Interjera dizainers Ēriks Karlsons: nelielam bardaciņam nav ne vainas

Nereti šķiet, ka interjera dizainers palīdz tikai izvēlēties piemērotākās mēbeles, interjera detaļas vai arī sienas krāsu, bet tā nav – interjera dizainers ir klātesošs mājas būvniecībā jau no pašiem pamatiem. Arī mūsu intervijas laikā kopā ar Ēriku dodamies aplūkot 450 kvadrātmetrus plašu privātmāju Baltezerā – vienu no viņa uzraudzītajiem projektiem būvniecības stadijā. Tur viņš seko līdzi, lai viss ritētu kā pa diedziņu, taču īsts saldais ēdiens viņam būs tad, kad mājā varēs ienest mēbeles.

Kāds ir jūsu ceļš šajā profesijā?

Es mācījos arhitektūru. 1. kursa otrajā pusē man piedāvāja strādāt interjera studijā kā rasētājam. Mani tajā brīdī nekas nesaistīja, man nepatika, likās ļoti garlaicīgi, pārsvarā gulēju darbā, jo neviens mani nekontrolēja (smejas). Visus trīs gadus, kamēr mācījos, arī strādāju studijā. Protams, arhitektūrā man bija arī prakse, bet pirmos trīs četrus gadus nesapratu, ko es daru, – nebija skaidrs, kas ir labi un slikti, kā izvērtēt. Tāpēc jau arī nepatika, jo es nesapratu, kas tas vispār ir. Daudzi projekti pirmskrīzes gados (2008., 2009. gadā) arī netika apstiprināti. Kaut kas tika darīts un taisīts, bet to gala rezultātu kā neredz, tā neredz. Tādēļ arī bija garlaicīgi – tas, ko tu biji sazīmējis, netika realizēts. Tādu projektu bija daudz, un man tā profesija šķita štrunts, kas tas tāds vispār ir? Pagāja kāds gads, divi, es tiku "iemests jūrā", brīvā peldēšanā, jo cilvēks, kas man sākotnēji deva darbus, sāka nodarboties ar kaut ko citu, viņam bija maz laika iedziļināties projektos. Man sāka zvanīt klienti, nācās iet uz objektiem. Bija ļoti bail, jo nebiju dzīvē ne ar vienu celtnieku runājis. Kad es aizgāju ar saviem rasējumiem, bija ļoti viegli – visi mani saprata un es visus sapratu. Tad sapratu, ka tas, ko es daru, laikam ir pareizi, jo dizainā jau nav nekādu kanonu, kā konkrēti ir jābūt izstrādātam projektam, arhitektūrā tādi ir, bet arī tādi izplūduši, tāpēc katrs taisa, kā grib, vien tik, cik tie rasēšanas pamati ir iedzīti iekšā, kas ir pats būtiskākais. Augstskolā rasēšana jau ir jāzina. Man jau vidusskolā šo priekšmetu mācīja, tāpēc arī augstskolā bija viegli iemācīties rasēšanas programmas un visu pārējo.

Dzirdēts, ka daudzi no rasēšanas baidās kā no uguns.

Daudzi nesaprot rasēšanu un nepareizi to dara, tāpēc jau ir tā problēma. Interjera dizaina studijas ir zem humanitārajām zinātnēm, mākslas, kas ir pilnīgi un absolūti nepareizi, jo tas ne ar ko neatšķiras no arhitektūras. Strādā telpā vai vairāk piedomā pie ārpuses – izpildījums jau ir tas pats, ja ne vēl smalkāks.