Oļegs Gavrilovs. Melu detektori, ieguldītie miljoni un pazudusī 'EURO 2004' nauda

Lai gan intervija bija norunāta un iepazīšanās veikta jau pāris mēnešus iepriekš, pirms sarunas Gavrilovs ar ironijas piedevu noprasa, kurš tad atsūtījis žurnālistus un cik par to mums samaksāts. Viņam gan nākas vilties – uz Daugavpili esam atbraukuši bez "papildu stimulēšanas", jo Gavrilova vārds joprojām ik pa laikam "uzpeld" Latvijas futbolā. Piesardzība gan saprotama, jo par viņu joprojām interesējas tiesībsargājošās iestādes un, domājams, viņam ir arī vairāki naidnieki. Ar melu detektoru gan netiekam pārbaudīti, un netiek arī mēģināts noskaidrot, vai nav uzliktas kādas noklausīšanās ierīces.

Gandrīz pusotru stundu ilgā sarunā spriežam par Latvijas futbolu, Gavrilova nokļūšanu šajā vidē, valstsvienības vājā starta iemesliem, cenšamies pieskarties arī neērtajiem jautājumiem par "toto" lietām, taču allaž šajos brīžos Gavrilovs palūdz izslēgt diktofonu. "Varbūt citreiz – pie ieslēgta mikrofona – pateikšu, kā notika lietas Latvijas futbolā, bet pagaidām vēl ne," nosaka 54 gadus vecais vīrs, kurš futbolā klubu vadītāja amatā bijis gandrīz divas desmitgades. Sarunas gaitā var nojaust, ka daži publiski izteicieni pretrunīgi vērtētajam Gavrilovam vēlāk dārgi atmaksājušies. Tomēr viņam labi zināms, ka ne viņš vienīgais no šī sporta veida pārstāvjiem grēkojis. Tas arī varētu būt viens no iemesliem diezgan piesardzīgajai sarunai. Pagaidām piesardzīgajai...

90. gadu bizness un Gavrilova ieguldītie miljoni

Daudzi laikam nezina, bet savulaik pats arī spēlējāt futbolu. Kādi bija panākumi? Lasījām, ka ar Ilūkstes jauniešu komandu spēlējāt republikas finālā.

Jā, spēlēju Ilūkstē. Jauniešu komanda bija trijniekā, četriniekā. Spēlēju pie trenera [Vladimira] Vinokurova. Pieaugušo komandā arī uzspēlēju pie Vinokurova. PSRS tas bija B līmenis. Tad aizgāju mācīties uz aviācijas kara institūtu (Jāņa Fabriciusa Daugavpils augstākā kara aviācijas inženieru skola – aut.), tagad esmu virsnieks rezervē. Tur arī spēlēju nedaudz, bet nebiju jau tādā līmenī, lai tiktu kādā normālā komandā. Spēlēju kopā ar puišiem, kuri pēc tam tika, piemēram, Rīgas "Daugavā". Bija tāds uzbrucējs [Pāvels] Trubačs, Vitālijs Vaņins (Andra Vaņina onkulis – aut.), Dzintars Babris, kurš tagad strādā Ilūkstē. Netiekos ar viņiem, laiks jau pagājis. Sveicinos, ja satieku pilsētā, bet lielākā daļa kur nu kurš izbraukuši.

Kāpēc aizgājāt no futbola?

Aizgāju no futbola, aizgāju no kara aviācijas. Atgriezos Daugavpilī un sāku komercdarbību. Tie bija slavenie 90. gadi. 1996. gadā man bija 29 gadi, un tad saņēmu "dāvanā" komandu "Vilan-D".

Kāds bija bizness Daugavpilī slavenajos 90. gados?

Diezgan karsti gāja. Mums bija kompānija, kurā bija divi "supermārketi", vēl bija transporta kompānija ar 15 mašīnām, vairumtirdzniecības bāze, naftas pārkraušanas kompānija. Bija kafejnīcas, restorāni – diezgan nopietns bizness.

Kā tad sanāca atgriezties futbolā?

Mani palūdza palīdzēt "Vilan-D" komandai, kas finansiāli bija jau teju nogrimusi. Mani apvārdoja: "Palīdzi, tad dabūsim UEFA naudu, būs sponsori un dabūsi naudu atpakaļ." Es kādu mēnesi palīdzēju, divus, tad pusgadu – bet ne UEFA naudas, ne sponsoru.

"Vilan-D" prezidents laikam bija Sviridovs. Viņi vēlāk pameta komandu, bet es biju sācis palīdzēt. Man teica, lai vismaz tad futbolistus juridiski noformēju sev, lai ieguldītais nekur nepazustu. Pirmajā gadā kādu pusmiljonu dolāru iztērēju. Algas, prēmijas utt. Mēs toreiz bijām trijniekā.