"Nevajag man līdzi ne ibumetīnus, ne smektas. Līdz šim visur esmu bez tiem veiksmīgi izticis, nevajag tos man likt somā," pirms izbraukšanas savai sievai teica portāla "Delfi" speciālkorespondents Džakartā. Nepagāja ne piecas dienas, un viņš par savu pašpārliecinātību bija spiests samaksāt.
Džakartā lēnā garā gan es, gan Emīls esam iestrādājušies un iedzīvojušies. Pēc ierašanās uzreiz nolikām mantas viesnīcā un devāmies uz tuvāko veikalu un ēstuvi, jo pēc garā ceļa kaut ko vēlējāmies apēst. Izejot no viesnīcas, uz ielas mūs negaidīti pārsteidza kanalizācijas smaka. Ar laiku arī sapratām, ka pie vainas nav tikai rajons, kurā ir mūsu apmešanās vieta, bet kopumā šeit kanalizāciju var saost arī skaistajā pilsētas daļās.
Mūsu viesnīca atrodas trīs kilometrus no "Indonesia Arena", kur notiek Latvijas valstsvienības spēles. Pirmās divas dienas šo gājienu veicām ar kājām, tomēr tas nebija pārāk omulīgi. Piesārņotais gaiss, smakas, šaurās ietves un satiksme šo gājienu nepadara par tādu, kuru gribas atkārtot atkal un atkal. Ielas šķērsošana vien ir piedzīvojums, satiksmes plūsma ir tik nepārtraukta, ka grūti atrast to spraugu, lai paspētu pārskriet pāri. Vienam no kolēģiem kāds vietējais esot teicis, ka pirms iešanas pāri, ir ar roku jāsignalizē, lai viņi bremzē. Un tas tiešām darbojas, tikai skats no malas ir ļoti amizants. Gluži kā filmā "Trūmena šovs", kad Trūmens sāka saprast, ka viņa dzīve rit pēc scenārija, un viņš stājās priekšā autobusam, kurš nobremzēja.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
