Goldšmits skaidro, ka malka jāizvēlas no pieejamajiem resursiem, taču primāri tai jābūt sausai, lai vispār degtu: "Slapja malka dūmos un varētu jaukt Jāņu svētku noskaņu. Tā rezultātā kādam visu laiku varētu būt jāpārsēžas, jo vēja virziens ne vienmēr un visu laiku ir vienāds."
"Bez attiecīgās pieredzes nevajadzētu krāmēt ugunskuru pārāk augstu," iesaka Goldšmits. "Ja šī gada ugunskurs iztur noteiktu lielumu, tad nākamajā gadā var pamēģināt krāmēt augstāk. Manuprāt, labs veids ir nevis baļķus un malku kraut stāvus, bet veidot akas vai piramīdas ugunskuru – nolikt divus baļķus, tad šķērseniski vēl divus un tā likt uz augšu arvien mazākas un mazākas pagalītes." Viņš piebilst, ka ugunskura iekšpusē jāsaliek vēl pārējās pagales.
Goldšmits saka, ka arī šāds ugunskura kārtojums, ja tas ir pietiekoši augsts, vienā brīdī sagāzīsies, bet vismaz tas nekritīs uz vienu vai otru pusi. Viss atkarīgs no vietas, kurā ugunskuru iekārto, piemēram, pakalnā, kuram ir stāvas malas vai arī iedobē, skaidro zinātājs.
Latvijā ar laika apstākļiem nekad neko nevar zināt, bet ierasts, ka saulstāvju periodā arī lietus var kopā ar jāņubērniem atnākt ciemos, tādēļ Goldšmits dalās pieredzē, ka ir ugunskura veids, kurš ļoti veiksmīgi funkcionē arī lietus laikā. Jātaisa tas pats akas ugunskurs, tikai divu baļķu vietā jāsaliek vesela rinda – saliek vienu kārtu ar baļķiem un virsū perpendikulāri nākamo kārtu. Augstāk var kārtot arī slapjākus baļķus. Kad no apakšas ugunskuru iededzina, atstājot brīvu vietu iekuram, tas lēnām deg un žāvē augstākos baļķus.
"Iekuram iespējams izmantot, kas kuram pieejams, bet principā der avīzes vai skaliņi," pārliecināts Goldšmits. "Ja svinības notiek pie meža vai brīvā dabā, tad var izmantot egles sausos zarus, kas atrodas pašā apakšā."
Goldšmits brīdina nelietot nekāda veida degšķidrumus, benzīnu vai ātri uzliesmojošas vielas, jo daudzas no tām iztvaiko un izklājas lielā apkārtnē. "Kad gaisā aiziet kāda dzirkstele, tad tā vairs var nebūt degšana, bet sprādziens. Beigu galā var nebūt ne ugunskura, ne uzacu, ne matu."
Ja ugunskurs brīvā dabā tiek veidots konkrētajā vietā pirmo reizi, Golšmits iesaka sākumā apskatīties, vai apkārt nav sausas zāles, kurā uguns varētu tālāk izplatīties. "Ja šāda iespēja pastāv, tad vajadzētu ar lāpstu izrakt padziļinājumu, lai ir smiltis, bet apkārt salikt laukakmeni. No upes slapjus akmentiņus nevajag ņemt, jo tajos reizēm ir mikroplaisas, kurās var būt sakrājies ūdens." Viņš stāsta, ka karšanas rezultātā akmens var sašķelties gabalos un kādam trāpīt, būt vērīgiem aicina speciālists.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
