milzīgs pārsvars, ko jau 4. minūtē materializēja Džonatans Džozefs (7:0), un Skotija vairāk atgādināja ringa stūrī iedzītu bokseri, kura vienīgais uzdevums ir pasargāt galvu no pretinieka nokautējošiem sitieniem. Anglija nerealizēja vairākas piezemējuma gūšanas iespējas, un 22. minūtē tika sodīta par izšķērdību - Skotija sarīkoja ātru uzbrukumu, ko noslēdza Marks Benets (7:7). Nekavējoties angļu desmitais numurs Džordžs Fords ar soda sitienu atguva vadību (10:7), taču līdz puslaika beigām viņa skotu oponents Gregs Leidlo ar diviem soda sitieniem izvirzīja vadībā Skotiju, un tribīnes apjukumā pieklusa.
Lai ko angļu treneris Stjuarts Lankasters bija pateicis saviem audzēkņiem ģērbtuvēs, tas iedarbojās. Jau 43. minūtē Fords ar piezemējumu vēlreiz atguva vadību Anglijai (17:13), ko drīz nostiprināja ar trāpītu soda sitienu. Anglijas pārsvaru nostiprināja Džeka Nauela piezemējums 75. minūtē (25:13), tomēr daudzās neizmantotās iespējas var atspēlēties pēdējā kārtā, kad turnīra uzvarētāju var nākties noteikt pēc gūto un zaudēto punktu attiecības.
Kopš 1871. gada Anglija un Skotija tikušās 133 reizes, Anglija uzvarējusi 73 spēlēs, Skotija 42, bet 18 spēles noslēgušās neizšķirti. Jāpiebilst, ka tieši abu izlašu pirmā spēle 1871. gada 27. martā Edinburgas "Raeburn Place" bija pirmā nacionālo izlašu spēle regbija vēsturē.
Ceturtās kārtas pēdējā spēlē Francija Romā ar 29:0 (9:0) sakāva Itāliju. Kļūdu pārpilnajā spēlē Francijas uzvaru nodrošināja Joanna Maestri un Matjē Bastero piezemējumi, kā arī naturalizētā dienvidāfrikāņa Skota Spedinga, Kamila Lopesa, Žila Plisona trāpījumi.
Kopš 1937. gada Francija un Itālija tikušās 37 reizes, Francija uzvarējusi 34 spēlēs, bet Itālija - 3.
Pirms pēdējās kārtas Anglijai, Īrijai un Velsai ir pa 6 punktiem, Francijai - 4, Itālijai - 2, bet Skotijai punktu nav. Pēdējā kārtā 21. martā vispirms Itālija uzņems Velsu, pēc tam Skotija tiksies ar Īriju, bet pēdējā spēlē Anglija tiksies ar Franciju.
Pašlaik Anglijai punktu attiecība ir +37, Īrijai +33, bet Velsai +12, savukārt Francijai +22, taču tai ne tikai jāuzvar Anglijā, bet arī jācer uz Īrijas un Velsas zaudējumiem. Velsai ir visvieglākais pretinieks, taču viņi spēlēs pirmie, savukārt Anglijai ir visgrūtākais pretinieks, taču viņi precīzi zinās, kas ir nepieciešams uzvarai turnīrā. Jebkurā gadījumā, par laimi, 2015. gada Sešu nāciju kausa ieguvējs noskaidrosies tikai ar pēdējās spēles finālsvilpi.
Sešu nāciju kausa izcīņā visbiežāk triumfējušas Anglija un Velsa - pa 26 uzvarām (Anglijai 12 "Grand Slam", pēdējais 2003. gadā, bet Velsai - 11, pēdējais 2012. gadā), tām seko Francija - 17 uzvaras (9 "Grand Slam", pēdējais 2010. gadā), Skotija - 14 uzvaras (3 "Grand Slam", pēdējais 1990. gadā), Īrija - 12 uzvaras (2 "Grand Slam", pēdējais 2009. gadā), bet Itālija nekad nav uzvarējusi.
Sešu nāciju kausa izcīņa ir ikgadējais Eiropas regbija elites turnīrs kopš 1883. gada. Sākotnēji tajā piedalījās vien Britu salu izlases Anglija, Velsa, Skotija un Īrija, līdz 1910. gadā pievienojās Francija. 1931. gadā Francija tika izslēgta no toreizējā Piecu nāciju turnīra sakarā ar baumām par profesionāļu izmantošanu. 1947. gadā Francija tika atkal uzņemta, un kopš tā laika ir pastāvīga turnīra dalībniece. 2000. gadā tika uzņemta Itālija, un turnīrs tika pārdēvēts par Sešu nāciju kausa izcīņu.