Slēpošanai ir sena vēsture, tomēr kalnu slēpošana jeb slēpošana no kalna (sākotnējais nosaukums) radās 1850. gados. Toreiz norvēģis Sondre Norheims izrādīja jaunās slēpes ar apaļotiem sāniem, pie kurām slēpju zābaki stipri piestiprināti ar vītola virvēm. Norheims laidās lejā no kalna, veicot pagriezienus, kas tagad plašāk pazīstami kalnu slēpošanas slaloma disciplīnā.
Mūsdienās kalnu slēpošanā sportisti sacenšas vairākās disciplīnās, bet ātrākais tiek pasludināts par uzvarētāju. Nobrauciens un supergigants tiek uzskatītas par ātruma disciplīnām, bet slaloms un milzu slaloms – par tehniskajām disciplīnām. Lielāko ātrumu sportisti sasniedz nobraucienā, otra ātrākā disciplīna ir supergigants, tad seko milzu slaloms un slaloms. Savukārt trasē izvietoto apbraucamo karodziņu skaita ziņā disciplīnas ir apgrieztā secībā – slaloms, milzu slaloms, supergigants un nobrauciens.
Olimpiskajās spēlēs papildus šīm disciplīnām notiek sacensības kombinācijā, kas sevī ietver nobrauciena un slaloma brauciena summu. Pekinā otro reizi olimpiskajā vēsturē būs arī komandu sacensības, kurās pēc izslēgšanas principa par zeltu cīnīsies 16 valstu vienības. Katrā vienībā būs divi vīri un divas dāmas, attiecīgā dzimuma sportistiem sacenšoties paralēlās slaloma distancēs.
Pekinas olimpisko spēļu kalnu slēpošanas sacensībās Latviju pārstāvēs Liene Bondare un Miks Edgars Zvejnieks
Kalnu slēpošanas sacensības risināsies "Xiaohaituo Alpine Skiing Centre", kas atrodas vairāk nekā 100 kilometrus no Pekinas centra.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!