Visvairāk pārsteidza angļu valoda. Tās neesamība. Zināju, ka japāņiem iet švaki ar svešvalodām, bet, ka būs tik, tik ļoti bēdīgi, tiešām negaidīju. Katras jomas brīvprātīgais palīgs knapi spēj pildīt savus tiešos pienākumus, lielākoties paļaujoties uz žestiem. Lūdzu, tur, lūdzu, šeit, šeit nē, paldies! Kamēr viss norit pēc plāna – nav bēdu. Seko norādēm, seko žestiem, un viss notiek. Bet, tiklīdz ir kāda problēma vai pārpratums, nākas ātri vien kapitulēt bezcerīgās valodu barjeras priekšā.
Brīvprātīgais, kurš zina, cikos pienāk 530. autobuss, nezina burtiski neko citu. Tas viss beidzas ar pingpongu no viena palīga pie cita, līdz kaut kā izdodas atrisināt problēmu.
Brīvprātīgie palīgi diemžēl arī ir vienīgā mūsu reālā saikne ar Japānu. Mēs arvien vēl nedrīkstam iziet no "burbuļa". Tikai 14 dienas pēc ierašanās valstī, ja būsim pildījuši noteiktās prasības un – tfu, tfu, tfu – nebūsim noķēruši vīrusu, mēs drīkstēsim iziet "savvaļā".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
