Liepājas basketbola jaunās vēsmas un attīstības mērķi  (8)

Štālbergs 2013. gadā aizveda Latvijas U-20 jauniešu izlasi līdz otrajai vietai Eiropas čempionātā, tobrīd esot vien 28 gadus vecs. Liepājnieks bijis arī trenera Ainara Bagatska asistents ULEB Eirolīgas komandā "Nizhny Novgorod", kā arī vēlāk to pats vadījis ULEB Eiropas kausā, pēc spēka otrajā stiprākajā Eiropas starptautiskajā klubu turnīrā.

Pagājušo sezonu Štālbergs uzsāka kā Paņevežas "Lietkabelis" galvenais treneris, bet pēc atlaišanas no šī amata pavasarī jau bija daļa no valdes, kas dibināja biedrību "Sporta klubs Liepājas basketbols".

Kā intervijā uzsver pats speciālists, klubam šis vien ir pats ceļa sākums, bet mērķi paredzēti dažādi - divi treneri uz katru sporta skolas vecuma grupas komandu, pilna veselības aina katram jaunajam basketbolistam, ģenerālsponsora atrašana, kā arī ar laiku lielās komandas starts starptautiskās sacensībās.

Tomēr arī šī sezona basketbola klubam "Liepāja" nav beigusies. Trešdien 13. martā izcīnīta uzvara pret “Tallinna Kalev/TLU” komandai ļautu spert plašu soli pretī Latvijas izslēgšanas spēlēm, kuras norisināsies pēc Latvijas-Igaunijas vienotās līgas sezonas izskaņas. Šo spēli pulksten 19.30 varēs vērot tiešraidē portāla "Delfi".

Ievadā vēlējos atgriezties tālākos notikumos, jo man interesantāka liekas kluba neredzamā daļa, pati jauniešu sistēma. Ja tagad atskatās, kāds bija pirmais impulss vispār atgriezties mājās, veidot ko tādu un kā sanācis to piepildīt?

Pirmkārt, mēs esam tikai ceļa pašā sākumā. Pēc atlaišanas no Lietuvas kluba atgriezos Liepājā. Tobrīd tikai ar vienu mērķi - atpūsties no visa, ne par ko nedomāt un pavadīt laiku ar ģimeni dzimtajā pilsētā. Tā sanāca, ka tobrīd, kādu divu nedēļu laikā bija tikšanās ar pilsētas vadību un izrunājām dažādus jautājumus. Paralēli bija zināma informācija par iepriekšējā kluba [“Betsafe/Liepāja”] bēdīgo stāvokli. Nāca piedāvājums no pilsētas vadības veidot jaunu klubu un jaunu sistēmu. Prasīja man padomu, kur es redzu tās problēmas un kopā tās definējām. Problēmas bija kluba sadarbībā ar sporta skolu un vispār jauniešu attīstībā. Ķērāmies pie lietas -nodibinājām jaunu biedrību, meklējām sponsorus, rakstījām attīstības plānu un virzījāmies uz priekšu.

Cilvēkiem no malas varētu šķist, ka treneris Štālbergs karjerā jau izcīnījis zināmas lietas, bet tagad gandrīz vai pilsētas vārdā uzupurējies un dara kaut ko, kas nav viņa ambīciju augstākais punkts. Tu tam piekristu vai tas nav gluži pareizi?

Sāksim ar to, ka esmu vēl pietiekami jauns [34 gadi]. Visa karjera man vēl priekšā. Šis bija mazliet citāds izaicinājums. Visiem pilsētas vadībā arī teicu, ka esmu gatavs palikt uz mazliet ilgāku laiku, lai šeit sakārtotu visu. Dzimtā pilsēta vienmēr ir sirdij tuva, kā arī jāņem vērā ģimeniskais faktors. Bērniem jāsāk skolā iet, un pirmie gadi jau vienmēr tie svarīgākie. Tas bija tāds daudz notikumu kopums, kur beigās izlēmu, ka tas man interesē un es to gribu darīt. Nedomāju, ka šeit ir runa par kaut kādām manām ambīcijām. Tagad varbūt netiecos uz ārzemju klubiem. Šis ir karjeras posms, kurš man ir interesants un pietiekami sarežģīts. Tomēr vēl interesantāk būs redzēt, kas man no šī visa gadu laikā sanāks. To mēs redzēsim tikai vēlāk.

Cik esmu lasījis par darbu ar jauniešu komandu, kā atslēgas punkti minēti fiziskā sagatavotība un pārmantotība.

No šī gada sporta skolā uztaisījām sistēmu, ka treneri vairs nav pie viena gada gājuma grupas iesaistīti no U-7 līdz U-19 vecumam.

Lai nenogurst no viņiem?

Viens faktors ir, lai nenogurst. Otrs - tagad, kad mazās grupiņas atnāk trenēties, tajās ir no 16 līdz 20 audzēkņiem. Treneris nevar būt tik kompetents, lai sāktu ar sešgadīgajiem un aizvestu viņus līdz U-19, visu perfekti izdarot. Zināt visu fizisko sagatavotību, tehnisko un taktisko pusi. Tas ir pārāk liels informācijas apjoms un pārāk liels darbs. Beigās domāju, ka cietēji ir paši spēlētāji, jo tas darbs netiek darīts kvalitatīvi. Ja vēl trenerim ir trīs vai četras grupas, viņš vienkārši izdeg, bet spēlētājs nesaņem to nepieciešamo uzmanību, kas viņam vajadzīga, lai kvalitatīvi attīstītos.

Līdz ar to mums sporta skolā ir šāds korpuss. Treneri, kuri strādā ar bērniem līdz desmit gadu vecumam, treneri, kuri strādā ar bērniem starp 10 un 14 gadiem, un augšējais sektors - 14 līdz 18 gadi. Spēlētāji šādā veidā iziet cauri dažādām filozofijām. Viens treneris varbūt ir mazliet demokrātiskāks, cits mazliet stingrāks. Tādējādi viņi redz dažādus trenerus, dažādas pieejas, kas viņiem vēlāk dzīvē var noderēt. Domāju, ka tas ir pareizais ceļš. Pagājušonedēļ tikos ar Ainaru Bagatski. Viņa dēls [Freds Pauls Bagatskis] ir “Valencia” sistēmā, kur notiek tieši tas pats. Vienīgā atšķirība starp Liepāju un Spāniju - viņiem katrā grupā ir divi treneri, bet mums viens. Tas atkal ir finansiāls jautājums. Mans mērķis uz nākamo gadu - katrā grupā piesaistīt divus trenerus.

Tas ir izdarāms?

Par attiecīgu naudas summu tas ir izdarāms. Šobrīd norit pārrunas ar atbalstītājiem par viņu piesaisti, arī par vienu mazliet lielāku projektu tieši sporta skolas jautājumā. Ja mums izdosies piesaistīt katrā grupā divus trenerus, būšu ļoti priecīgs. Tas ir mans tuvākās nākotnes mērķis tieši sporta skolā.

Esmu skatījies, ko publicējat sociālajos tīklos. Lielajai komandai ir bijis boksa treniņš, jaunajiem tiek izmantoti visādi rīki dribla treniņam, gājieniem uz grozu. No kurienes pārsvarā nāk iedvesma šādām lietām?

Domāju, ka tas ir katra trenera radošums. Var jau būt dažādas pieejas. Esmu no tiem cilvēkiem un treneriem, kuriem patīk riskēt gan taktikas sagatavošanā uz spēli, gan spēles laikā, gan arī spēlētāju individuālajā sagatavotībā. Vienmēr jau tu riskē, liec jaunas lietas klāt, citreiz varbūt pat nezinot, kāds būs rezultāts. Bet tas ir jādara. Ja tev ir pārliecība par tām lietām un nebaidies riskēt, kāpēc gan nē? Mēģini, dari!

Jaunieši arī ietekmē Tavu dienas grafiku? Cik vari pieslēgties sporta skolai?

Tā ir nākamā lieta, kas mums sporta skolā jāizdara. Mēs esam izstrādājuši šo metodiku, kam pievērst uzmanību un kurā vecuma grupā to darīt. Informācija treneriem iedota. Treneris [Arvis] Steckis ir nosacīti sporta skolā mentors šajā jautājumā. Nākamais solis, kas mums jāveic - jābūt kontroles mehānismam. Lai tiešām treniņos būtu klāt cilvēks, kurš skatās kā treneri šo darbu veic, vai pievērš uzmanību tām lietām, ko mēs akcentējam šajā metodiskajā daļā. Kā es teicu, mēs esam ceļa sākumā un ļoti daudz lietas “lec ārā”, ko mēs nevarējām paredzēt.

Piemēram?

Tas pats kontroles mehānisms. Mēs treneriem pasniedzam to informāciju, bet jūtam, ka kādos treniņos tas kādam trenerim pieklibo. Viens piemērs - mēs gribam, lai treneris sevi pareizi prezentē. Lai spēlētājiem par treneri būtu priekšstats, ka viņš ir autoritāte un viņš koncentrējas uz šiem jauniešiem un šo darbu. Līdz ar to mēs norādījām uz lietām, kas trenerim jādara, un viena no tām bija sēdēšana treniņa laikā. It kā sākumā viss bija labi, bet, ik pa brīdim ieejot zālē, redzu, ka sporta skolas treneris vada treniņu, sēžot kājas pārlicis pāri krustā. Tā nav pareizā attieksme. Tāpēc vajadzīgs kontroles mehānisms, kā mēs varam panākt vēlamo rezultātu.

Cik man sanāk dzirdēt no basketbola sabiedrības, tā vispār ir tāda vispārēja problēma arī pašai Latvijas Basketbola savienībai (LBS). Būtu ideāli, ja būtu viens kaut cik kopīgs zīmējums visai Latvijai, bet nesanāk tādu deleģēt.

Nesanāk. Vēl viena lieta, ko mēs ieviesām. Sporta skolā mums ir fiziskās sagatavotības treneris. Katrai grupai divreiz nedēļā ir vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi. Ja tev paredzēts pusotru stundu ilgs treniņš, tad vispirms pusstundu viņiem Olimpiskā centra manēžā notiek nodarbība ar fiziskās sagatavotības treneri, pēc tam viņi dodas jau gatavi uz stundu ilgu basketbola treniņu.

Mēs pievēršam lielu uzmanību jauno basketbolistu fiziskajai sagatavotībai. Te arī izleca pāris problēmas, kuras nevarējam paredzēt. Problemātiskie bērni, kuriem piemīt iedzimtas problēmas, šķība mugura vai bijuši savainojumi. Rodas pārslodzes situācijas, no kurām varēja izvairīties. Jākoncentrējas uz to, ka katram bērnam sporta skolā ir pilna veselības aina. Lai fiziskās sagatavotības treneris zinātu, ka šim spēlētājam nevar dot tik daudz uzdevumus mugurai, bet šim jāstiprina potītes.

Vēl viens mans mērķis nākamajam gadam - jāpiesaista sporta skolai fizioterapeits, kurš tieši strādā pie traumu novēršanas vai rehabilitācijas. Protams, ka sporta skolai līdzekļi ir ierobežoti. Šīs izmaksas guļas uz lielā kluba pleciem, bet jāskatās ilgtermiņā. Liepāja ir mazbudžeta komanda, un es domāju, ka tuvākajā laikā krasi nekas nemainīsies. Mums jākoncentrējas uz jaunatni. Lai tā būtu spēcīga, fiziski gatava un vesela, tie līdzekļi jāiegulda. Kad pienāk situācija, vai paņemt kādu dārgāku spēlētāju vai varbūt to naudu ielikt jaunatnē, tā jāliek jaunatnē.

Kad norisinājās biedrības dibināšanas preses konference, prezidents Jānis Vilnītis minēja aptuveni 500 000 eiro kā kluba budžetu. Cik no tā proporcionāli nonāk sporta skolai?

Nav 500 tūkstoši. Tas bija mērķis, pēc kā mēs gribam tiekties, bet tas arī ir uz divām komandām, vīriešu un sieviešu, plus vēl jaunatne klāt, kur mēs ieguldām naudu. Šogad tā reālā situācija ir tāda, ka budžets ir apmēram 300 tūkstoši uz to visu. Gan Jānis Vilnītis, gan jaunais kluba prezidents Āris Ozoliņš ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu atbalstītājus. Piesaistīti arī jauni atbalstītāji gan uz šo gadu, gan nākamo. Pašlaik norit pārrunas ar vienu ģenerālsponsoru. Ja mums tas viss izdosies, tad mēs varam runāt par tuvošanos pāri 400 tūkstošiem. Latvijas mērogos, ja mēs paņemam divas komandas un vēl jaunatni, tie 300 tūkstoši nav nekāds lielais skaitlis, ņemot vērā, ka mēs klubā kopā nodarbinām kādus 30 cilvēkus.

Daži jaunie basketbolisti arī parādās pie lielās komandas spēļu pieteikumos. Vakar [intervija notika 7. martā] laukumā izgāja [Valters] Vuciņš. Kā viņiem tiek sadalīta trenēšanās starp lielajiem un savu vecuma komandu?

Man mēdz pārmest: “Kā te jūs sezonas sākumā pozicionējat, ka spēlēs jaunie? Kur tie jaunie ir?” Jāsaprot viena lieta, ka es par jaunajiem uzskatu - Niku Jansonu, Nikolaju Zotovu, Eduardu Hāzneru, Maksimu Hudinu, kuriem ir 20 gadi. Valters Vuciņš, Artūrs Niedra, Roberts Ķuze, Uvis Vārna - viņi ir LBL2 [Latvijas basketbola līgas otrās divīzijas "BK Liepāja/LSSS"] komandas un sporta skolas spēlētāji. Viņi ir pietiekami nepieredzējuši, “zaļi”, ka viņus par jauniem vēl nevar saukt. Viņi ir bērni. Mēs izveidojām arī LBL2 komandu, kurā viņi gūst spēļu praksi. Ikdienā viņi trenējas kopā ar lielo komandu. Četrreiz nedēļā septiņos no rīta, pirms skolas viņiem ir individuālie treniņi.

Ar "VEF skolas" spēlētājiem [Jansons, Zotovs, Hāzners, Hudins] mums ir divu gadu līgumi. Tagad sanāca situācija, ka [Roberts] Krastiņš aizgāja uz “Jūrmalu”. Ideja bija tāda, ka Jansons vai Hāzners nākamgad aizstāj Krastiņu. Vēl pēc gada Vārna, Vuciņš vai Niedra ieņēmuši to lomu, ko šogad jau spēlē Jansons vai Zotovs, lai būtu pēctecība. Meklējam, skatāmies nākotnē, kur mums ir talantīgi 2002. un 2003. gadā dzimušie basketbolisti. Arī no pārējas Latvijas brauc pie mums. Uz nākamo gadu esam jau sarunājuši 2003. un 2004. gadu puikas. Tā kā visu laiku meklējam katrā vecumā, lai būtu šie divi, trīs spēlētāji.

Futbols Liepājā jau gadiem ilgi uzņem jauniešus no pārējās Latvijas. Tajā saistībā dzirdēts, ka Liepājas internāts, iespējams, ir labākā vieta Latvijā, kur izaugt futbolistam. Tas arī ir jūsu mērķis?

Mums internāts arī darbojas. No Rīgas mums ir Ķuze, Niedra un ukrainis [Mikita] Rozdobudko, kā arī Ralfs Bensons, kurš ir U-18 izlases kandidāts. Viņi visi dzīvo kopmītnēs, mācās 5. vidusskolā pāri ielai no Olimpiskā centra. Es Amerikā pabeidzu augstskolu. Mums tādā ziņā infrastruktūra un apstākļi Liepājā ir kā Amerikas augstskolā - zāle, pāri ielai skola un dienesta viesnīca, ēdināšana, manēža, baseins. Viss ir, lūdzu! Mēs nepilngadīgos jauniešus, kuri mums interesē, uzaicinām kopā ar vecākiem atbraukt uz divu dienu vizīti un patrenēties.

Tā kā ASV universitātes būtībā?

Jā! Atbrauc ar vecākiem, apskatās un visi ir sajūsmā.

Vēl viens temats, kas man liekas interesants. Man izskatās, ka varētu būt pienācis visu laiku zemākais punkts Latvijas basketbolā ar vietējā līgā esošajiem spēlētājiem vecumā no 23 līdz kādiem 28 gadiem. Proti, pavisam izmirusi tāda nosacītā vidusšķira. Jums arī bija eksperiments paskatīties, kādi basketbolisti pieejami LBL2. Tev šķita, ka kāds no viņiem varētu reāli pastiprināt komandu vai tas ir apstākļu piespiests faktors, ka nav kur ņemt spēlētājus?

Nav noslēpums, ka pirms sezonas vairākkārt runāju ar [Nauri] Miezi. Gribēju, lai viņš nāk uz Liepāju, bet viņš pateica, ka 3x3 basketbola un darba dēļ, neizskata tādu iespēju. Lai gan piedāvāju viņam diezgan adekvātu atalgojumu. Kad sākām komplektēt sastāvu, bija tāda situācija, ka ir spēlētāju loks Latvijā, kam alga, teiksim, ir trīs tūkstoši eiro un vairāk. Varētu teikt - “VEF” un “Ventspils” basketbolisti. Kā arī tādi, kuriem maksā divus līdz trīs tūkstošus eiro, kurus mēs nevarējām “pacelt”, tai skaitā liepājniekus. Parakstījām līgumus ar tiem, kurus varējām atļauties, un meklējām pārējās pozīcijās ārzemniekus.

Ar ārzemniekiem, kuri Eiropā nav spēlējuši vai tikai gadu spēlējuši, arī, protams, kā ar kaķi maisā. Ar diviem, trim vienkārši netrāpījām. [Desmonds] Ringers atbrauca un viņam bija veca muguras trauma. Aizbrauca uz Ameriku, lai uztaisītu operāciju. Vēl viens garais bija atbraucis, kurš tikai vienu treniņu notrenējās, jo viņam bija psiholoģiskas problēmas. Kā uzsāka trenēties, tā uzreiz aizgāja uz tualeti vemt. Divas dienas ar viņu strādāja psihologs, lai viņš varētu aizbraukt mājās. Viņš gulēja viesnīcā, bija slikta dūša un nevarēja piecelties no gultas tikai psiholoģisko problēmu dēļ. Atbraucis uz Latviju, ģimenē problēmas, vienas dienas laikā “džekam aizkrita ciet”.

Tad atbrauca Rahīms Vatss, kurš principā gadu nebija spēlējis sirds problēmu dēļ. Atsāka spēlēt un sākās visādas mikrotraumas, ko nevarējām paredzēt. Līdz ar to visu laiku muļļājamies. Nesen atradām slovēni Andražu Kavašu, kurš ir diezgan kvalitatīvs spēlētājs, Spānijā apbružājies zemākajās līgās. Tad pēdējais bija Guntis Sīpoliņš, ko mēs arī uz nākamo gadu parakstījām.

Vai tā ir zināma sadarbība ar [Lietuvas otrās spēcīgākās līgas klubu] Mažeiķiem, no kuriem divi amerikāņi nākuši?

Tā ir tikai sakritība. Ar Vatsu bija tā, ka viņiem viņš nederēja. Viņiem vajadzēja garāku, lielāku piekto numuru. Mums tieši uz to brīdi Rihards Bērziņš vāji spēlēja un vajadzēja ceturto numuru. Tad mēs viņu paņēmām. [Torenss] Rovs pievienojās, pateicoties sarunai ar aģentu.

Man izskatās, ka tas varbūt nokļūs pie punkta, kur vairāki talantīgi Latvijas līmeņa spēlētāji izvēlēsies strādāt citu darbu un spēlēt LBL2. Kā vispār to atrisināt?

Jā, tagad tiekot pie tā. Bija tāds periods, kur komandā bija dažādas veselības problēmas. Zotovs ilgi nevarēja atkopties, amerikāņus vairs negribēju ņemt. Tad sākām meklēt spēlētājus LBL2. Atbrauca [Kārlis] Večens, [Renārs] Bulduris. Principā abus divus gribēju paturēt komandā. Večens nospēlēja vienu spēli, ko mēs uzvarējām [pret BC Valga-Valka/Maks&Moorits]. Puikam galva ir, basketbola domāšana arī kā saspēles vadītājam. Viņam jāuzlabo savi fiziskie dotumi, ātrumā jāpieliek, bet kā saspēles vadītājs tiešām spēli saprot. Tajā vienā spēlē viņš palīdzēja sakārtot un nostabilizēt komandas uzbrukumu. Apsēdāmies, izrunājām visus līguma nosacījumus, un viņš palūdza, lai iedod laiku padomāt, bet beigās izlēma, ka neko dzīvē krasi negrib mainīt. Darbs, kā arī [universitāte] “Turība”, ģimene. Negribēja uz Liepāju nākt.

Ar Bulduri bija citādi. Kad mēs pieprasījām brīvlaišanas vēstuli no [LBL2 Rēzeknes komandas] “Ezerzemes”, viņš pateica, ka neviens nedos. Izrādās, ka Bulduris bija pats uz savu galvu atbraucis, nevienam neko nesakot. Varbūt tā bija mana vaina, ka neparunāju ar treneri. Biju runājis ar kluba vadību, kura ļāva viņam atbraukt patrenēties, tad domāsim tālāk. Teicu - labi, piesakām, mums tuvojas spēle. Tajā brīdī komandas galvenais treneris pateica, ka viņš nekur Bulduri nelaidīs. Tā arī Bulduris iekāpa autobusā un aizbrauca atpakaļ.

Tā realitāte ir tāda, ka kāda daļa spēlētāju trūkst. Jāskatās mazliet citādi uz to visu. Jāstrādā ar tiem, kuri jau ir, kā arī jāattīsta jaunatne. Skaidrs, ka pie šīs situācijas tie spēlētāji, kuri “VEF” vai “Ventspils” netiek, izvēlas labāk LBL2 uzspēlēt, trīs reizes nedēļā patrenēties un strādāt. Neko viņiem nevar pārmest.

Vienlaikus Artis Ate un Artūrs Ausējs ir izcili piemēri, ka var izsisties caur šo līgu, bet vajag to dzinuli.

Var izsisties, bet tas jau no katra paša atkarīgs. Kāda tev motivācija, kāds gribas spēks. Ja tev dzīvē viss sakārtots, strādā Rīgā labu darbu, tev vēl LBL2 kaut kādu naudiņu samaksā, tev ir ģimene, varbūt bērni iet skolās, dārziņos, kāpēc kādam rauties? Nu, negrib cilvēki. Par to nevar pārmest. Tas ir viņu lēmums, viņu dzīve. Tikpat labi ir piemēri, tas pats Ate un Ausējs, kur var izsisties un tikt “VEF” un izlasē. Šogad ar to ļoti saskaros, atgriežoties Liepājā pie mazbudžeta komandas. Dažbrīd man ir sajūta, ka vienam, otram spēlētājam nav šīs motivācijas. Tā ir viena no lielākajām problēmām mazbudžeta klubiem - atrast tiešām motivētus spēlētājus par tām algām, ko vari samaksāt. Tiem, kam tas izdodas, sanāk laba sezona. Ja nevari paņemt pieredzējušu un dārgāku spēlētāju, jātrāpa ar tiem, kuri pieejami. Bet viņiem jābūt motivētiem darīt savu darbu.

Kā ir ar internāta puišiem? Viņiem ir stipendijas vai viņi dzīvo uz vecāku pleciem?

Mēs apmaksājam visu dzīvošanu, ēdināšanu, medicīnu, rehabilitāciju, mēnešbiļetes. Ja viņi vēlas kaut ko papildu, tad vecāki iedod naudu. Principā viņiem uz vietas viss nodrošināts. Papildu naudu viņi nesaņem. Kad viņi pabeigs vidusskolu, tad stāsies spēkā profesionālais līgums un viņi saņems atalgojumu.

No lielās komandas laikam visvairāk ar Džonsonu trāpījāt.

Džonsons ir individuāli ļoti spēcīgs spēlētājs, bet arī ar saviem mīnusiem. Mans uzdevums ir jebkuram spēlētājam maksimāli šos mīnusus noslēpt un izcelt katra spēlētāja stiprās puses. Ne vienmēr tas izdodas, jo ir reizes, lai kā censtos, pretinieks tāpat “izpogā” tevi uz tavu spēlētāju vājajām vietām. Jā, esmu apmierināts ar viņu šogad, bet visu laiku spiežu un prasu no viņa vairāk. Atgriežamies pie tā, ko teicu iepriekš - visu sezonu jāmotivē un jāspiež.

Viņam bez vai Malkolms Grifins [“Liepājas Lauvas” basketbolists, kurš pēcāk spēlēja Sanktpēterburgas “Zenit”, šobrīd Atēnu “AEK”] jāliek priekšā kā piemērs. Nav jau tā, ka no Liepājas nevar izsisties.

Arī, jā! Malkoms ir cita tipa spēlētājs, bet arī spilgts piemērs. Tāpat Džoss Mejo mums bija, kurš spēlēja gan Eiropas kausā, gan Čempionu līgā, kā arī Itālijā un Vācijā vairākus gadus. Stīvs Zeks [šogad “VEF”].

Starp Tevi un Džonsonu kāds melns kaķis bija izskrējis? Kāpēc viņš pāris spēles sēdēja uz soliņa [septiņas nospēlētas minūtes gan pret "Valmieru", gan pret "Jēkabpili"]?

Nē. Es pateikšu godīgi - tas bija mans taktiskais lēmums. Mēs bijām iekrituši tādā pārāk pragmatiskā un lēnā spēlē. Tinot atpakaļ un skatoties spēles, no kurām astoņas mēs šosezon zaudējām pēdējā minūtē, sapratu, ka mums vienkārši pietrūkst ātruma. Džonsonam arī jau ir 30 gadi, nav viņš nekāds jaunais vairāk. Tas bija mans taktiskais lēmums paātrināt šo spēli. Zotovs arī bija labā formā. Ar “Valmieru” viss taktiskā ziņā izdevās. Jēkabpilī iesakām labi, it kā skrējām, bet beigās paši arī vienkārši apstājāmies.

Vēl pirms visām sastāva izmaiņām, kad laukumā bija, piemēram, piecnieks Besiks, Bērziņš, Krastiņš, varbūt Ate, man izskatījās, ka pārējie stāv un skatās kā Džonsons spēlē. Viņam tā pieeja tikmēr tāda - ja bumba nonāk pie kāda cita, tad es slēdzos ārā no epizodes.

Tā arī bija. Tāpēc arī visu šo sezonu ar Džonsonu strādāju un stāstu, kas ir vajadzīgs. Kādas četras spēles zaudējām tāpēc, ka Džonsons velk visu spēli, beigās arī grib pavilkt un aizmet garām vai nokļūdās. Zaudējam ar vienu metienu. Tā komandas spēle kaut kur pazūd. Visu sezonu strādāju, lai viņš būtu maksimāli efektīvs un būtu arī komandas spēle. Vakar [pret “BC Valga-Valka/Maks&Moorits”] bija diezgan labi uzlabojumi. Patika, kā mēs spēlējam. Cerība uz Latvijas “playoffiem” vēl nav zudusi. Turpinām cīnīties.

Jums būtībā vajag neizšķirtu ar Valmieru pēc uzvaru skaita [abas savstarpējās spēles “Liepāja” uzvarēja].

Jāskatās, kā Valmiera nospēlēs. Viss ir mūsu rokās.

Tātad vakardienas spēle - treneris Steckis kājās, Tu no soliņa vadi spēli [tas atkārtojās arī sestdien, 9. martā, pret “Ogri”]. Vai tas bija psiholoģisks triks?

Tas, ka galvenais treneris sēž uz soliņa nenozīmē, ka viņš nevada spēli. Tā nav jauna prakse Eiropā. Vairāki treneri to darījuši. Somijas izlases galvenais treneris [Henriks Detmans] tieši tāpat dara. Gatavo komandu, psiholoģiski noskaņo, izdomā taktiku, bet spēles laikā, to vienkārši vada sēžot nevis stāvot.

Protams, sezonas laikā arī pašam jādomā par psiholoģiju. Šosezon pieklibo arī informācijas padeve no soliņa, kurai vajadzēja būt daudz vairāk. Tā kā izdomājām, ka darīsim tā. Es vairāk koncentrēšos uz taktiskām lietām uzbrukumā un aizsardzībā. Tā kā vinnējām, tad domāju, ka pareizs lēmums. Skatīsimies tālāk.

Pirms sezonas par jums mazliet uztraucās, ka jūs esat tā komanda, kurai vistālākais ceļš jābrauc uz Igauniju. It kā idejiski vajadzēja būt reizēm, kad spēlējat divas spēles divās dienās, bet laikam tikai vienu reizi tā notika.

Bija divreiz tā. Pirms sezonas tika teikts, ka katrai komandai būs no diviem līdz trim šādiem divu dienu sabraukumiem. Mums sezonas vidū vajadzēja pārcelt vienu spēli un pēkšņi ieraudzījām - piemēram, “Jūrmalai” un citām komandām nav neviena divu dienu sabraukuma. Mums ar “Ventspili” sanāca visvairāk. Tad mēs sākām ar līgas vadību runāt, ka nav vienādi nosacījumi. Mēs paņēmām tos divus izbraukumus un izmētājām spēles. Četri izbraukumi laikam bija paredzēti, bet aizbraucām uz diviem.

Pieņemu, ka līga gribēja nākt pretī, lai atvieglotu izmaksas vai tur nebija tāds aprēķins?

Es īsti neredzu, kā tas atvieglotu izmaksas.

Pāris tūkstošus labākajā gadījumā?

Tāpat, ja brauc uz divām dienām, ņem uz divām naktīm viesnīcu. Tev autobuss sanāk nevis vienu dienu, bet trīs dienas. Brauc dienu iepriekš, spēle un tad nākamā diena. Tas pats ar ēdināšanu. Tur nekādu ekonomiju es matemātiski nesaskatu.

Viens mīnuss valdei bijis tas, ka pagaidām, nonākot divi pret divi strupceļos, latviešu puse piekāpjas igauņu pusei. Vienreiz tas tika atrisināts ar monētas mešanu par finālčetrinieka norises vietu. Varbūt šajā gadījumā tas arī igauņiem bijis par labu, jo viņiem būtu jāspēlē pret komandām kā Liepāju uz noguruma fona?

“TalTech” brauca uz divām spēlēm divās dienās. "Parnu Sadam" arī. “Tallina Kalev/TLU” gan nav neviens divu dienu izbraukums bijis. Kā sākumā jau teicu - jauns klubs, dažādas lietas lien ārā, pie kā strādāt, ko mainīt. Tas pats domāju, ka sakāms par līgu. "Pilnīgi garām" ir tas, ka Latvijā spēlē ar vienām bumbām, Igaunijā ar citām [katrai savienībai parakstīts līgums ar savu uzņēmumu]. Komandas netiek nodrošinātas ar bumbām. Vienā izbraukumā mēs aizņēmāmies vienu bumbu no Igaunijas komandas, lai, teiksim, ja mums tuvojas izbraukums uz Igauniju, mēs tās divas, trīs dienas iepriekš varam pierast pie tās bumbas. Tas arī ir jautājums, pie kā jāstrādā. Ja tev ir vienota līga, vienots sponsors, tad jābūt arī vienotām bumbām. Galvenais, lai viņi apzinās šīs kļūdas un tās tiktu izlabotas.

Vairākas lietas vēl var uzlabot. Uzstādīts noteikums, ka pretinieki jānodrošina ar spēlētāju ģērbtuvi un treneru ģērbtuvi. Šogad mums bija vairākas interesantas situācijas Igaunijā. Prasu, kur ir treneru ģērbtuve. Iedod trīs atslēdziņas. Ej, meklē, kur tā ģērbtuve ir. Ieej iekšā, bet tā ir peldbaseina kopējā ģērbtuve. Visi nāk no baseina ar dvielīšiem, un tev tur arī ir skapītis.

Vienā zālē Igaunijā mums iedeva treneru telpu, kur ir ledusskapis. Puslaikā eju uz to telpu, un tur visi priekšā sēž, ēd maizītes, dzer kafiju (smejas). Domāju, ka [serbu treneris Željko] Obradovičs nebūtu priecīgs, ja kāds puslaikā viņam blakus maizītes ēstu. Kopumā domāju, ka projekts ir labs. Labāk spēlēt šādā līgā nekā četras reizes savā starpā sisties. Tikai jautājums, vai mēs turpināsim attīstīties vai sēdēsim apmierināti, ka viss kārtībā. Tad gan būs bēdīgi.

Nobeiguma daļā. Vai Tev ir vienošanās par kādu noteiktu gadu skaitu vai vienojāties pēc rokasspiediena principa? Cik ilgi saskati sevi Liepājā?

Konkrēta gada skaita nav. Vienošanās ir, ka mums šī piramīda jāizveido un jāsakārto sistēma.

Lai Tu vari ar mierīgu sirdi atstāt Liepāju, ja kādreiz dzīvē tā vajadzēs?

Jā. Es te jau vienam žurnālistam apsolīju, ka agri vai vēlu, kad es redzēšu, ka ir tāda nepieciešamība, Liepāja uzspēlēs arī kādā starptautiskā turnīrā, vai tas būtu FIBA Eiropas kauss vai kāds cits. Tās lietas, kas jāizdara, vēl ir ļoti daudz. Mēs esam ceļa pašā sakumā. Skatīsimies, kā viss iet. Galvenais ir pacietība.

Ar Porziņgiem runājat par atbalstu?

Mēs ar Jāni esam tikušies, kādas lietas izrunājuši. Nezinu, kāpēc visi par to prasa, ka Porziņģi nāks un izglābs. Tas jau viss ir process. Agri vai vēlu, ja lietas sakārto, viss strādā un cilvēki apkārt redz, ka klubs attīstās pareizajā virzienā, tiem cilvēkiem jau pašiem tas viss paliek interesanti. Paši sāk uzturēties apkārt klubam, vai tā būtu finansiāla palīdzība vai palīdzība ar sakariem.

Apmeklētība jums arī augusi. Patīkami skatīties spēles ar orķestri fonā.

Apmeklētība augusi, jo arī viens no mūsu uzstādījumiem pašā sākuma bija, ka tā basketbola spēle ir viens. Otrs ir darbs ar līdzjutējiem. Lai līdzjutējs atnākot uz spēli, justos, ka viņš atrodas kādā priekšnesumā, ka viņam tiek piedāvāts produkts. Labi, uzvara, zaudējums, tas cits jautājums. Mums ir bērnu stūrītis, par ko vairāki vecāki ir ļoti priecīgi. Tur ir meitenes, kuras pieskata bērnus, spēlējās, un vecāki var izbaudīt basketbolu, parunāties, nav to pusotru stundu ar bērnu jāauklējas. Mums ir dažādas citas izklaides bērniem, konkursi, orķestris, dažādi priekšnesumi pārtraukumos. Arī abonementu izloze šogad bija. Paldies Jānim Timmam, ka uztaisījām braucienu uz Eirolīgas spēli [tika izlozēts apmaksāts ceļojums divām personām uz Pirejas “Olympiacos” un Madrides “Real” spēli]. Mārketinga lietās izmaksas nav mazas. Tas ir jādara, lai par tevi runātu un nāktu skatīties. Kā saka, darām visu. Reizēm kļūdāmies, bet bez kļūdām nevar. No kļūdām jāmācās un jāvirzās tālāk.

Esmu dzirdējis, ka jūsu mājas spēles nerāda “Best4SportTV” kanālā [tieši sestdien, 9. martā, kanāls translēja pirmo spēli šosezon no Liepājas], jo, skatoties no tribīnēm, fonā redzami aizkari. Jūs tas satrauc?

Diemžēl tā ir. Jēkabpils sienu var rādīt, tā esot smukāka. “Best4Sport” sezonas sākumā pateica - noņemsiet palagu, rādīsim. Būs palags, nerādīsim. Bet ir dažādi citi risinājumi. To kameru var nolikt sānā, rādīt no mazliet cita leņķa. Es domāju, ka tas ir attieksmes jautājums. Ja nerāda, tad nerāda. Būs vairāk finanses kādreiz, atvērsim otru tribīni un prasīsim samaksu par televīzijas tiesībām, izvēlēsimies kuram pārdot (smejas).

Tas nav tik vienkārši. “Best4Sport” domā sekojoši. Viņi atbrauc ar savām stalažām, mēs paceļam sienu, viņi uzliek stalažas, nofilmē spēli, siena ciet. Bet aiz tās sienas uzreiz atrodas otrais, trešais laukums, kur principā viss apstājās. Spēles norisinās darba dienās, kurās pulksten 19 notiek treniņi. Ja tās ir sestdienas, svētdienas, tur notiek telpu futbols, florbols, citas sacensības. Tas nav jautājums par atbraukšanu, uzlikšanu, nofilmēšanu. Pieņemu, ka to stalažu uzlikšana un noņemšana prasītu trīs, četras stundas ar visu spēles laiku kopā. Tad mums par tām zālēm būtu jāmaksā, plus jāatceļ visi treniņi.

Bijusi arī prasība - varbūt atveriet tad otru tribīni. Otru tribīni nevelk ārā uz stundu vai trijām. To tribīni izvilkt vien ir process, kas trīs stundas aizņem, jo to ar rokām jāvelk ārā 20 cilvēkiem vienlaicīgi. Tribīnes izvilkšana maksā 1200 eiro dienā. Ja kāds cits vai "Best4Sport" vēlas, lūdzu, maksājat. Nav problēmu. Par jūsu naudu jebkura kaprīze (smejas).