Par spīti tam, ka pirmoreiz atnākot uz vingrošanas treniņu, kāds no treneriem Igoru Vihrovu izbrāķēja, sakot, ka viņš ir par resnu, lai nodarbotos ar vingrošanu, Vihrovs kā profesionāls sportists guvis ievērojamus panākumus: brīvajās kustībās izcīnījis Olimpisko zelta medaļu Vasaras Olimpiskajās spēlēs Sidnejā, bronzas medaļas Pasaules un Eiropas čempionātos, un citas. Pašlaik savai profesionālajai sporta karjerai viņš pielicis punktu un pievērsies trenera darbam.
Tam, ka Vihrovs kļuvis par sportistu, lielā mērā jāpateicas viņa vecmāmiņai, kura trenējās vingrošanā. Tieši viņa pierunāja Vihrova vecākus, lai dēlu aizved uz vingrošanu, un tā palēnām sākās aizraušanās ar sportu. "Padomju laikos treneri paši meklēja bērnus – talantus sportā. Viņi braukāja pa skolām un bērnudārziem. Ar mani bija citādāk. Mani atveda uz vingrošanu. Pirmais treneris paskatījās uz mani un teica, ka esmu ļoti resns un viņam mani nevajagot. Dzīvē jau nemaz tik resns nebiju, bet vingrošanai mani parametri bija par lielu," atceras Vihrovs. Ir jau vieglāk strādāt ar tiem stiprajiem un vieglajiem. Taču Vihrovam paveicās. Kāds cits treneris, redzot, kā mazajam puikam atsaka, teica – ja reiz viņš pie mums ir atnācis, mēs viņu trenēsim, lai paliek uz treniņu. "Mums bija jāpilda dažādi vingrinājumi. Skriešanā biju visātrākais. Tā paliku tajā grupā. Protams, biju pēdējais, bet biju," stāsta Vihrovs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
