Sieviešu izlases treneris: dažas futbolistes ārzemēs pelna vairāk nekā vīrieši mūsu virslīgā

Kāds bija 2020. gads Latvijas sieviešu futbola izlasei?

Tas bija diezgan savāds gads, kā jau visiem visdažādākajās jomās. Situācija pasaulē tomēr lielākā vai mazākā mērā ietekmēja mūs visus. Var teikt, ka arī meitenēm un man šī bija jauna pieredze. Liela daļa meiteņu aizbrauca spēlēt futbolu ārzemēs. Viņām atgriežoties izlasē, bija jāizprot viņu fiziskais, mentālais, psiholoģiskais stāvoklis. Pirmajā sabraukumā tas bija sarežģīti. Oktobrī jau labāk zinājām, ar ko rēķināties un ko gaidīt. Tas nav nemaz tik vienkārši - aizbraukt spēlēt uz ārzemēm. Tā tomēr ir jauna pieredze, kad meitenes ir ilgi tālu prom no visiem draugiem un tuviniekiem. Ņemot vērā, ka šogad bija apgrūtināta arī ceļošana - ne kāds varēja aizbraukt pie meitenēm, ne viņas varēja remdēt slāpes pēc tuviniekiem, bija jāņem vērā psiholoģiskais aspekts.

Tev kā trenerim tas bija jauns izaicinājums? Iepriekš tomēr lielākoties strādāji ar meitenēm, kuras galvenokārt ik dienas bija Latvijā, bet tagad sanāca adaptēties jauniem apstākļiem?

Jā, protams, tas bija izaicinājums man. Pietrūka tieši biežāku tikšanās reižu. Bet šogad pandēmijas dēļ izkrita Baltijas kausa norise, izkrita kāda pārbaudes spēle... Ja būtu satikušies pāris reižu vairāk, būtu vienkāršāk. Tas, ka izdevās vienoties par pārbaudes maču ar Igauniju, tomēr bija spontāns gājiens. Kolīdz atvērās robežas, tā steidzām savākties. Vienā dienā savācāmies, daļai spēlētāju nemaz nepiedaloties treniņā, un jau nākamajā dienā - spēle. Lielai daļai spēlētāju trūka arī spēļu prakses, ne visas ārzemnieces pie tādas tika. Sanāca no kuģa uz balli. Atgriežoties pie adaptēšanās jaunajai situācijai - protams, tas ir izaicinājums. Regulāri bija jāsazvanās, jāapvaicājas, ko spēlētāja ārzemēs dara, kādas ir slodzes, kādas - sajūtas. Taču ar aci novērtēt spēlētājas klātienē var tikai izlašu treniņnometnē, kuras šoreiz bija kā nekad īsas. Dažas dienas sagatavoties un - spēle. Līdz pirmajai spēlei bija tikai dažas dienas. Piemēram, pirmā spēle septembrī pret Islandi. Bija ļoti grūti sagatavoties šim mačam. Dažas spēlētājas pievienojās tikai Islandē. Pārējās atlidoja tikai iepriekšējā vakarā pirms izlidošanas. Pirmajam mačam bija ļoti īss gatavošanās laiks.

Tagad mūsu izlase jau ir aizvadījusi pilnu kvalifikācijas ciklu jaunajā formātā. No vienas puses - tas sniedz iespēju samērot spēkus ar Eiropas labākajām komandām, no otras - lielākajā daļā spēļu pretinieces objektīvi ir ļoti izteiktas favorītes. Kā tu vērtē spēlēšanu šādā formātā?

Pretinieku spēkam jābūt sabalansētam. Nepieciešami gan dueļi ar ļoti spēcīgām pretiniecēm, lai redzētu, uz ko tiekties, gan mači pret mūsu līmeņa komandām. Uzskatu, ka mums ļoti nepieciešamas spēles ar sava līmeņa pretiniecēm. Piemēram, ierastās treniņnometnes Turcijā, Kiprā. Ir jāatrod balanss, lai varam spēlēt tikpat bieži gan pret mūsu līmeņa komandām, gan pret spēcīgākām. Protams, ejot laukumā, jāizdara viss labākais, uz ko esam spējīgi, lai nebūtu 0:5 vai 0:9. Šajā formātā katrā spēlē varējām daudz ko mācīties. Mums tomēr ir salīdzinoši jauns sastāvs, jauna komanda. Un, godīgi sakot, diži vecāka tā nekļūs. Skaidrs, ka daļa mūsu izlases spēlētāju ir sasniegušas savu iespēju griestus. Izlasē jānāk iekšā jaunām spēlētājām. Paši redzējāt, kāds bija mūsu sastāvs pēdējās spēlēs. Meklējam iespējas atjaunot sastāvu.

Ja skatāmies uz izlases spēlētāju klubu pierakstiem, šķiet, ka mūsu sieviešu futbols ir spēris soli uz priekšu, lai gan pēc izlases rezultātiem tā nešķiet.

Te vēlreiz jāakcentē fiziskais un psiholoģiskais stāvoklis. Pašos klubos ir dažādas situācijas, dažādi uzdevumi, katrā valstī ir citāds futbols. Taču jāsaka godīgi - tieši psiholoģiskajos aspektos progress šogad nebija redzams. Bija kļūdas laukumā, bet es to vairāk noveļu uz psiholoģisko aspektu. Ko nosaka klubu pieraksts? Profesionālā ārzemju klubā nākas strādāt divreiz vairāk. Varbūt šīs mūsu meitenes nav pieradušas tik smagi strādāt, varbūt nav pieradušas tik ilgi būt vienas prom no mājām. Tu trenējies, trenējies, tev spēli kārtējo reizi atceļ, atkal trenējies un sēdi mājās bez spēļu prakses, viena pati četrās sienās... Tas nav tik vienkārši. Pēc septembra spēlēm bija redzams, ka te nepieciešams progress.

Ko tu gribētu novēlēt Latvijas futbolistēm 2021. gadā?

Lai būtu vēlme progresēt, lai būtu drosme izvēlēties izaicinošāko, nevis vienkāršāko ceļu! Lai sasniegtu savu mērķi, jāizvēlas grūtākais ceļš. Jā, kādreiz var spert arī solīti atpakaļ, lai pēc tam tiktu divus uz priekšu, bet jācīnās par tikšanu spēcīgā komandā, kas spēlē spēcīgā čempionātā. Jāiegulda daudz darba, neatlaidīgi jāstrādā pie sava sapņa īstenošanas.

Daudzu mūsu meiteņu došanās uz ārzemēm kaut kādā veidā var tikt uzskatīta par uzbūvētu tiltu no Latvijas uz profesionālo futbolu. Tas var būt kā signāls pārējām spēlētājām, ka futbols reāli var būt kaut kas vairāk nekā hobijs.

Sieviešu futbols Latvijā ir hobijs. Citās valstīs, uz kurieni mūsu futbolistēm pavēries ceļš, par futbola spēlēšanu piedāvā arī atalgojumu. Turklāt - itin solīdu. Nav noslēpums, ka dažas mūsu meitenes ārzemēs pelna pat vairāk nekā vīrieši mūsu pašu "Optibet" virslīgā. Sieviešu futbolā dažas mūsu labākās spēlētājas var pelnīt tikpat, cik ministri Latvijā. Galvenais ir noticēt, izdarīt pareizo izvēli un būt gatavām strādāt, lai šādas iespējas būtu jauna ceļa sākums, nevis vecā ceļa beigas.