'Taifūns nāk' un 'Gribas pagulēt' – Kārlis Dambrāns par 'Tokija 2020' pirmo nedēļu  (1)

Man šķiet, mēs neēdām brokastis. Bet es patiešām vairs nespēju atcerēties. Esam šeit nepilnu nedēļu, bet dienas jau sāk brukt kopā. Par nedēļas dienām man vispār vairs nav nojausmas. Es tikai zinu, ka ikdienas bilžu mapītei nosaukums ir DAY 7. Ikdienas un sporta bildes, protams, es lieku atsevišķi, katrai dienai un sportam citā mapē. Es tikai zinu, ka jau atkal kavējam laicīgu ierašanos. Šoreiz bezgalīgajiem autobusu braucieniem talkā nāk arī pamatīgs sastrēgums.

"Bīča" korta teritorijā ierodamies bez laika rezerves. Skrienam uz drošības pārbaudi, birokrātijas pārbaudi un sākām lūkot pēc paša korta. Tas nav redzams, kaut zinām, ka būve ir gigantiska. Palūdzam darbiniekiem padomu - yes, yes, fifteen minute walk.

Kortā es pirmo reizi dabūju pa ausīm. Staigāju apkārt pa tribīnēm un bildēju, līdz pamanīju no sāniem manā virzienā tešamies olimpisko darbinieku. You can't just roam here! Šeit nedrīkstot vazāties apkārt. Ir jāiet tur, tur, tur, tur un tur, kur ir vietas fotogrāfiem. Un tikai tur. Nozvērēju, ka nekad un nekur vairs bezatbildīgi nestaigāšu un sāku lūkoties, kura no strikti ierobežotajām foto vietām šajā pilnīgi tukšajā piecu? desmit? tūkstošu vietu arēnā būs droša un pareiza.

Realitātē pareizo vietu īsti nav. Grozies kā gribi, vienmēr kaut kur priekšā vai fonā būs vismaz trīs televīzijas kameras. Tās ir visur, jo televīzija ir karalis. Atceraties, es nesen stāstīju par zilajiem fotogrāfiem, kam šķietami viss ir ļauts? Arī viņi nav nekas, pilnīgi nekas salīdzinot ar televīziju. Olimpiāde ir viens liels TV realitātes šovs un mēs šeit esam viesi, kas maisās pa kājām filmēšanas grupai.

Protams, ir jābūt diezgan lielam lamzakam, lai tiešām aizlīstu priekšā kādai TV kamerai. Par to svētumu un neaizskaramību es zinu, tāpēc pārspīlēti piesardzīgi cenšos atrast visas kameras, izdomāt pēc iespējas drošākos ceļus, kā no tām izvairīties. Ja viss norit pēc plāna - ir tiešām teju neiespējami iztraucēt televīziju, jo viņu zonas ir īpaši nodalītas un tās sargā viens vai vairāki brīvprātīgie drošībnieki.

Pēc pludmales volejbola dodamies uz 3x3 basketbolu. Šeit korts ir teju tāds pats kā volejbolā, tikai ar piesegtu jumtu. Tas priecē, jo var kaut uz mirkli izmukt no arvien nerimstošās saules. Uzkāpis tribīnēs pa mediju ieeju, es drusku pabāžu degunu un izmisīgi raugos pēc dzeltenām PHOTO vestēm marķētām sēdvietām. Augšā, lejā, pa labi, pa kreisi. Es neredzu. Nu, neredzu un viss! Bet spēle ir jau pēc septiņām minūtēm. Kur lai es liekos? Jā, ir vietas uz grīdas pie paša laukuma, bet tām bija atsevišķi jāreģistrējas. Turklāt, es neesmu drošs, ka pirmajā reizē gribu tur līst. Bet kur palikt? Kur ir manas foto vietas?!

Nolemju, ka riskēt nevar, tāpēc skrienu ārā uz vietējo preses centru. Manu izmisumu uzreiz pamana laukuma foto šefs un nāk man laipni izstāstīt par vietām, kas bija jāreģistrē. Es saku, ka gribu no sēdvietām, bet nevaru atrast, kurās drīkst. Oh, whatever. Just go around wherever you want.

Gribēju viņu vienlaicīgi gan sabučot, gan sadot pa muti, bet bija jāskrien bildēt spēli.

Pēcpusdienā bija paredzēts otrs volejbola mačs, bet tas tika atcelts, jo pretinieku komandai - čehiem - ir kovids. Pirmajā brīdī bija doma, ā, nu jā, ok, un kas mums ir vēlāk? Bet tad drusku tā kā iedūra pakrūtē - kovids ir īsts. Tas joprojām ir šeit. Tas nekur nav pazudis. Tas ir tepat blakus. Palika šķērmi ap dūšu. Neskatoties uz to, ka maskas lietojam vidēji 16 stundas dienā, ka nedrīkstam tikties ar spēlētājiem, ka dezinficējam rokas pie katrām durvīm, bijām jau kaut kā pieraduši pie tā kovida. Tā vienkārši jau šķita ikdiena, pat neaizdomājoties, kāpēc mēs visu laiku esam maskās.

Lasu, ka čehu komandas dakteris esot pretpotnieks. Es saprotu, kāpēc japāņi nešķiro potētos un nepotētos - lai visi ievērotu maksimālu drošību - bet es nespēju saprast, kā valstis var sūtīt nepotētus dalībniekus. Tas ir vienkārši noziegums.

Siekalu testi mums bija jānodod pirmās trīs dienas un pēc tam katru ceturto dienu. Es tomēr nolēmu stobriņā spļaut katru dienu. Cik man tā bēda aiziet mediju centrā uz otro stāvu vai atrast kasti sporta parkos. Ja man ir iespēja bez maksas testēties katru dienu - izmantošu to.

Vēl viena realitāte, kas gan mums - vismaz līdz šim - bija sveša, ir taifūns. Tas ir tepat blakus jūrā un sūta mesidžus, ka ilgojas mūs samīļot. Vakar parādījās pirmās ziņas par to arī preses centrā pie info dēļa. Vakarā jau ir novāktas visas nojumes, visi plakāti un karogi. Visi darbinieki, kas strādā ārā, ir tērpti lietus kombinezonos un bruņoti ar spīdīgiem zižļiem. Acīmredzot japāņi zina, kas ir taifūns un ar to nejoko. Mēs, arvien šortiņos un īsroku kreklos, autobusu gaidot drūzmējāmies zem stalažām un sūkstāmies, ka šeit lietus līst horizontāli. Pieraduši pie bezgalīgās vasaras, sākām drusku nervozi prātā pārcilāt čemodāna saturu, mēģinot atcerēties, vai mums ir līdzi kādas garās bikses. Izskan arī vārds pufaika.

Tomēr vakarā tiekam cauri tikai ar to horizontālo lietutiņu, kas uzdāvināja skaistus skatus aiz loga. Viesnīcā savukārt varēja atvērt logu un kārtīgi izvēdināt istabiņu. Biju jau aizmirsis, kā garšo svaigs gaiss. Tas noteikti ir labāks par kokakolu.

Pārsēžoties no kārtējā autobusa uz kārtējo autobusu, Uldis noteica - gribas pagulēt. Es piebildu, ka šo frāzi varētu drukāt uz olimpiskajiem krekliņiem, jo "gribas pagulēt" ir olimpiādes darba perioda motīvs. Vakarā, no rīta, naktī, pa dienu - pilnīgi jebkurā diennakts laikā vienkārši gribas pagulēt. Tīri fiziski darbs kā tāds nešķiet grūts - aizbrauc, apsēdies, pabildē, aizej uz preses centru, salādē bildes un atkal kaut kur brauc. Bet, saliekot to visu kopā - gribas pagulēt.

Visu laiku laika ir par maz. Dienas plānu pieteikumu aplikācijā ir iespējams norādīt līdz desmit pasākumiem vienā dienā. Es nespēju iedomāties kādi necilvēki spēj sasniegt šo prasību limitu, jo reāli mēs varam nosegt divus, ja ļoti paveicas - trīs pasākumus. Turklāt runa ir tikai par tepat pilsētā notiekošajiem. Ja gribas izskriet uz riteņbraukšanu vai ko tādu - tur visa diena ir pagalam.

Lielāko laiku, protams, noēd transports. Lai nokļūtu no vienas arēnas uz citu, jābrauc caur autoostu. Katrs brauciens vismaz pusstundu, pa vidu gaidīšana. Vissāpīgāk tas ir no rītiem. Ja, piemēram, pludmales volejbols sākas deviņos, tad no viesnīcas ir jādodas ārā septiņos. Tātad, ir jāceļas ap sešiem. Agrāk, ja gribas brokastis. Savukārt ja iepriekšējā vakarā pasākums beidzās ap vienpadsmitiem, tad gultā tu tiec ap vieniem naktī.

Tāpēc - gribas pagulēt. Vienmēr, vienmēr gribas pagulēt.

Šodien diemžēl arī mūsu aprindās kovids kļuva īsts. Par laimi, neviens pats nav saķēris, bet potenciāli ir kontaktpersonas. Tas nozīmē, ka desmit dienas ir jāsēž viesnīcā. Ne vakcinācijas fakts, ne ikdienas negatīvie testi nekādas atlaides nedod.

Tas galīgi nepriecē. Jo īpaši, redzot, ka masku nēsāšanas pieprasījumu tik ļoti daudzi nespēj ievērot. Teju trešdaļa žurnālistu vazājas apkārt ar nepareizi uzliktām maskām, neievēro distancēšanos, skaļi sarunājas. Skumji. Šīs ir ļoti, ļoti skumji. Es biju cerējis, ka japāņi pieprasīs stingrāku kārtību. Tikai divreiz esmu manījis, ka kādam tiek palūgts uzlikt masku, kas tūliņ pat tiek atkal norauta, lai varētu skaļi kliegt Sarauj! Sarauj!

Saraut jau vajadzēja. Zelts ir zelts. Tikai vēlāk apzinājos, ka ir diezgan ļoti īpaši piedzīvot zelta maču. Uz vietas viss paskrēja nemanot. Bildes gan daudz. Tās tagad jāšķiro, jāapstrādā un "jābekapo" diskā un mākonī.

Tas pirmais notiek ātri - SSD ir brīnišķīgs izgudrojums. Ar to otro gan ir švakāk, jo internets šeit ir ļoti bēdīgs. Neizsakāmi bēdīgs. Gan olimpiskajos objektos, gan viesnīcā, gan autobusos - tik ļoti bēdīgu internetu es neatceros vismaz desmit, piecpadsmit gadus. Dīvaini, ka tehnoloģiju lielvalsts absolūti netiek galā ar internetu un vispār informācijas tehnoloģijām.

Starp citu, ejot volejbola arēnā, man šķiet, ka es satiku Si Dziņpiņu.