Nozīmīgākie notikumi risinājās Melburnā, kur austrālieša Edija Džonsa vadībā Sešu nāciju "Grand Slam" ieguvēja Anglija sagādāja otro zaudējumu Austrālijai ar 23:7 (10:7) un pirmo reizi vēsturē nodrošināja uzvaru triju spēļu sērijā "zaļajā kontinentā". Neticami, bet tikai pirms nieka pusgada Anglija piedzīvoja melnāko periodu pēdējos gados, jau pēc grupas spēlēm paliekot aiz borta pašas organizētajā Pasaules kausa izcīņā (zīmīgi, ka pēdējo naglu angļu cerību zārkā ar 20 punktu uzvaru iesita tieši austrālieši), Anglijas regbija savienība pirmo reizi izlases trenera amatā iecēla ārzemnieku, un Džonsa vadībā Anglija ir uzvarējusi jau astoņas spēles pēc kārtas.
Ja pirmajā spēlē Austrālija ar diviem piezemējumiem ātri panāca 10:0, un angļiem nācās lauzt spēles gaitu, šoreiz viesi uzreiz ķērās vērsim pie ragiem un uzspieda savu spēka spēli, kas vainagojās ar Jaunzēlandē dzimušā kapteiņa Dilana Hārtlija piezemējumu (7:0) 21. minūtē, bet 29. minūtē desmitais numurs Ouens Farels trāpīja soda sitienu – 10:0 Anglijas labā. Jāpiebilst, ka Hārtlijs, kurš jau sen faktiski ir labākais angļu hukers, ir bēdīgi slavens ar savu nesavaldīgo raksturu un daudzajām dzeltenajām un pat sarkanajām kartītēm, un tieši disciplīnas pārkāpumu dēļ tika atskaitīts no izlases neilgi pirms Pasaules kausa izcīņas. Tieši tādēļ ļoti neviennozīmīgu reakciju Anglijā izraisīja viens no Džonsa pirmajiem lēmumiem ne vien atkal iekļaut Hārtliju izlasē, bet pat uzticēt viņam kapteiņa funkcijas – gods kam gods, trenera uzticēšanos viņš vēl nav pievīlis.