Pēc neizteiksmīgās spēles un zaudējuma Francijā angļi izgāza niknumu pret pēdējo divu gadu Sešu nāciju kausa īpašniekiem īriem, dominējot laukumā gandrīz visu spēles laiku. Pirms spēles Īrijas treneris, jaunzēlandietis Džo Šmits brīdināja par ātro aizsargu Džonija Meja un Entonija Vatsona radītajiem draudiem, un viņa bažas izrādījās pamatotas - abi minētie spēlētāji jau līdz 15. minūtei paspēja gūt pa piezemējumam, bet formalitātes nokārtoja desmitais numurs Džordžs Fords. Pirmā puslaika vidū Mejs varēja gūt savu otro piezemējumu, taču video tiesnesis konstatēja piespēli uz priekšu. Otrā puslaika sākumā angļu pārsvars sasniedza 12 punktus (15:3), līdz īri attapās un sakūra pirti pie angļu ieskaites laukuma. Desmitajam numuram Džonijam Sekstonam ar soda sitienu un kapteinim Polam O'Konelam ar piezemējumu dažu minūšu laikā izdevās atjaunot intrigu (15:13), tomēr Anglija izturēja pretinieku spiedienu un ar diviem Ouena Farela soda sitieniem nodrošināja ērtu pārsvaru (21:13). Anglijas uzvara varēja būt pārliecinošāka, taču nerealizēja vairākas lieliskas iespējas, turklāt netika ieskaitīts Ričarda Viglsvērta piezemējums, jo dažas uzbrukuma fāzes pirms tam video tiesnesis konstatēja angļu spēlētāja aizmuguri.
Dramatiski notikumi risinājās kaimiņos Velsā, kur mājinieki ar 23:19 (8:11) pārspēja Itāliju. Pēc lieliskās uzvaras Īrijā velsieši pirmajā puslaikā izskatījās galīgi nekādi, savukārt itāļi bija manāmi atguvušies pēc sakāves Skotijā: jau otrajā minūtē Leonardo Sarto apklusināja tribīnes ar piezemējumu, bet pēc piecām minūtēm Tommazo Alans ar soda sitienu palielināja Itālijas pārsvaru (0:8). Drīz puslaika beigām Velsa atguva pārsvaru ar Džordža Norta piezemējumu un fulbeka Lī Hāfpenija soda sitieniem. Otrajā puslaikā Dans Bigars ar soda sitieniem padarīja Velsas pārsvaru šķietami komfortablu (23:14), bet galavārds piederēja viesiem ar Giljelmo Palacani piezemējumu.